Anatols Ādolfa d. Imermanis: PAVADONIS MET ĒNU

— Lūdzu! — un Mūns pasniedza viņam cigāru.

— Es jūs nesaprotu, profesor, — Pets pasmaidīja.

— Vai nu saudzējiet sirdi, vai arī nospļaujieties un smēķējiet pa īstam.

— Nē, nē, es vēl taisos ilgi dzīvot! Tiesa, biogrāfija man jau aiz muguras, bet gribas redzēt, kā izskatīsies pasaule. Mēs taču dzīvojam tik interesantā laikmetā… Nu, cienījamo inspektor, ar kādu mīklu jūs mūs šodien iepriecināsiet?

Mūns diezgan bieži stāstīja profesoram par kārtē­jiem atgadījumiem darbā. Viņš to darīja labprāt, zinā­dams, ka profesors nav no pļāpīgajiem. Turklāt tas piespieda viņu loģiski savirknēt faktus. Bieži vien pro­fesora skeptiskais skatiens vai iebildums ierosināja jaunu domu, Jāva saskatīt notikumus jaunā gaismā.

Bet šodien diemžēl īstam stāstam pietrūka vielas. Ķē­des vietā bija tikai atsevišķi ķēdes locekļi.

Atskanēja tālruņa zvans.

— Analīzes rezultāti pierāda, ka pelnu traukā bi­juši Česterfilda pelni, — atkārtodams laborantes vār­dus, Mūns iznīcinoši uzlūkoja Deiliju.

Aizmirsis katru cieņu, Deilijs izrāva klausuli no priekšnieka rokas.

— Pelni?… Jā, jā, zinu. Bet cigaretes galiņš?… Pie vclna L runājiet skaidrāk … Tātad maisījums no la­bākajām Ēģiptes šķirnēm. Paldies!

Deilijs brīdi paturēja klausuli rokā, tad svinīgi no­lika vietā.

— Acīm redzot, tomēr jūsu «Simon Arzt», — teica Mūns. — Iznāk, ka jums taisnība. Ja atradīsim cil­vēku, kas smēķē «Simon Arzt», tad …

— Tad atradīsim Smisa slepkavu, — seržants pa­beidza teikumu.

Operatīvajā istabā valdīja klusums. Vecākais inspek­tors Viloubleiks un inspektors Torents skatījās televī­zijas pārraidi. Radists Diks lasīja rakstu par sputņika radioaparatūru. Runcis Silijs snauda.

Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja meitene cieši aiz­pogātā policijas formas tērpā, gludi pieglaustiem ma­tiem — priekšnieka sekretāre Mardžorija Votkinsone. Mardžorija bija pazīstamā metodistu baznīcas sludinā­tāja meita. Laikam tādēļ viņas attieksmi pret cilvēcis­kām vājībām raksturoja vārds «ne». Mardžorija nelie­toja kosmētiku, nelakoja nagus, nesmēķēja, neapmek­lēja dansingus, nekoķetēja, neieredzēja dzērājus. Cieši aizpogātajam mundierim vajadzēja apliecināt, ka ar policijas pārvaldes vīriešiem Mardžorijai nevar būt nekādu attiecību, atskaitot dienesta attiecības. Ser­žants Deilijs bija vienīgais, pret kuru viņa izturējās mazliet — bet tikai mazliet — vēlīgāk.

— Vai inspektors Mūns atnācis? — Mardžorija ap­vaicājās.

—- Nav. Toties seržants Deilijs… — Diks grasījās pateikt ko asprātīgu, bet Mardžorija jau bija aizcirtusi durvis.

Pēc dažām minūtēm ieradās Deilijs.

— Kur Mūns?

— Vēl nav redzēts. Kas jauns?

— Nekā sevišķa, vienīgi anekdote par pesimistu un optimistu.

— Klāj vaļā!

— Pesimists uzskata, ka pirmais krievu sputņiks jau satriecis mūsu prestīžu, optimists domā, ka vajadzīgs vēl otrs.

— To nu mēs, paldies dievam, nepieredzēsim … — pārliecināti noteica Viloubleiks.

— Nākamais būs mūsējais, — Torents paskaidroja.

— Tu nokavēji, nupat televizorā uzstājās Gāgens…

—* Gāgens? Mūsu «raķešu tēvs»?

— Tas pats. Mūsu mēģinājumi dibināti uz zinātnis­kākiem pamatiem. Decembrī palaidīsim tādu pavadoni, ka krievi aiz skaudības …

— Laimīgi tie vientiesīgie… — Deilijs nomur­mināja.

— Jūs ko teicāt? — Viloubleiks vaicāja.

— Nē, es tikai citēju svētos rakstus.

— Pie viena, ja jau runa par svētajiem rakstiem, Svētā Mardžorija apvaicājās pēc tevis, — Diks same­loja. Viņš allaž priecājās, ja varēja kādu izjokot.

Viloubleiks un Torents atkal pievērsās televizoram.

— Gribi mani izāzēt? — Deilijs neticīgi pavērās draugā.

— Nebūt ne. — Diks teicami tēloja savu lomu.

— Nevar būt divu domu, ka tava izcilā tikumība viņu dziļi ietekmējusi. Tikai nesaprotu, ko tu viņā esi sa­skatījis? Otru Merilīnu Monro, vai?

— Taisnību sakot, man nebūtu nekas pretī, ja da­būtu par sievastēvu garīdznieku.

— Seržants cer, ka viņam aizrunās labāku vietiņu debesīs, — Torents norūca.

— O nē! Dodu priekšroku šīszemes priekiem … Vai kāds no jums bijis klāt Mardžorijas tēva sprediķī?

— Atradis gan laika kavēkli!

— Bet es reiz īpaši aizgāju. Godīgi sakot, biju pa­tīkami pārsteigts.

— Par viņa daiļrunību?

— Arī par to, bet galvenokārt par ziedojumu vā­celes saturu. Ticiet man, viens no labākajiem bizne­siem.

— Neņemos apstrīdēt, — Viloubleiks iejaucās. — Ti­kai domāju, ka jūs nebūsiet tā banka, kurai vecais uz­ticēs savu kapitālu.

— Saderu, ka Deilijs panāks savu! — Diks mudi­nāja. — Nu ko, vai man iet tavā vietā?

— Paldies, aizvietotājs nav vajadzīgs! — un Deilijs tiešā ceļā devās pie Mardžorijas.

— Labrīt, seržant. Kāpēc šodien tik rožains? — Mardžorija pacēla galvu no rakstāmmašīnas.

— Bet jūs, tieši otrādi, tāda bāla.

Mardžorija neticīgi ielūkojās spogulītī. Tajā bija redzams līdz pēdējai pogai aizpogāts mundieris, pa- glīta seja un pasvītroti vienkāršs matu sakārtojums.

— Vai jums nav neērti tik nicinoši izturēties pret cilvēces diženākajiem sasniegumiem?

— Nesaprotu, par ko jūs runājat.

— Paskatieties.

Deilijs nolika viņas priekšā avīzi ar paziņojumu lappuses lielumā:

— «Bruka sintētiskā lūpu krāsa iezīmē kosmisko laikmetu kosmētikā.»

— Seržant, jūs esat nenopietns cilvēks.

— Lai pierādītu, ka maldāties, pavisam nopietni ielūdzu šovakar uz kino. Gloria-Palasā rāda «Mironis meklē savu slepkavu».

— Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka?

— «Karaļa Henrija VIII sešas sievas» ar Anitu Ekbergu galvenajā lomā.

Metodistu baznīcas sludinātāja meitai filma par sešām sievām likās augstākā mērā nepieklājīga. Pēc ilgākas spriešanas viņi nolēma aiziet uz «Pārkinsa septītajām debesīm». Nosaukums solīja kaut ko reli­ģiski pacilājošu.

Nokārtojis šo svarīgo jautājumu, Deilijs devās atpa­kaļ. Paglaudījis runci Siliju, viņš apvaicājās:

— Vai Mūns vēl nav rādījies? Tūdaļ jāierodas lie­ciniekiem.

— Te es esmu! — atskanēja no sliekšņa Mūna balss. — Mani aizkavēja krustmāte Rollija.

— Tā pati, kas tic gariem? — Deilijs pavīpsnāja.

— Jā. Piedāvāja sarīkot spiritisku seansu un izsaukt Smisa garu. Šis varēšot pateikt, kas viņu nogalinājis.

— Un jūs?

— Ieteicu ierosināt kongresā, lai policijas štatos uz­ņem viņpasaules iemītniekus… Ko jūs domājat par šo slepkavību, Torent?

Mūns labi zināja, ka priekšniecība pašlaik raugās uz viņu pagreizi — sakarā ar brēku, ko sacēla avīzes, kad viņš apcietināja nēģeru studenta slepkavas. Tāpēc jo patīkamāk bija dzirdēt inspektora Torenta novē­lējumu.

— Nešaubos, ka jums izdosies atšķetināt šo kamolu. Vēlu sekmes, veco zēn.

— Tagad jums ir izdevība parādīt, ko esat vērts, — Viloubleiks pievienojās. — Mūsu publika, paldies die­vam, nesirgst ar labu atmiņu. Gūsiet panākumus, un viss šis gadījums ar melnādaino tiks nodots arhīvā…

Mūns paraustīja plecus:

— Tik tālu vēl neesmu. Redzēsim, ko pastāstīs lie­cinieki.

Kabinetā viņu gaidīja Trolops.

— Ko teiksiet par manu rakstu, inspektor? Vai esat apmierināts?

Mūns pamāja. Reportāža saucās «Pie telefona — nāve» un bija savā ziņā meistardarbs. Nekādi neiz­skaidrojamie, neizprotamie fakti ļāva vaļu visfantas­tiskākajiem minējumiem.