Anatols Imermanis: NĀVE ZEM LIETUSSARGA

A.Imermanis

«LIESMA» 1982

Romāns

Mākslinieks Gunārs Kļava

Oliveru Dertiju pazinu labi sen. Šad tad mūsu ceļi krus­tojās. Allaž izrādījās, ka Dertijs nupat uzgājis jaunu «zelta āderi», kas sola krietnu pieaugumu viņa jau tā diezgan prāvajam bankas kontam.

Kad tikāmies pagājušo reizi, viņam piederēja aģentūra, kura apgādāja izcilus kinoaktierus un tamlīdzīgus māk­slas dūžus ar meitenēm «laika kavēšanai». Dertijs vēlāk stāstīja, gan neatklādams sīkumus, ka uzņēmums bijis ļoti ienesīgs. Kā jau cilvēks, kas pamatīgi iepazinis dažādus apšaubāmus paņēmienus naudas taisīšanai, esmu pārlie­cināts, ka prāvo peļņu galvenokārt nodrošinājusi vairāk vai mazāk smalka šantāža.

Aizpagājušo reizi nejauši sastapāmies hipodromā. To­reiz Dertijam piederēja plaši pazīstami zirgu staļļi. Viņš pats lielījās, ka vismaz reizi mēnesī kāds no viņa zirgiem ienesot (prēmiju un derību summas kopā rēķinot) vairā­kus desmitus tūkstošu. Kāds tur brīnums!

Strādādams toreiz par operatoru nelielā televīzijas kom­pānijā, vairākiem lāgiem filmēdams zirgu skriešanas, šo to uzzināju par mahinācijām, kad zirgu staļļu īpašnieki un žokeji jau iepriekš vienojās par sacīkšu uzvarētāju.

Netiku redzējis Dertiju gadus trīs. Tieši pirms nedēļas ap pulksten pieciem pēcpusdienā viņš man pēkšņi piezva­nīja.

Mana sieva nule bija ieslēgusi televizoru, lai noskatītos daudzsēriju filmas «Kādas ģimenes aizkulisēs» 43. turpi­nājumu. Šīs kinolentes uzņemšanā tiku pats piedalījies kā palīgoperators — pateicoties Oliveram Dertijam. Proti, filmēšanu finansēja reklāmas aģentūra, ko tolaik vadīja Dertijs. Pats par sevi saprotams, atsevišķas epizodes ne tik daudz attēloja dažādus starpgadījumus un sarežģīju­mus kādas standartģimenes ikdienā, kā — Dertija pār­stāvēto firmu ražojumus.

Kopš pats biju kļuvis par ritentiņu mehānismā, kas ap­kalpo neskaitāmus miljonus skatītāju, jau palūkojoties uz ekrānu vien, jutu nelabumu. Ko nu vēl šīs «Ģimenes aiz­kulises», kuru gaitā man nācās filmēt tādus intīmus mo­mentus kā, piemēram, jaunas vieglās mašīnas iegāde (mo­delis «Butterfly», seši cilindri, sevišķi ērts pārīšiem).

Tātad tai momentā mani nodarbināja viena vienīga problēma — kā pēc iespējas ātrāk tikt ārā no mājām. Citādi nāktos augu stundu noklausīties komentāros, ar kādiem sieva pavadīja filmas darbībā ievīto elektronisko ierīču un tekstilpreču demonstrēšanu.

Starp citu, savu jauno triumfa markas automobili no­pirku tieši pēc 21. sērijas. No praktiskiem apsvērumiem vadoties, biju to izraudzījies jau labu laiku pirms tain, bet vienīgi ekrāns spēja pārliecināt sievu, ka triumfs pa­tiesi ir vislabākais, vismodernākais modelis.

Vārdu sakot, nebija ne mazāko šaubu, ka no mājam man jābēg. Toties lāgā nezināju, uz kurieni doties. Jau četrus mēnešus skaitījos bezdarbniekos. Pabalsta puslīdz pietika, lai kaut kā izsistos, bet no restorāniem un bāriem, jo īpaši pēc pēdējā, ar inflāciju saistītā cenu paaugstinā­juma, bija jāatsakās.

Aiziet uz kādu muzeju? Nekā daudz no mākslas nesa­protu. Vienīgais muzejs, ko apmeklēju puslīdz regulāri, ir mūsu plašais, pasaulē laikam unikālākais, policijas mu­zejs. Tajā sakopotas nācijas izcilāko noziedznieku ģīmet­nes un visplašākā sortimentā noziedznieku pielietotā teh­nika, sākot ar vienkāršu matadatu, beidzot ar viskompli­cētāko agregātu. Šī mazliet vienpusīgā interese man saglabājusies no tiem laikiem, kad'strādāju avīzē «Vakara Ziņas». Ievērojamākos kriminālnotikumus apgaismoja īpaša reportieru brigāde, kurā biju iedalīts kā fotogrāfs.

Šoreiz noskaņa bija tik draņķīga, ka pat šis muzejs ne­vilināja. Atlika vienīgi paklaiņot pa ielām, bet arī šī iespēja mani nesajūsmināja. Nav diez cik patīkami klīst gar vitrīnām, kas izšķērdīgi piesola visādus labumus, ap­zinoties, ka tavā rīcībā ir kapitāls, ar ko vari nopirkt čet­ras biļetes braucienam ar metro vai divas standziņas koš­ļājamās gumijas. . .

Tāpēc biju no tiesas iepriecināts, dzirdot Olivera Der­tija.aicinājumu apmeklēt viņu.

— Pie tam nekavējoties! — telefona klausuli piepildīja viņa optimistiskā, pašpaļāvīgā balss. — Sēsties taksītī un brauc! Transporta izdevumi uz mana rēķina! — Viņš gar­šīgi nosmējās.

Mazliet apjucis, izteicu savu izbrīnu. Nebijām sastapu­šies vairākus gadus, no kurienes tad šis zina, ka man pat taksometrs nav pa kabatai.

— Ej nu! — Dertijs pašapmierināti ķiķināja. 1 — Tu taču mani pazīsti. Vai tad nolīgšu darbinieku, neievācis iepriekš sīkāku informāciju? Zinu pat to, ka esi iekonser­vējis savu triumfu. Pilnīgi pareizi! Mūsdienās lētāk braukt ar autobusu nekā pirkt benzīnu… Nekas, tagad viss iz­mainīsies! Piedāvāju tev piecus simtus!

— Mēnesī?

— Nedēļā!

— Par ko?

— Neesi tik ziņkārīgs. Atbrauksi, tad parunāsim! — Un viņš nodiktēja adresi.

Apmaksāt manu braucienu Dertijam nevajadzēja. Uz­zinājusi, ka man piedāvā darbu, sieva noslēpumaini pa­zuda un pēc brīža atgriezās, turot rokā piecus desmitnie­kus. Izrādījās, viņa jau pusgadu krājusi naudu jaunam televizoram, kam ekrāns piemontēts pie sienas. Sākot.ar 36. sēriju, Braunu ģimenes locekļi pavadīja vakarus tieši pie tāda mūsdienu prasībām atbilstoša televizora.

Taksītis apstājās kādā ne visai iespaidīgā ielā. Apkaime ar daudzajiem trešās šķiras bāriem, bumbotavām, spēļu automātu zālēm, alus dzertuvēm šķita diezgan aizdomīga. Ari pati ēka, celta vēl lielās krīzes gados, prasīt prasījās pēc jaunas krāsas. Taču otrajā stāvā pāri aplupušajai, pe­lēki rudajai krāsai spoži gaismoja lieli neona burti «Oli- vers Dertijs». Sīkākie burti ļāva noprast, ka viņa jaunā firma ražo skaņuplates un filmas.

Uzgaidāmajās telpās no pirmā acu uzmetiena nopratu, ka uzņēmums sācis darboties pavisam nesen. Mēbeles bija pirmšķirīgas un pavisam jaunas. Paklājs pirmšķirīgs, tik : pat kā nelietots. Sekretāre pirmšķirīga (izskata ziņā), jauna (gados) un, galvenais, reti smaidīga. No pieredzes zināju, ka tās, kurām labu laiku nācies paciest Dertija patvaldniecisko optimismu, ātri vien atspēlējās uz ap­meklētājiem. Sekretāres smaids lieku reizi apliecināja, ka firma atrodas zīdaiņa autiņos.

Nosaucu savu vārdu. Sekretāre tūdaļ rausās kājās, iztapīgi murminādama:

— Acumirkli! Noskriešu lejā, lai norēķinātos ar takso­metra šoferi.

— Jau samaksāts! — es lepni atteicu.

Viņas smaids kļuva par dažiem grādiem saulaināks.

— Dertija kungs jūs jau gaida. Vai nevēlaties cigareti? Viņš pašlaik …

Kabineta durvis strauji atrāvās. Iznāca patukls, pa­drukns apaļvaidzis, ģērbies ļoti dārgā un ļoti apburzītā uzvalkā. Vienā rokā viņš turēja mēteli un platmali, ar otru, garām iedams, pamāja sekretārei.

— Kad jūs nāksiet pie manis izmēģināt balsi? — sārt­vaidzis apjautājās, zīmīgi pamirkšķinājis aci.

— Vai jūs esat pārlifecināts, ka man tiešām tik laba balss? — sekretāre atteica.

— Kļūdīties ir cilvēcīgi. — Sārtvaidzis paraustīja ple­cus. — Bet spriežot pēc augumiņa …

Nez kā izvērstos šī saruna, ja kabineta durvīs neparā­dītos Olivers Dertijs.

—- Ralf, liec mieru manām darbiniecēm! It kā es nezi­nātu, ko nozīmē tava balss nostādīšana.

•— Pārbaudīšana! Pārbaudīšana — un tikai! Sārtvai­dzis izlikās sašutis, noskaities. — Ar nostādīšanu lai no­darbojas citi. Neesmu nekāds klavieru skaņotājs.