Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Kad iebraucām kvartālā, kas saskaņā ar aleksandriešu lepno terminoloģiju dēvējās par Ponta krastmalu, tvirtas strūklas, it kā savītas no dučiem parastu lietus strūkliņu, jau pilnā spēkā kapāja nemīlīgos nameļus, gar kuriem braucām. Tālumā saredzamos fabrikas «Poseidons» kor­pusus aizsedza tumšs lietus aizkars.

Sajā vietā ezers, kas aiz pilsētas izplētās nepārskatāmā plašumā, sašaurinājās.

Mūsu automobilis apstājās blakus nelielai kravas ma­šīnai, juku jukām piebāztai ar mēbelēm un dažādām man­tām. Tā stāvēja pie mājiņas, kuras slieksni jau apskaloja ūdens. Nama īpašnieks parādījās durvīs ar mugursomu plecos un televizoru rokās.

— Kur dzīvo Berlunds? — policijas priekšnieks apvai­cājās.

Atbrīvojies no nastas, nama īpašnieks parādīja mums kādu no kaimiņu ēkām — nožēlojamu būdeli ieplakā, kas pa pusei jau atradās zem ūdens.

Pret palodzi, ik sekundi apšļākdams netīro stiklu, ska-. lojās kaut kas balts. Kopā ar ziepju putām un tajā līgo­jošiem atkritumiem pie loga piepeldēja liela zivs. Skaista zivs ar zilu, purpursarkanām svītrām izraibinātu muguru. Taču tagad tā peldēja, pagriezusi pret lietus šaltīm balto, uzpūsto vēderu.

— Beigta, — es īsi konstatēju.

Policijas priekšnieks paraustīja plecus.

— Ko lai dara? Aizliegumi, instrukcijas — tas viss ka­ķim uz astes. Rūpnieki joprojām ielaiž ķimikālijas ezerā. Namsaimnieces ari nav nekādi eņģeļi..,

— Bet kā ar kanalizāciju, priekšniek? — iejaucās plūdu apdraudētā namiņa saimnieks. — Centrā, pats par sevi

saprotams, tā ir nevainojama, gluži tāpat kā viss pārējais. Reiz aiz gara laika saskaitīju — centrālajā skvērā vien stāv trīsdesmit atkritumu urnu. Bet līdz Ponta krastmalai progress vēl nav aizgājis… Un kas tad būtu aizgājis?

— Netīrs ūdens? — Greizi pasmaidīja policijas priekš­nieks. i

Pamanījis, ka ūdens, pārlēcis pāri slieksnim, jau afr- draud pašu māju, mūsu sarunas biedrs metās iekšā. Pēc brīža viņš atgriezās, nesdams uz pleca kamolā sarāvušos, izbailēs ņaudošu kaķēnu.

— Bija uzrāpies skapja augšā, nekādi nedabūju nost, t- viņš skaidroja, glaudīdams kaķēnu, tad nikni sacīja: — Gribat zināt, kur tagad atrodas Berlunds? Meklējiet fabrikā! Krjudešanks žēlīgi atļāvis visiem trešatnācējiem, kurus dievs tas kungs sodījis pagaidām ar maziem grēku plūdiem, pārvākties uz konservēšanas cehu. Pilnīgi tais­nīgi, reiz no turienes izdzītās saindētās zivis savukārt iz­dzinušas no mājas cilvēkus! — Un, ielēcis kabīnē, viņš ar izteiksmīgu žestu norādīja uz Berlunda mitekli.

Strauji kāpjošais ūdens bija jau paguvis applūdināt to. līdz pašai augšai un uzmest beigto zivi uz zemā jumta. Aizķērusies aiz televīzijas antenas, tā apvēlās uz mugu­ras. Nikni izvalbītām, stiklainām acīm zivs šķita sargā­jam savu pēdējo atdusas vietu no tukšām pudelēm un sa­rūsējušām konservu kārbām, kas šūpojās netīrās mazgā­jamā pulvera putās.

Konservēšanas cehā Berlundu tā ir neatradām, toties ieraudzījām neparastu skatu.

Starp sterili baltiem, milzīgiem katliem un automātisko līniju mudžekli stāvēja saliekamās gultas, zem tām — ko­feri, saiņi, trauki. Vietām darbojās krāsainie televizori.

Plūdu upuri skatījās basketbola sacīkstes. Kontrasts starp šiem nelaimes piemeklētajiem cilvēkiem, tik sīci­ņiem milzīgo katlu vidū, un uz ekrāna redzamo priecīgi satraukto pūli atstāja nomācošu iespaidu.

Vecītis ar krunkainu seju, kurš vārīja uz elektriskās plītiņas kādu brūnganu viru, ieteica pameklēt Berlundu pakošanas cehā, ko Ričards Beidevans izmantojis kā uz­ņemšanas paviljonu.

— Visi mūsu kinoaktieri tur sapulcējušies. — Uz mir­kli novērsdamies no ekrāna, atieza zobus kāds jauns puisis.

Mēs soļojām pa pagalmu, kur itin viss liecināja par nesenu rosīgu darbību. Zem nojumes vizēja stiepļu kastēs saliktas konservu kārbas.

— Tās ir Jonatana tēva izgudrojums, — policijas priekšnieks paskaidroja, paņemdams rokā vienu kārbu. — Katrai zivju šķirnei — atbilstošs īpašs iekrāsojums. ŠI te ir tā pati, ko pirmīt redzējām uz Berlunda mājas jumta. Pie mums to iekrustījuši par «ezera taimiņu». Savā ziņā pēdējais mohikānis. Pārējās retās sugas izmirušas. Arī «zelta ezera taimiņš». Tas esot bijis tik gards, ka Jere­mija Aleksanders kādā sprediķī nosaucis to par vis­spilgtāko apliecinājumu dieva brīnumdarbiem.

Mēs pagriezāmies pa kreisi un drīz vien nokļuvām šaurā ejā starp noliktavu ēkām. Turēdamās uz tērauda balstiem, tās stiepās gar krastu. Par spīti metāla segumam, kas mūs atdalīja no smirdīgā ūdens, neviļus aizspiedu degunu.

— Noderētu gāzes maska, — es ironizēju.

— Laipni lūdzu! — Policijas priekšnieks ar acīm no­rādīja uz plastikāta konteineru, no kura izlīda gumijas šļūtene ar respiratoru. — Lietus sezonā strādāt noliktavā bez maskām nebija iespējams. Visi ņemtu kājas pār ple­ciem, pat tie, kas dabūja tā saucamo bezlaulības pie­maksu.

— Piemaksa par bezlaulību? — es nobrīnījos. — Pirmā dzirdēšana!

—- Jonatana Krjudešanka ^ntums. Tos, kas, iestājoties viņa sektā, deva svinīgu solījumu nelaulāties, viņš visādi atbalstīja.

Ar atvieglojuma sajūtu beidzot ieraudzījām pakošanas cehu. Tas atradās atstatus no krasta, turklāt uzkalnā, tādēļ pretīgo dvaku te tikpat kā nemanīja.

Uz sliekšņa izbrīnā apstājos. Man pretī slējās daļa «Hermeja palātas» fasādes ar durvīm un divām doriešu kolonnām. Mazliet tālāk — makets, kas atveidoja' bankas operāciju zāles nostūri.

— Ričards Beidevans izmantoja šo telpu kā uzņemšanas paviljonu un vienlaicīgi arī kā kantori, — Gregors Abušs paskaidroja, sasveicinādamies ar gaišmati, kuras galva vīdēja tipiskā bankas lodziņā.

Ozola panelis lejā un matēts stikls augšdaļā šķīra iedo­mātos bankas darbiniekus no iedomātajiem apmeklētā­jiem. Taču šī no ģipša, apmālēta kartona un stikla radītā ilūzija aizņēma tikai kādas divdesmit pēdas. Abpus deko­rācijai, piešķirdamas tai ērmīgu izskatu, stiepās trans- portlentes, pa kurām vēl nesen slīdējusi spīdīgu konservu kārbu straume. īsta bija vienīgi gaišmatainā meitene ban­kas lodziņā, kura cītīgi darbināja aritmometru.

— Tā ir uzņemšanas grupas kasiere Bella, — policijas priekšnieks iepazīstināja mūs, tad vaicāja: — Kur tad jūsu statisti? Es meklēju Berlundu.

— Nezinu, — īsi atteica meitene, neatraudamās no sa­vām aplēsēm. — Visus padzinu. Sacēla tādu troksni, ka galva dūc. Man vēl šodien jāizsūta norēķini. , i

— Ričards Beidevans nav rādījies?

— Kur nu tas! Sēž mājās. Pirms stundas zvanīju viņam. Spriežot pēc balss, pilns kā mārks… »

Berlundu mēs uzgājām pilnīgi nejauši — fabrikas ka­pelā, kurā ieskatījāmies aiz tīras ziņkāres.

No kaila dzelzsbetona, bez logiem un izgreznojumiem, ja par tādu neuzskata sektas dibinātāja veidolu uz jumta — tā iekšpusē atdarināja-no neaptēstiem baļķiem celto baznīciņu, ko Jeremija Aleksanders 1822. gadā uz­būvējis aptuveni tajā pašā vietā.

Sienas, baznīcēnu soli, vienkāršs altāris un primitīva katedra, no kuras Jonatans Krjudešanks mēdza lasīt savus sprediķus, — viss bija veidots no neapdarināta koka. Modernos laikus iezīmēja vienīgi neona gaismekļi un elektriskie vadi, kas no katedrai piestiprinātā mikrofona aizstiepās uz skaļruņiem.

Kapela varēja uzņemt ap divsimt dievlūdzēju. Krju­dešanks bija pietiekami saprātīgs, lai apjēgtu, ka lielāku skaitu neatvilināt ne ar dienesta paaugstinājumiem, ne ar piemaksu par nelaulāšanos.