Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Mūna skatiens beidzot apstājās pie apgāzta krēsla, kas mētājās starp gultu un logu. It kā novēlies no tā, blakām gulēja pusmūža vīrietis, basās kājas izstiepis pret durvīm. Sastingusī seja pauda izbrīnu. Vīrietim mugurā bija vienīgi rītasvārki. Pašķīrusies uz krūtīm, tie atklāja tumšu brūci. Līdzās līķim gulēja avīze — rīta laikraksta speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi kliedzoši burti: «Ap zemeslodi riņķo divi mēneši! Palaists krievu mākslīgais pavadonis!»

Mūns pacēla apdrukāto lapu. Zem tās melnoja au­tomātiskā pistole.

— Palieciet tādā stāvoklī, inspektor! Paldies! — noknikšķēja fotoaparāts, un apmierināta balss pazi­ņoja: — Paraksts zem uzņēmuma: Inspektors Mūns atrod ieroci, ar kuru pastrādāta slepkavība!

Mūns pavērās svešiniekā.

— No kādas avīzes?

— Bliss Trolops no «Morning Sun»… Inspektors Torents piezvanīja man uz redakciju… Cerēsim, tā ne­būs parasta ģimenes drāma. Pašlaik mums kā ēst vaja­dzīgs noslēpumains noziegums. Tāds, kas spētu saviļ­ņot, uztraukt lasītājus, paši saprotat — līdzsvara labad. Nevar taču pieļaut, lai krievu sputņiks aizpil­dītu visas slejas.

— Tā, tā, no «Morning Sun». Jums veicies, tieši mana avīze.

Puisis likās patīkams. Pelēks tvīda uzvalks, zaļgani pelēks neilona krekls ar sarkanu tauriņveida kakla­saiti. Atklāta, simpātiska, saulē iedegusi seja. Gaiši mati. Nekā uzkrītoša, ja neskaita krokodila ādas kurpes.

— Jo labāk. Ceru, mēs sapratīsimies. — Trolops pakratīja inspektoram roku.

— Tas pilnīgi atkarīgs no jums. Brīdinu — reportieri, kas visur bāž savu nolādēto degunu un tēlo detektīvus, nav manā gaumē. Galvenais — bez izgud­rojumiem. Ja rakstīsiet tikai to, ko pastāstīšu, apsolu jums monopoltiesības uz visu informāciju.

Trolopa smaids kļuva starojošs.

— Norunāts!

— Un tagad pie lietas… Deilij, vai esat ko pa­manījis?

— Tieši tā! Džentlmeņi, vai kāds no jums te smēķējis?

— Gribēt jau gribēju, — Trolops pasmaidīja. — Bet doktors, paldies dievam, brīdināja, ka jūs man to nekad nepiedotu. Tagad, cerams, drīkst?

Trolops izvilka portsigāru.

Deilijs uzmeta viņam greizu skatienu, tad atkal pie­vēra acis un ievilka nāsīs gaisu.

— Bet kāds te noteikti smēķējis … Šorīt… Cester- fīldu un … — Deilijs mirkli vilcinājās, — lai velns mani parauj, ja te nav smēķētas īstās «Simon Arzt»! — Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik svinīgi, it kā būtu atklājis jaunu Ameriku.

— «Simon Arzt»? Dīvains nosaukums tabakas šķirnei.

Seržanta atklājums tā ieinteresēja Trolopu, ka viņš pat aizmirsa atvērt portsigāru.

— Nevis tabakai, bet cigaretēm. Visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm! Šī marka pastāv kopš simt gadiem. Khedivam Fuadam I bija galma ārsts vārdā Simons, musulmaņu ticībā pārgājis vācu ebrejs, kas visu mūžu lietojis tikai paša izgudrotu labāko Ēģiptes tabaku maisījumu. Lūk, no kurienes nosaukums. Un bez tam …

— Un bez tam, seržant, šo lekciju Trolopam nola­sīsiet ārpus darba laika… Man bija prātā gluži kas cits 1 . Skatieties! Rītasvārki uzvilkti ačgārni, — Mūns noliecās pār mironi un pasita rītasvārkus vaļā.

Trolops iebāza portsigāru kabatā un arī noliecās.

— Neparasts musturs, — Deilijs konstatēja.

Tiešām, auduma raksts bija neikdienišķs — nesimet­riski raibi plankumi bez jebkādas sistēmas viļņveidīgi plūda pa rītasvārkiem.

— Eksotika! — Nisons noteica.

— Āfrika, vai Āzija, — fotogrāfs sacīja.

— Katrā ziņā kaut kas austrumniecisks, — Mūns piebalsoja.

— Varbūt Ēģipte? — Trolops minēja.

— Vai es neteicu, ka te ož pēc vāraviem? — Dei­lijs ar gandarījumu iesaucās. — Tūlīt pierādīšu! — Viņš piesteidzās pie pelnu trauka. Bet tajā atradās tikai divi smēķu gali, abi ar Cesterfīlda markas spie­dogu.

— Šoreiz izgāzāties, seržant! Oža pievīla? — Mūns pasmīnēja.

— Nevar būt. Esmu pārliecināts … Tikai jāpameklē, kā nākas …

— Vēlāk. Nu, doktor, ko teiksiet?

Uailders, izšķērdīgi bārstīdams medicīniskus ter­minus, izklāstīja savu slēdzienu.

— Tātad klīniskā un faktiskā nāve iestājusies vien­laicīgi, pēc jūsu domām starp astoņiem un pusde- viņiem?

— Kādēļ pēc manām domām? Tas ir neapstrīdams fakts, — ārsts aizvainoti atcirta.

— Neburbuļojiet, doktor! Šoreiz fakti runā jūsu labā, — Deilijs norādīja uz avīzi, kas bija nomesta netālu no miroņa. — Šis speciālizlaidums iznācis ap astoņiem, bet pusdeviņos mums jau piezvanīja, tātad šāviens nosprakšķēja starplaikā.

— Ja esat gaišreģis, tad kāda velna pēc vispār esmu jums vajadzīgs, — doktors norūca ar teicami notēlotu niknumu. — Vai viss, inspektor?

Mūns pamāja. Doktors apbrīnojami ātri savāca sa­vus instrumentus un devās uz durvīm. Pašķīris port­jeru, viņš norūca:

— Novēlu patīkami pavadīt laiku!

Mūns pievērsās fotogrāfam.

— Tagad jūsu kārta!

Grehems izņēma no somas veselu kaudzi uzņēmumu. Ar viņa fotokameru varēja iegūt uzreiz gatavus at­tēlus.

— Māja no priekšpuses, no mugurpuses, kāpņu telpas, parādes durvis. Pārējo vēl neesmu paguvis …

— Tad ko jūs te trinat zobus? Sāciet ar ieroci!

Grehems nometās uz ceļiem un uzkaisīja pulveri me­tāla virsmai, uz kuras tūdaļ parādījās koncentriskas līnijas. Tad citu pēc cita nofotografēja miroņa pirk­stus. Varēja manīt, ka šī nodarbība sagādā Grehemam profesionālu baudu. Viņš strādāja ar pārsteidzošu āt­rumu, un jau pēc dažām minūtēm Deilijs varēja salī­dzināt pirkstu nospiedumus.

— Sakrīt, — viņš teica. — Parasta pašnāvība.

— Manuprāt, diezgan neparasta, — Mūns iesmē­jās. — Aptvere pilna. Un te, ja nemaldos, atstājis pē­das viesis. Nison, vai jūs ienākot noslaucījāt kājas?

— Vai jūs tiešām domājat, ka es …

— Labi, labi, — Mūns izvilka no pagultes kurpes.

— Tīras. Tā jau domāju. Vai redzat uz grīdas šo zemes piku un oli? Tie bija pielipuši slepkavas apaviem.

— Kā jūs varat to tik noteikti apgalvot? — Trolops šaubījās. — Es gan arī centos notīrīt kājas, bet var­būt tomēr vainīgs kāds no mums?

— Iela bruģēta. Zeme un oļi ir tikai tur, kur strād­nieki uzlauzuši veco segumu. Esmu drošs, ka slepka­vības brīdī asfaltētāji strādāja tieši pie šī nama.

— Skan pārliecinoši, — Trolops piekrita. — Bet… cik noprotu, dzīvokļa saimnieks šodien nav bijis ārā?

— Tā gan. Pazoles pilnīgi tīras un sausas.

— Tad no kurienes šī avīze?

— To varēja atnest slepkava.

— Atnest un atstāt? — varēja redzēt, ka Trolops tam netic.

— Uztraukumā cilvēks spēj aizmirst ne tādus nie­kus vien. Turklāt avīze vēl nav lietisks pierādījums, — Mūns pamācīja. — Ja tikai mūsu draugam Grehemam nelaimēsies kaut ko uz tās atrast.

— Nupat gribēju jums parādīt, — atsaucās foto­grāfs, kas tikmēr bija cītīgi turpinājis meklējumus.

— Bija gan tam zellim netīra ķepa! Neviena līnija nav saredzama.

Deilijs uzmeta skatienu avīzes pēdējai lapai, uz kuras melnoja pieci pirksti.

— Pārāk reljefi, — viņš noteica.

— Gan redzēsim. Pagaidām lā ir tikai tāda taustī- šanās, — un inspektors sāka metodiski pārmeklēt dzī­vokli.

Blakus telpā ūdens aizvien vēl tecēja, atsizdamies pret vannas skārdu. Arī te dega elektrība, bet loga stikls bija matēts, tādēļ kontrasts ar ārpasauli ne­likās tik spilgts. Vispirms inspektors pārbaudīja logu — tas bija cieši aizvērts. Tikai pēc tam nogrieza dušu. Tūdaļ kaut kā pietrūka. Klusums it kā skaidrāk lika izjust, ka blakus guļ mironis. Telpa kādreiz bija kalpojusi citām vajadzībām, vēlāk mājas īpašnieks, piemērodamies laika prasībām, bija to pārbūvējis par virtuves un vannas istabas kombināciju. Tomēr trauku plaukts bija tukšs. Elektriskā pavarda spodrais izskats liecināja, ka tas jau sen nav lietots. Mūns pacēla atkri­tumu kastes vāku. Tukša. Būs Deilijam jāatvadās no cerībām atrast noslēpumaino cigareti.