Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Jutu — Aleksandrija patiesi spēj sniegt bagātīgu vielu īpatnējai dokumentālai lentei, kas, iespējams, pievērsīs sev lietpratēju uzmanību. Jau iztēlojos, kā apspēlēšu Vin­centa Basāni, Pravieša un Alberta Geršteina tik atšķirīgās figūras, kā iekomponēšu Aleksandrijas notikumiem naba­dzīgajā ikdienā visu to krāsaino balagānu, kas būs sais­tīts ar gangsteru filmas uzņemšanu.

Vēl nesen raudzījos uz Albertu Geršteinu kā uz preci, par kuras spilgto iesaiņojumu jāgādā man, saņemot pie­cus simtus nedēļā. Tagad uztvēru viņu kā izaicinājumu savai radošajai iztēlei. Dertijs sagaida no manis filmu, kas «dokumentāli» nopamatotu leģendu par provinces gru­žos atrastu zelta tīrradni. Es turpretī nolēmu parādīt pa­saulei parastu oli, ko tik ilgi uzspodrina ar reklāmas pa­līdzību, kamēr tas patiesi iesāk starot kā pirmā lieluma zvaigzne. Tas būtu neviltots stāsts par to, kā mūsdienās taisa publikas elkus no tukša gaisa.

Lai cik pieticīgu mani bija vērtusi dzīve, Dertija no­sliece apieties ar cilvēkiem kā ar kravas mašīnām, kurās jāsabāž pēc iespējas vairāk, turklāt izspiežot no motora maksimālo jaudu, radīja manī dabisku pretreakciju. Biju cieši nolēmis ar savu filmu pierādīt viņam, ka neesmu nekāds ampelmanis, ko var raustīt aiz diegiem.

Iēgrimis pārdomās, palaidu gar ausīm Hugo Aleksan­dera vārdu plūdumu. Mani atskurbināja skaļa krākšana.

Dertijs ar vaļā atvāztu muti un skaļi bazūnējošu degunu izskatījās tik vulgārs, ka ar skubu sapurināju viņu. Der­tijs pa pusei atvēra acis un saldi nožāvājās.

— Mēs ejam gulēt! — es kategoriski paziņoju. Šoreiz Hugo Aleksanders nepretojās. Pavadījis mūs līdz

slieksnim, viņš piekodināja:

— Neaizmirstiet nopirkt lietussargus! Un galošas arī!

Naktī redzēju nelāgu sapni. Skaidri apzinājos, ka guļu. Un tomēr pilnīgi reāli saskatīju cilvēku maskā, kas, zag- damies uz pirkstgaliem, tuvojās manai gultai. Rokā viņam bija kāds spīdīgs priekšmets, varbūt nazis. Par spīti tum­sai un maškai, es viņu pazinu. Tas bija Pravietis.

Mani izrāva no miega policijas sirēnas skaļie kaucieni. Zibenīgi atcerējos naksnīgos murgus. Un tikpat zibenīgi iešāvās prātā, ka policijas sirēnai it kāds sakars ar Pra­vieti. Mani, kuram, strādājot «Vakara Ziņu» speciālajā krimināireportieru brigādē, gadījies sastapties ar visvi­sādiem ļaundariem, pirmītējā tikšanās ar šo neprātīgo naida sludinātāju nez kādēļ satrauca. Sirds dziļumos bija jāatzīstas, ka Pravietis iedveš man bailes.

Sirēna apklusa tieši tai brīdī, kad izlēcu no gultas. Pār­laidu skatienu istabai. Uz galda atradu Dertija atstātu zī­mīti, bet izlasīt to nepaguvu.

Durvis atsprāga. Aiz muguras izdzirdēju bargu balsi:

— Policija! Pacelt rokas! Nekustēties no vietas!

Es paklausīju, drudžaini pūlēdamies apjēgt, kas noticis. Atcerējos Dertija miglaino solījumu sagudrot kādu īpašu triku vēl nedzirdētas reklāmas īstenošanai. No viņa mā­jieniem varēja pie labas gribas izlobīt, ka tas kaut kādi saistās ar Alberta Geršteina apcietināšanu. Tagad nu iz­nāk, ka Alberta vietā aiz restēm nokļūšu es. Galu galā, ja Aleksandrijas cietumā ietupina režisoru, kurš atbraucis veidot Aleksandrijas kinoportretu, arī tā nav smādējama sensācija.

— Jūs esat Oskars Latorps? — tikpat bargi noprasīja balss.

— Ko jums no manis vajag? — Gribēju pagriezt galvu, lai redzētu runātāju, bet mani apstādināja draudošs ap- sauciens:

— Nekustēties! Rokas augstāk! Stāvēt un atbildēti

— Es protestēju! — izmetu nedrošā balsī.

— Pirms desmit gadiem jūs strādājāt laikrakstā «Va­kara Ziņas»? Jā vai nē?

Apstiprināju šo faktu, brīnīdamies par vietējās policijas operativitāti. Ja jau viņi paspējuši izpētīt manu biogrā­fiju, tad tur nekas labs nav paredzams. Vismaz tik ilgi, kamēr nepārliecināšu viņus, ka esmu nevainīgs kā jērs.

— Vai jūs pazīstat tādu Gregoru Abušu?

Ar tīru sirdsapziņu spēju tādu pazīšanos noliegt. At­skaitot Albertu GerštSinu un Teu Kilseimuru, Dertijs ne­bija minējis vārdā nevienu gangsteru filmas dalībnieku. Varbūt par Gregoru Abušu sauc kādu no aktieriem, kura dēļ esmu iepinies ķezā?

— Tādā gadījumā atsvaidzināšu jūsu atmiņu! Ar Gre­goru Abušu jūs bijāt pazīstams tieši tai laikā, kad strā­dājāt «Vakara Ziņās» par fotogrāfu.

Beidzot atcerējos. Tā sauca pajaunu policijas leitnantu no provinces, kas stažējās vietējā kriminālmeklēšanas divizionā. Simpātisks puisis, ar viņu mums bija izveido­jusies tāda kā draudzīga sacensība. «Strādājot» pie kāda nozieguma, katrs izvirzījām savas hipotēzes. Man dažkārt laimējās aptuveni uzminēt pareizo atrisinājumu, tāpēc Abušs mēdza jokot, ka neesmu izvēlējies īsto profesiju.

— Pazīstu gan, — es atviegloti iesaucos. —• Bet kāds tam sakars ar manu apcietināšanu?

— Apgriezieties, tad pats sapratīsietl

Vēl neuzdrīkstēdamies nolaist rokas, apsviedos apkārt. Manā priekšā stāvēja smaidošs policijas kapteinis, kurā pēc īsa apjukuma brīža pazinu toreizējo leitnantu.

— Nupat uzzināju, ka esat atbraucis, un tūdaļ nolēmu jūs pārsteigt, — viņš smējās.

— Pareizāk būtu — pārbiedēt līdz nāvei, — es atteicu, berzēdams notirpušās rokas.

— Neņemiet ļaunā, Latorp! Jūs vienkārši neesat piera­dis pie īpatnējā aleksandriešu humora. Jums ar to būs vēl bieži vien jāsastopas. Ko tik neizgudro tāds garlaicības apsēsts provinces niekkalbis? It sevišķi, ja tas skaitās po­licijas priekšnieks, bet īstus noziedzniekus redz vienīgi uz ekrāna.

Mans pirmītējais izbrīns spēji izgaisa, dodams vietu pārgalvīgai noskaņai. Kādu brītiņu jautri tērzējām. At­stāstīju dažus amizantus • piedzīvojumus. Gregors Abušs savukārt iepazīstināja mani ar raibraibiem notikumiem Aleksandrijas dzīvē, kuri nudien izklausījās pēc anek­dotēm.

Gregors Abušs jau grasījās atvadīties, kad istabā ienāca Dertijs Alberta pavadībā. Ieraudzījis manu Ciemiņu, Al­berts neviļus sarāvās. Taču, uztvēris Dertija drošinošo skatienu, smaidot paspieda policijas priekšniekam roku.

•— Iepazīstieties! — viņš sacīja ar ironisku pieskaņu.

— Mūsu policijas galvenais pīlārs Gregors Abušs. Un te jūs redzat brīnumdari, vārdā Olivers Dertijs, kas apņē­mies nopelnīt uz manām balss saitēm dažus miljonus. Ceru, ka viņš arī man atlicinās kādu grasi.

— Lai jau veicas, tu zini, es neesmu skaudīgs, — Gregors Abušs uzsita Albertam uz pleca. — Godīgi sakot, savā provinciālajā stulbumā līdz šim uzskatīju, ka tādas balsis kā tavējā mētājas uz katra stūra. Tikai noliecies, pacel un iebāz mikrofonā. Acīmredzot modernā mūzika ir sevišķs hipnozes paveids. Nemaz nebrīnītos, ja kādu baltu dienu pat mūsu dullo Pravieti pasludinātu par vienreizēju dziedoni.

Salīdzinājums ar Pravieti Albertu manāmi nokaitināja.

— Policists paliek policists, — viņš nievājoši izmeta.

— Ne velti kāds mūzikas kritiķis atzīmēja, ka starp es­trādes koncertu klausītājiem neesot redzējis nevienu tava amata brāli. Toties — tikko publika aiz sajūsmas ņemas lauzt krēslus, tā policija klāt.

— Albert, jūsu vietā es ar Abuša kungu gan neru­nātu tik augstprātīgi, — Dertijs aizrādīja. — Kas to lai zina, varbūt radīsies tādi apstākļi, ka …

— Gregors atšķirībā no jums saprot humoru. — Al­berts piesarka. — Ja ņemtu nopietni visu, ko aleksan- drieši sarunā cits citam …

Es aizgāju pavadīt savu veco paziņu līdz policijas ma­šīnai. Tā stāvēja pie benzīntanka uzpildāmā automāta un, sirēnām klusējot, rādījās tikpat ikdienišķs transporta līdzeklis kā visi pārējie automobiļi. Gregors Abušs iz­vilka maku, taču benzīntanka īpašnieks atteicās no sa­maksas.