Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU

Tad pienāca dzīvojamās istabas kārta. Skapī atradās tikai čemodāns ar drēbēm, veļu un sīkumiem, kādus parasti ņem līdzi ceļā.

— Varu derēt, ka viņš grasījās aizbraukt. Uz zie­meļiem, — Mūns piezīmēja un, neielaizdamies tuvākos paskaidrojumos, ņēmās pārmeklēt uz krēsla pakārtās drēbes. «Česterfīlda» paciņa, šķiltavas, dažas bank­notes, sīknauda, ne visai tīrs kabatlakats, kārbiņa ar patronām, kuru kalibrs atbilda atrastajam ierocim, kabatas portfelis. No tā Deilijs vispirms izvilka ār­zemju pasi uz Džona Džordža Smisa vārda.

— Paldies dievam, — seržants atviegloti nopūtās. — Beidzot zinām, kā godināt nelaiķi. Iedomājieties, ka simt reižu nāktos atkārtot protokolā «nezināmais, kura personību neizdevās noskaidrot». Un turklāt, inspektor, varu jūs iepriecināt — jums bija taisnība.

— Seržant, neaizmirstiet piebilst «kā allaž», kad uzrunājat priekšniecību… — Mūns pasmaidīja.

— Mūsu misteram Smisam bijis nodoms laisties uz Vankūveru. Tieši šodien. Tepat arī biļete.

— Tad tādēļ čemodāns, — Trolops piebilda. — Un Vankūvera tiešām atrodas ziemeļos. Stāstiet, inspektor, kā jūs to uzminējāt?

— Par ziemeļiem? Tas taču skaidrs — pie mums pasilts, bet uz pakaramā …

— Biezs rudens mētelis. Saprotu. Baidos, inspektor, ka jūsu atjautība nebūs pa prātam ne man, ne redak­cijai. Lasītājam patīk, ja viņu patirda tā labi ilgi…

Trolops pēkšņi apklusa un noliecās, lai aplūkotu fotogrāfiju, kuru Deilijs nupat kā bija izvilcis no ka­batas portfeļa.

— Kāda viņa izskatās, kā jums šķiet? — Mūns vai­cāja.

— Sī kosmētika, dekolte, sejas izteiksme… Droši vien no tām sievietēm, ko sauc par bārdāmām, — Tro­lops secināja.

— Tieši manas domas. Mūsu zēniem būs jāapstaigā visas šīs iestādes … Ņem ciet un pavairo! — Deilijs pasvieda fotogrāfiju Grehemam.

Mūns pavēlēja ķprties pie rakstāmgalda. Atvilktne izrādījās bāztin piebāzta ar avīžu izgriezumiem — lie­lāko tiesu akciju kursiem. Dažas vietas bija pasvīt­rotas.

— Hei, Blis, ko jūs darāt? Turiet savas ķepas ka­batās! — Deilijs negaidot iekliedzās, pamanījis, ka žurnālists šķirsta Smisa bloknotu. Seržantam bija licies, ka Trolops izplēsis kādu lapu.

— Rāmāk, rāmāk! Jums ir neapvaldīta un krimi­nāla fantāzija, — Trolops cirta pretī. — Jā, gribēju izraut lapiņu, lai kaut ko pierakstītu, — viņš izrāva lapiņu un parādīja to seržantam. — Varat pārlieci­nāties, abas puses baltas.

— Un tagad parādiet otro roku. Pietiks tēlot!

— No jums tiešām pat blusu nenoslēpsi, — Trolops pasmaidīja un atvēra plaukstu, kurā atradās neliela vizītkartīte:

P. M. Botlmeikers Zvērināts mākleris Vērtspapīru birža.

— Blis, ko mēs pirmīt norunājām? — Mūns pār­meta. — Vai gribējāt izdarīt izmeklēšanu uz savu roku?

— Turpmāk labošos, inspektor, goda vārds.

— Pirmo reizi dzirdu, ka mušu žurnālisti zina, kas ir gods, — Deilijs pasmaidīja.

— Jānoskaidro šī Botlrneikera personība, — inspek­tors domīgi teica. — Laikam Smiss interesējas par biržas darījumiem.

Viņš pagrozīja rokā Smisa pildspalvu. Pārliecinā­jies, ka tajā nav gandrīz ne pilītes tintes, Mūns ņēmās pētīt bloknotu.

Parasti piezīmju grāmatiņas sniedz šādus tādus no­rādījumus par īpašnieka personību. Bet šī, ka par spīti, bija pilnīgi jauna un tikpat kā tukša.

Nevienas adreses, neviena talruņa numura, nevienas atzīmes par veikala darījumu vai romantisku tikša­nos. Visas lapiņas tīras. Tikai uz pirmās bija daži ieraksti:

12.631 6.711 21.300 10.000

Chase National New-Jersey Morning

— Personīgi konti, — Deilijs tūdaļ uzminēja. — Labi, ka bankas nosauktas, atliek tikai pārbaudīt.

— Pamēģināt var, tikai man tāda nojauta, ka vel­tīgi.

— Domājat, ka viņš noguldījis naudu uz cita vārda? — Nisons jautāja.

— Ko? … Jā, jā, — Mūns izklaidīgi nomurmināja, pārlapodams bloknotu.

— Blis, vai jūs izplēsāt tikai vienu lapiņu?

— Nu, protams. Deilijs redzēja. Kas tad ir?

— Bloknotā, spriežot pēc noplēsuma vietas, trūkst deviņpadsmit lapiņas. Interesanti, kas tur bija rak­stīts… Nu, zēni, liekas, vairāk nekā neatradīsim. Ne­varētu teikt, ka loms sevišķi bagāts.

— Jāatrod Ēģiptes cigarete, — Deilijs atgādināja.

— Kāda tam nozīme?

— Ļoti liela. Varu derēt, ka pie mums nav ne pusducis cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt». Vairumam nav pa kabatai, šīs cigaretes desmitreiz dārgākas par mūsu labākajām šķirnēm. Bet tie, kas varētu to atļau­ties, pieraduši pie aromatizētām tabakam.

— Nu, lai iet! Pie darba, zēni!

Tomēr meklējumi rezultātus nedeva.

Vienīgi Trolops ar apbrīnojamu neatlaidību turpi­nāja rāpot pa grīdu un bāzt nazi katrā šķirbā. Un tieši viņam veicās. Kad žurnālists iztaisnoja stīvo mu­guru, pirkstos kaut kas iezaigojās.

— Matu sprādze! — Mūns iesaucās. — Ek, ja zi­nātu, kam tā pieder! …

— Žēl, ka sievietes neiegravē uz tām monogram- mas, — Nisons pavīpsnāja. — Ko nu teiksi, Deilij? No tavas «Simon Arzt» ne smakas.

— Smaka ir, tikai cigaretes nav.

— Gan jau atradīsies arī cigarete, ja ne šeit, tad citā vietā, — Trolops uzmundrināja seržantu un notī­rīja putekļainās bikses. — Man laiks doties uz re­dakciju. Kādi būtu secinājumi, inspektor?

— Visai miglaini.

— Bet kaut kas man taču jāuzraksta?

— Nu labi, rakstiet, ka slepkavības motīvs, acīm redzot, bijis personīga izrēķināšanās. Noticis tas tā: kad pie durvīm atskanējis zvans, Smiss mazgājies zem dušas. Iespējams, ka viņš kādu nepacietīgi gai­dījis sakarā ar aizbraukšanu. Smiss steigā — par to liecina ačgārni uzvilktie rītasvarki — meties pie dur­vīm, lai ielaistu šo cilvēku …

— Tātad viņš pats ielaidis slepkavu?

— Kā gan citādi? Pēc tam starp abiem laikam izcēlies strīds … Tā kā Srniss paguvis atšķirt avīzi, jādomā, apmeklētājs nav šāvis tūlīt … Starp citu, vajadzēs sīki pārlasīt avīzi … Nu, pārējais ir skaidrs. Strīda karstumā slepkava izvilka ieroci, Smiss gribēja aiz­sargāties, bet nepaguva un saļima, apgāžot krēslu. Slepkava izskrēja, aizcērtot durvis. Viss. Šoreiz jūsu lasītājiem pietiks.

— Diezgan bāls materiāls, sevišķi, ja to pasniedz vienlaikus ar sputņiku. Ja vien varētu atrast kādu pie­sitienu. Labā reportāžā — galvenais asa mērce.

— Un tālruņa zvans? …

— Kas par zvanu?

— Tur jau tas joks, ka par slepkavību mums pazi­ņoja pa tālruni. Kas to izdarīja? Varbūt pats slep­kava.

— Lieliski! Tieši tas man bija vajadzīgs. «Slepkava atklāj slepkavību.» Intriģējošs virsraksts! Velns pa­rāvis, bet kādēļ viņš ziņojis policijai?

— Prasiet ko vieglāku.

— Vairāk veselīga optimisma, inspektor. Jūs taču zināt, mēs dzīvojam no optimisma un parādiem… Vai lieciniekus pratināsiet šodien? Piezvaniet, ieradīšos ar skaņas ātrumu.

— Nāksies laikam atlikt uz rītdienu. Vēlu sekmes, Blis! Jums ir viegli, noziedznieki jātvarsta tikai uz papīra, — Mūns atvadījās no žurnālista.

— Sapīpēsim? — Nisons piedāvāja.

Viņš pacēla apgāzto krēslu un iekārtojās pēc iespē­jas ērtāk. Arī Mūns apsēdās un aizkūpināja lētu ci­gāru. Tikai izcilais tabakas speciālists nepiedalījās dūmošanā — viņš bija nesmēķētājs. Pēc tā, kā kustē­jās viņa žokļi, varēja spriest, ka seržantu moka doma, sīksta un nesagremojama kā cīpslains bifšteks. Ļāvis inspektoram tikt galā ar cigāru, Deilijs pārtrauca klusēšanu: