Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Otra lādīte "tika atvērta ar vēl lielāku bijību. Tajā gulēja vīstokļi, ktiril vecums, cik varēju spriest, krietni pārsniedza pārējo dokumentu tnūžu. Uz pamata, ko ne­zināšanas dēļ noturēju par tekstilizstrādājumu, virknē­jās ķeburaini burti, kas mazliet atgādināja hieroglifus.

— Kas par dīvaiņu materiālu! — es neviļus izsaucos.

— Tas ir papiruss! Burti — senebreju.

— Patiesi? — nobrīnījos. —* Jūs taču negribēsiet ap­galvot, ka Aleksandrija pastāvējusi jau ķēniņa ^Zāla­mana laikos.

— Nebūt ne! — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Un tomēr -šiem dokumentiem visciešākais sakars ar mūsu pilsētu. Tās ir personiskas vēstules. Adresāts nav zināms. Kas attiecas uz rakstītāju, tas, pēc Jeremijas Aleksandera ciešās pārliecības, bijis neviens cits kā Jēzus Kristus.

•— Fantastiski! — Es pasmējos, jau apsvērdams, ka manā filmā šiem vīstokļiem noteikti jāierāda pienācīga vieta.

Tā bija ne tikai eksotiska, savā naivumā reti krāšņa leģenda. Šie vīstokļi saturēja sevī zināmu Aleksandrijas kvintesenci, ietverot visu, ieskaitot pat aleksandriešu ne­parasto humoru. Sāku apjēgt, kāpēc Pravietis ar savu garmataino draudzi apmeties tieši šeit un ne citur.

Pilsēta, kur lietus periods atgādina vienu no desmit Ēģiptes sodībām, kur ar retām un vērtīgām zivju sugām kādreiz bagātais ezers samērā īsā laikā pārvērties smir­došā zaņķī, varēja patiešām vienam otram iedvest ticību, ka pastāv atriebīgs, dusmīgs dievs.

— Vainīga ne tik daudz fantāzija, cik izglītības trū­kums. — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Jeremijam Aleksanderam nebija ne jausmas, ka atšķirībā no Ēģip­tes Palestīnā, kur, saskaņā ar Jauno derību, dzīvojis Kris­tus, sarakstei lietojuši nevis papirusu, bet pergamentu. Bez šaubām, tas ir viltojums. Bet rokraksts pats par sevi, manuprāt, vismaz tūkstoš gadu vecs. Jonatans Krjude- šanks piedāvāja man par to desmit tūkstošus. Iedomā­jieties tikai, viņš, tāpat kā Jeremija Aleksanders, pār­liecināts, ka vēstules patiešām rakstījis Kristus. Un zi­nāt, kāpēc? Vienā no vēstulēm sacīts: «Es atnākšu otru reizi, bet cilvēki mani atkal noliegs, un tikai mana Trešā atnākšana nodibinās dieva valstību zemes virsū…» Tad katrs tikšot tiesāts vienīgi par saviem grēkiem, saujiņa izredzēto paglābšoties no iznīcināšanas.

— Izklausās, it kā Trešajai atnākšanai jāsakrīt ar trešo pasaules karu, — es pajokoju.

— Pravietis tā gan nedomā. Tūlīt pēc ierašanās Alek­sandrijā viņš apciemoja mani. Gribot iepazīties ar Kris­tus vēstulēm, par kurām esot dzirdējis. To vietu, kur ir runa par grēcinieku sodīšanu, Pravietis attiecina uz mūsu dienām.

— Tad no turienes atvasināma viņa teorija, ka cil­vēki jāiznīcina, jo viņi paši nolēmuši sevi iznīcināšanai?

Vai jums neliekas, ka viņš izraudzījies Aleksandriju par apmešanās vietu tieši šo vēstuļu dēļ? — es prātoju.

Hugo Aleksanders izbrīnā pavērās manī.

— Neesmu par to domājis, bet…

— Skatieties, ka tik neizzog, — es brīdināju.

-^ Pats domāju, ka visvairāk jāpiesargās no Jona­tana Krjudešanka. Šis cer mani izputināt un tādējādi tikt pie papirusiem… Esmu pārliecināts, ka vēstulēm ir lie­lāka vēsturiska vērtība senuma dēļ. Reiz sasparojos un aizvedu uz ekspertīzi profesoram Pētersenam, bet…

Hugo Aleksanders pusvārdā aprāvās. Paskatījies pulk­stenī, viņš mudīgi ieslēdza radio.

— Vietējās ziņas. — Viņš atvainojās. — Parasti ne­klausos, bet šoreiz esmu personiski ieinteresēts. m

Pārraides sākumu nokavējām. Diktors pašlaik stāstīja:

— … reta reize, kad meteoroloģiskās prognozes pie­pildās. Aleksandrieši atceras, ka pērn tika pareģota ļoti karsta vasara. Īstenībā dažas dienas trāpījās tik vēsas, ka viens otrs jau grasījās izvilkt no skapja kažoku. Tur­pretī šoreiz lietus periods patiešām iestājies krietni vi^ņ ātrāk. Orkāns, kas, nākdams no rietumu piekrastes, iz­platās aizvien tālāk vidienes rajonos, izraisījis nepiere­dzēti spēcīgas lietus gāzes. Tamlīdzīgi plšdi Aleksandrijā nav reģistrēti kopš 1932. gada. Dažu stundu laikā Ponta ezers, izkāpis no krastiem, pārplūdināja apkaimi. Ezera tuvumā dzīvojošie aleksandrieši steidzīgi evakuējas…

— Ļoti labi, — man par pārsteigumu, nopriecājās Alek­sanders. — Motelis tagad būs pilns. Tūlīt likšu sagata­vot papildu gultas … Lūdzu mani atvainot! — Un viņš ņēmās steigšus sakravāt lādītēs savu kolekciju.

Tieši tad ieradās Gregors Abušs. Ieraudzījis vīstokļus, viņš zobgalīgi pamirkšķināja. Pelēkās acis, "kuru pašos dziļumos vīdēja zaļgana dzirkstele, likās īsti nesaderam ar smago galvu un platplecaiņo, platgurnaino augumu, īsti piemērotu tādam provinces kārtības balstam.

— Ko es redzu! Izdaudzinātās vēstules! Droši vien esi mēģinājis iegalvot Latorpam, ka tās ārkārtīgi vērtīgas. Neticiet viņam, Latorp! Manuprāt, viņš vienkārši ķer muļķus. Visiem aleksandriešiem ir kāda «fiksa ideja» … Man, piemēram, sapņos rādās kāds sarežģīts noziegums, ko vienīgi man būs pa spēkam atrisināt. Hugo cer ar šīm pasaciņām pievilināt kādu lētticīgu bagātnieku, kas ap­maiņai pret Kristus faksimilu nokārtos viņa parādus.

— Zobojies, cik gribi, bet man patiešām tāda nojauta, ka šiem vīstokļiem ir stipri lielāka vērtība, nekā jūs visi domājat.

— Tādā gadījumā tu glabātu savu unikālo dārgumu bankā, nevis skapī, ko katrs puišelis var atlauzt ar cirvi.

— Nav tava darīšana! — Hugo Aleksanders nobālēja aiz niknuma.

Gregors Abušs, apmierināti smaidīdams, izveda mani ārā.

— Atbraucu jums pakaļ, — viņš paskaidroja. — Apso­līju jums parādīt Aleksandriju, un kāpēc gan atlikt uz rītdienu to,, ko var izdarīt šodien? Pie tam rajons, uz kuru dosimies, ir viens no visraksturīgākajiem Aleksandrijas nostūriem. Tieši lietus periodā tas kļūst par tādu kā brī­dinājuma signālu.

Labprāt piekritu, jo — kur garantija, ka, izkārtojis pa­pildu guļvietas, Hugo Aleksanders nesāks man atkal uz­bāzties ar kārtējiem nostāstiem par Aleksandrijas vēs­turi?

Katram gadījumam aizgāju uz savu istabu cerībā satikt tur Dertiju. Taču velti. Administrators apliecināja, ka Dertijs ne pats rādījies, ne zvanījis pa telefonu.

Kad apsēdos automobilī, Gregors Abušs paskaidroja, ka braucam satikt kādu Nepomuku Berlundu.

— Biju Jaunvindzorā ievākt dažas ziņas, — viņš stās­tīja. — Nupat tikai atgriezos. Policijas dežurants teica, ka pāris reižu zvanījis Berlunds. Apgalvojis, ka viņam no­teikti jārunā ar mani. Lai braucot pie viņa, tikko atgrie­zīšos.

— Var manīt, ka vietējai policijai nav ko darīt, reiz jūs varat atļauties pa galvu pa kaklu drāzties pie jebkura, kurš vien vēlas jūs redzēt.

— Gluži tā jau nav. Berlunds kādu laiku dienēja pie manis. Ja tam nebūtu sakara ar maniem pienākumiem, viņš noteikti nebūtu mani apgrūtinājis.

Es nemierīgi sagrozījos mašīnas sēdeklī. Drošības siksna sāpīgi iegriezās krūtīs. Un tikpat sāpīgi, apziņā iedzēla doma, ka biju pēdējais nelga, ielaizdamies ar Dertiju. Nebija nekāda pamata saistīt gluži nepazīstamā Berlunda telefona zvanu ar Dertija pasākumiem Aleksandrijā, bet gadās — kāds ārēji neitrāls vārds izraisa ķēdes reakciju. Pilnīgi pret paša gribu cita pie citas virknējās atsevišķas ne gluži izprotamas frāzes, ko biju uztvēris no Dertija sarunām ar Albertu.

• Pārplūdinātā iela apmētāja aizsargstiklu dubļainām šļa- 1 katām, liekot man ikreiz satrūkties. Man bija tāda sajūta, ka esmu. ierauts kādā tumšā spēlē, kurai nevarētu iztēlo­ties piemērotāku fonu par Aleksandrijas lielajiem grēku plūdiem.