Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Ja viņš šajā mirklī ienāktu kapelā, viņu droši vien ķertu trieka. Altāris bija pārvērsts par dzertuves gal- diņUļ Apklāts ar avīzēm, tas tagad deva patvērumu vai­rākām «Aleksandrijas nektāra» pudelēm pamīšus ar vā­rītām kukurūzas vālītēm un konservētas desas šķēlēm. Ap altāri uz kopā sabīdītiem soliem sēdēja kādi desmit cilvēki.

-— Vai Nepomuku Berlundu kāds redzējis? — nopra­sīja policijas priekšnieks.

— Tas esmu es! — No krēslaina nostūra iznāca pagarš, gadus trīsdesmit vecs vīrietis džinsu auduma uzvalkā, gar kovboja platmali galvā. Iedzēris tieši no pudeles pa­matīgu malku un nesteidzīgi uzkodis virsū kukurūzas vālīti ar desu, viņš sacīja:

— Labi, ka atnācāt. Gribēju …

— Vai jums tiešām nav neērti? — Policijas priekš­nieks izteiksmīgi palūkojās uz altāri. — Neesmu nekāds morālists, bet tā, manuprāt, ir piedauzība.

— Es to dēvētu drīzāk par smalkjūtību. — Berlunds pasmīkņāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs iemestu kon­servēšanas cehā, visiem redzot? Daži no Krjudešanka bi­jušajiem strādniekiem nevar sev pat kausu alus atļau­ties. Te mūs redz vienīgi dievs, kuram nav pamata mūs apskaust…

— Jo viņš, re, ir atturībnieks, — iesmējās kāds no iedzeršanas dalībniekiem. — Neņemiet ļaunā, priekšniek! Kamēr Krjudešanks mums maksāja, bijām gatavi noti­cēt visam, kaut vai tam, ka rīt mūsu ezers vairs nesmir­dēs. Kam lai mēs tagad ticam? Vincentam Basāni, vai?

Lietus mazliet pierima. Mēs ar Berlundu apsēdāmies zem nojumes uz caurspīdīgām plastikāta kārbām. Tajās raiboja līmēšanai sagatavotas etiķetes, kurām nekad vairs nenāksies greznot «Poseidona» kādreiz izslavētos konservus.

— Kas tad ir uz sirds? — policijas priekšnieks iesāka. — Ja izrādīsies, ka esi mani atvilinājis nolūkā izspiest kādu desmitnieku, par ko iegādāties vēl dažas pudeles, ietupināšu tevi saskaņā ar sesto pielikumu pie krimināl­kodeksa 121. paragrāfa!

— Sestais pielikums? — Berlunds atbīdīja pakausī savu kovboja platmali. — Kādas personas maldināšana nolūkā nelikumīgi izspiest naudu, ja atmiņa mani neviļ?

— Neviļ, — Gregors Abušs apstiprināja. — Paredzē­tais sods — no viena līdz trim gadiem. Vaļsirdīgi atzīs­toties, apsūdzētais, ja vien nav jau agrāk notiesāts par kādu noziegumu, var cerēt uz vienu gadu nosacīti.

— Apsūdzētais piekrīt. Bet vispirms desmitnieku! — Berlunds izstiepa roku.

Šīm replikām apmainoties, abi neatļāvās ne mazāko smaidu. Toreiz vēl īsti neaptvēru vienu no aleksandriešu humora iezīmēm — nopietna, pat drūma sejas izteiksme piešķīra jokiem īsto sālījumu.

Biju gatavs izsniegt Berlundam desmitnieku no paša maka — tādu atvieglinājumu sajutu, pārliecinājies, ka manas tumšās nojautas izčākstējušas kā ziepju burbulis.

Taču, man par izbrīnu, Berlunds ierunājās gluži citā

tonī:

— Neesmu drošs, bet man tā rādās, ka policijai … — Berlunds aprāvās, neuzticīgi paskatīdamies manī.

— Latorps ir mans vecs paziņa, — Gregors Abušs mie­rināja. — Vari droši runāt. Kas noticis?

— Karpenters solījās būt pirms četrām stundām, lai izmaksātu mums atlikušo naudu. Pazudis, kā akā iekritis. Apzvanīju visu Aleksandriju, neviens viņu nav redzējis.

— Karpenters?

— Jā, tās filmas galvenais operators, kurā piedalos kā ierindas gangsteris. Saņēmis dūšu, piezvanīju pat režiso­ram, nu, tam Ričardam Beidevanam. Izklausījās, it kā viņam iekšās Basāni vīna brūža gada produkcija. Pasū­tīja mani pie velna.

— Nesaredzu vēl iemesla uztraukumam. — Gregors Abušs paraustīja plecus. — Droši vien dzer aiz bēdām.

— Aiz kādām bēdām?

— Ka lietus periods iestājies ātrāk, nekā paredzēts. Filmēšana būs tagad jāatliek uz nenoteiktu laiku.

— Ha! — Berlunds īsi iesmējās. — Tādā gadījumā varu jūs iepriecināt. Pirmkārt, no režisora alkoholiskā murgojuma izlobīju, ka viņš Karpenteru šodien vispār nav redzējis …

— Un otrkārt? — Gregora Abuša rāmā, parasti ne vi­sai izteiksmīgā seja saspringa.

— Filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» svarī­gākā epizode jau uzņemta.

— Jūs maldāties! — es iesaucos. — Dertijs tikai šo­rīt aizbrauca uz Jaunvindzoru sagaidīt galveno opera­toru … Kā viņu tur sauc… Karpenteru. Bez tam man uzticēts dokumentāls kinoapraksts par Aleksandriju, kurā, starp citu, parādīšu, kā tiek uzņemta jūsu piemt- nētā gangsteru filma.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Berlunds piemiedza acis.

— To, ka bez manas klātbūtnes neviena svarīga epi­zode netiks filmēta!

— Jūs uzdrošināties mani saukt par meli?! — Ber- lunda roka zibenīgi pašāvās pie platās kovboja jostas, imitējot raksturīgo žestu, ar kādu vesternu varoni iz­rauj no maksts šaujamo. — Ak tā, gluži aizmirsu, mans

revolveris ieķīlāts lombardā. — Viņš jocīgi savaikstījās, katram gadījumam pablenzdams manī, vai esmu novēr­tējis viņa humoru. — Nu labi, pieņemsim, ka esmu melis. Cikos Dertijs aizbrauca pakaļ Karpenteram uz Jaunvin­dzoru?

— Kaut kas ap desmitiem.

— Bet man ir kādi divdesmit liecinieki, kas redzējuši Karpenteru tieši desmitos uzņemšanas paviljonā. Uņ vis­maz divtik redzējuši viņu bankā no pusvienpadsmitiem līdz vienpadsmitiem. Pēc tam viņu gan neviens nav ma­nījis … Nu labi, neesmu nekāds sadists, nespēlēšu uz jūsu nerviem. Karpentera vadībā mēs šodien filmējām bankas aplaupīšanas epizodi.

— Ko?! — es iekliedzos.

— Pilnīgi pareizi. Tas apstāklis, ka filmēšanā nepie­dalījās ne režisors, nedz galvenās lomas tēlotāja, man jau pašā sākumā šķita aizdomīgs. Kad Karpenters, kas solījās tūdaļ atvest naudu, nebija nekur sameklējams, uz­skatīju par pareizu piezvanīt policijas priekšniekam. Spriežot pēc tā, ko jūs sacījāt, tur noteikti kaut kas nav kārtībā.

— Kur tuvākais telefons?! — Gregors Abušs, atrāvis savu smago ķermeni no kastes, uz kuras sēdējām, pie­lēca kājās.

Tuvākais telefons atradās uzņemšanas paviljonā. Lai tiktu pie tā, policijas priekšniekam bija jāienirst ar visu galvu butaforiskās bankas kases lodziņā. Pēc brīža no butaforiskajām durvīm, skaļi raudādama, izskrēja uzņem­šanas grupas kasiere.

—* Vai tā ir dzīve? — Viņa šņukstēja. — Kad Ričards Beidevans pieņēma mani darbā, aiz prieka pat piedevu Krjudešankam viņa idiotiskos sprediķus. Un kas tagad? Kādi tur veiklinieki dažās minūtēs tiek pie miljona, un tikpat laika vajadzīgs, lai es paliktu bez darba… Ko nu lai iesāku? Mazgāju kādā restorānā netīrus traukus?!

— Ja nepatīk, apmazgā Kristum kājas, — ieteica Ber­lunds.

Meitene pēkšņi pārstāja raudāt.

— Tā tiešām ir izeja! — Viņa jau smējās, projām skriedama.

— Kas tā par kāju mazgāšanu? — es stulbi jautāju, vēl īsti nespēdams aptvert, kas noticis.

— Tipisks aleksandriešu humors. Pakalpojumu, ko Magdalēna sniegusi Jēzum, folklora pārvērtusi zināmas profesijas apzīmējumā, — Gregors Abušs sausi paskaid­roja, tad pagriezās pret Berlundu. — Apsveicu! Tu lai­kam esi vienīgais cilvēks, kas aptīrījis banku, pats to nezinot!

— Tas nu gan joks! — Berlunds nosprauslojās. — Man par to tiek simtnieks, turklāt puse kopā ar Karpenteru izgaisusi visos vējos, bet šim un Albertam Ј . 5

— Albertam? — Es apmulsumā raidīju skatienus no viena pie otra, kā meklēdams atbalstu, lai nepakristu. Kādu mirkli sāka pat likties, ka viņi mani tīšuprāt izāzē..