Anatols Ādolfa d. Imermanis: PAVADONIS MET ĒNU

— Zināt, inspektor, mēģināju stādīties priekšā, kā tas viss risinājies …

— Un neesat vienis pratis ar mani?

— Atceros, kad okupējām Vāciju, man tur bija mei­tēns. Trausla kā stikls, gandrīz caurspīdīga. Dabūja uz savas ādas izbaudīt naciķu režīmu. Ja toreiz nebūtu spēkā aizliegums precēt vācietes, viņa tagad būtu mana sieva … Kad viņa klauvēja pie durvīm — tikko dzirdami, — es jau šāvos augšā kā raķete. Un tomēr neatceros, ka būtu kaut reizi uzvilcis frenci ar kreiso pusi uz augšu.

— Skaidrs! Neviens normāls cilvēks to nedarīs. Ja nu vienīgi deg māja vai kas tamlīdzīgs. — Nisons pie­krita.

— Bet Smiss tikai steidzās ielaist apmeklētāju. Vis­maz dušu būtu nogriezis. Vai ne?

— Jūs apgalvojat, ka Smiss nav ielaidis savu slep­kavu? — Mūns vaicāja. — Kā citādi tas varēja iekļūt? Abi logi bija cieši aizvērti, vienam turklāt vel aizkars priekšā.

— Un ja slepkavam ir sava slēdzene? Es pat pie­ļauju, ka nevis Smiss, bet viņš ir dzīvokļa īstais saim­nieks …

— Jūs šaujat par tālu, Deilij. Vispirms… — Mūns nepabeidza teikumu. Ar stingu skatienu viņš raudzī- jas uz Nisona kurpēm.

— Nison, jūs esat nolādēts melis.

— Ko?

— Jūs apzvērējāt, ka notīrījāt kājas. Bet kas tas? — Un Mūns atdalīja no Nisona pazoles cigaretes galiņu.

— Lai jods mani parauj, inspektor! Tas varēja pie­lipt tikai šeit.

— Mana Ēģiptes cigarete! Beidzot! — Deilijs iesau­cās. — Lūk, kāpēc nekādi nevarējām atrast. Dod šurp!

Visi trīs uzmanīgi aplūkoja atradumu. Uz zīda pa­pīra varēja saskatīt asfalta pēdas — šai gadījumā tas bija pildījis līmes lomu — bet cigaretes markas nebija.

— Droši vien tas pats Cesterfilds, kuru smēķēja Smiss.

Deilijs paostīja tabaku.

— Izslēgts! «Simon Arzt»!

— Nosūtīsim laboratorijai pārbaudīt.

— Pelnus arī, — un Deilijs iebēra pelnu trauka sa­turu celofāna maisiņā.

— Pagaidām mums te vairs nav ko meklēt. Nison, savienojiet ar nodaļu!

Nisons atpogāja portatīvā raidītāja apvāku un, da­būjis savienojumu, nodeva klausuli inspektoram. Vēl­reiz pārlaidis skatienu telpai, Mūns sāka diktēt: «1957. gadā, 4. oktobrī, pulksten 10.00 ieradies Van Strātena ielā 30, dzīvoklis 8, konstatēju sekojošo .. .»

Laimīgi ticis līdz pēdējam punktam, Mūns noslau­cīja nosvīdušo pieri un dziļi atvilka elpu.

— Tā … Paldies dievam, grūtākais darbs aiz mu­guras, atliek tikai atrast vainīgo, — viņš pajokoja. — Sanitārā mašīna tūlīt ieradīsies. Nison, jūs nomai­nīs Bedstreps. Katram gadījumam. Ja ierastos kāds ciemiņš …

Viņš vēl nebija paguvis pabeigt teikumu, kad pie ārdurvīm skaļi ietrinkšķējās zvans. Deilijs un Nisons izslīdēja priekšnamā. Nisons izvilka ieroci un paslēpās. Deilijs, iebāzis roku bikšu kabatā, atrāva durvis vaļa.

Uz sliekšņa stāvēja pastnieks.

— Telegrama misteram Smisam!

— Paldies!

Deilijs paķēra veidlapu un, aizcirtis durvis, metās pie inspektora. Nepacietībā drebošiem pirkstiem Muns atplēsa telegramu. Tajā bija tikai divi vārdi: viss kārtība

Mājup Mūns brauca, cik vien lēni to atļāva mašīnu straume. Smidzināja. Ar dūmiem un kvēpiem sajaucies lietus atgādināja miglu. Sāka krēslot. Kaut gan va­kars vēl nebija iestājies, gaismas reklāmas jau attīs­tīja miljonu kilovatu jaudu. Pilsēta dzīvoja savu pa­rasto dzīvi, tai nebija nekādas daļas gar slepkavību Van Strātena ielā.

Džīna nebija gaidījusi viesus, bet pietika atvērt vēl dažas konservu kārbas, lai pusdienas iznāktu ari Dei- lijam. Ledusskapī atradās dažas bundžas ar alu.

Pie galda tērgāja par visādiem niekiem — aizkulišu žurnāla «Pilnīgi slepeni» jaunāko numuru, Frenka Ko- natras kārtējo šķiršanās prāvu, pēdējo beisbola mača rezultātu, par kāda abstrakcionista gleznu, kas vairak- solīšanā guvusi rekorda cenu. Tad Džīna aizgāja uz virtuvi, un vīrieši devās uz Mūna kabinetu.

Mūns atšķīra Smisa dzīvoklī atrasto avīzi.

— Nu, tad paskatīsimies. Kas te varēja saistīt Smisa uzmanību?

— Dodiet pusi man, — Deilijs piedāvājās.

— Nav vērts! Te tikai astoņas lappuses, kamēr at­nāks Pets un profesors, pats būšu ticis galā. Cerams, ka profesoram nebūs iebildumu iepazīties ar jums.

— Un ja man būtu iebildumi? — Deilijs pavīp­snāja. — Cik dolāru viņš ir vērts?

— Kā to lai saka? Profesors par šo jautājumu no­teikti apvainotos. Viņš ir savādnieks, cik nopelna, tik iegulda grāmatās. Bet citādi visai pieticīgs — ka tikai abi ar Kārlu būtu paēduši …

— Kas tas vēl par Kārlu?

— Pūdelis. Būtu jūs dzirdējis, kā profesors stāsta par savu suni. Varētu likties, ka runā par miesīgu bērnu.

— Viņš laikam ir emigrants?

— Jā, bēdzis no Hitlera. Savā laikā sarakstīja darbu par kvantu mehāniku, kas toreiz interesēja tikai ne­daudzus. Tagad tā ir populāra mācību grāmata, iznā­kusi jau 22 valodās… Un kas viņam par galviņu — jautā, ko gribi, cik gramu stroncija atmosfērā, kurš bijis trīsdesmitais prezidents, kur atrodas Popokate- petls…

Runādams Mūns neatrāva skatienu no avīzes, bet tā arī neatrada tur nekā ievērības cienīga.

Deilijs piecēlās un piezvanīja uz laboratoriju. Taba­kas analīzes rezultāti vēl nebija zināmi.

— Kontradmirālis Benecs apgalvo, ka krievu pa­vadonis esot vienkāršs dzelzs gabals, — Mūns lasīja. — Valsts kosmiskās laboratorijas direktors paziņo, ka krievu sputņiks jau samazina orbītu un drīz kritīs…

— Kaut tā būtu, — Deilijs pavīpsnāja, pāri inspek­tora plecam ielūkodamies avīzē. Pēkšņi viņa acis iz­plētās. Uztvēris Deilija skatienu, Mūns privāto sludi­nājumu daļā ieraudzīja treknus burtus:

ēģiptes sfinksa sākusi runāt

Četri vārdi, vairāk nekā. Ne pastkastītes, ne šifra atbildes vēstulēm. Vai tik tā nebija ziņa, kas satrau­kuši Smisu un kļuvusi par viņa nāves cēloni? Minēt nebija nekādas nozīmes. Katram gadījumam jāpatur prātā.

— Saņem nu ciemiņus!

Džīna atvēra kabineta durvis un ielaida Holmenu, kalsenu vīriņu ar nesamērīgi lielu, kailu galvu. Nesen pirktais uzvalks dīvainā kārtā izskatījās tikpat vec­modīgs kā ienācēja filca rītakurpes. Profesors gāja mazliet saliecies,- it kā tievajam, vecīgajam kaklam nebūtu pa spēkam noturēt smago galvu. Viņam sekoja Džīnas svainis Pets O'Donovens, pusmūža cilvēks ar neskaitāmiem vasaras raibumiem apaļajā sejā.

— Neticīgie Tomi, ko nu teiksiet?! — viņš iesaucās.

— Cerams, tagad jums skaidrs, ka Maskava sit mūs pušu visās frontēs. Un tas ir tikai sākums, ticiet man.

Viņš izplēsa lapiņu no smēķējamā papīra grāma­tiņas un veikli uztina cigareti. Pamanījusi viņa rokās metāla kārbu ar uzrakstu «Medus», Džīna uzslavēja:

— Beidzot tu esi sācis pīpēt ko pieklājīgu!

— Velti priecājāties, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs.

— Manuprāt, sliktākas tabakas vispār nav.

— Neņem ļaunā Džīna, — Pets taisnojās. — Tava tabaka der tikai zīdaiņiem, bet par kastīti — paldies, daudz glītāka par manu veco maku.

— Vai arī man atļauts puscigars, — Holmens vai­cāja saimniekam.

Profesora un Mūna iepazīšanās iesākās ar cigāriem. Hroniskās sirds kaites dēļ ārsti bija aizlieguši Hol- menam smēķēt. Bet profesora stingrā apņēmība dzīvot pēc mediķu priekšrakstiem aprobežojās ar vecā krā­juma iznīcināšanu. Kad dzīve bez dūma likās paga­lam nepanesama, Holmens izlīdzējās pie kaimiņiem.