Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Projām braucot, Karpenters uzsauca mums, lai ņemot autobusu un gaidot viņu uzņemšanas paviljonā. Viņš drīz būšot klāt, lai galīgi norēķinātos ar mums.

Šoreiz viņš gan vairs nejokoja, tieši otrādi. Karpen­tera balsī saklausīju tādu savādu pieskaņu, kas nemaz nesaderējās ar viņa vārdiem.

Iebāzis tagad jau lieko pistoli kabatā un noņēmis masku, atgriezos atpakaļ. Tagad, kad vairs nefilmējos, būtu nepieklājīgi rādīties paziņām ar melno gangstera masku. Pamanījis, ka Daniela, neveikli celdama augšā nokritušo somiņu, izbirdinājusi naudu, es, kā jau džentl­menis, metos viņai palīgā.

Visapkārt smējās, izmija pārgalvīgus jokus. Neviens no bankas personāla nesteidzās atsākt darbu. Daži turpi­nāja tēlot, komiski šaržējot savas pirmītējās izdarības.

Arčinskis izgudroja aizvien jaunas scēnas, demonstrē­dams, kā vajadzētu uzvesties ar savu nežēlību izslavētam bandītam. Savukārt bankas izsūtāmais notēloja, ka sle­peni nospiež signalizācijas pogu policijas izsaukšanai

Vārdu sakot, amizieris bija liels. Smiedamies un ķiķi­nādami iesēdāmies uzņemšanas grupas autobusā. Netālu no moteļa «Augeja stallis» negaidot noskaidrojās, ka benzīna tilpne ir tukša. Maksāt par degvielu no savas kabatas, dabiski, nevēlējāmies, tālab pametām autobusu šosejas vidū. Arčinskis tāpēc atļāvās lieku reizi pazobo­ties — niecīgais honorārs mums tiekot maksāts par lau­pīšanu, nevis par svešas mantas sargāšanu.

Tālāko ceļu veicām kājām. Karpenteram, kura rīcībā bija automobilis, vajadzēja jau būt priekšā, bet nekā. Izgaidījāmies pakošanas cehā kādu stundu, taču viņš kā neuzradās, tā neuzradās.

Manī pamazām modās sajūta, ka kaut kas nav. kār­tībā. Kad velti izzvanījos, cenzdamies sameklēt Karpen­teru, biju par to jau puslīdz pārliecināts. Saukdams palīgā savu policijas dienestā gūto pieredzi, vēlreiz pāršķirstīju atmiņā šīs dienas notikumus. Daudz kas likās jocīgs — pēkšņi grozījumi scenārijā, tikpat pēkšņa režisora sa­slimšana, Teas Kilseimuras nepiedalīšanās epizodē, kaut bez viņas uzbrukums bankai zaudēja spilgtumu, kas rak­sturīgs Dollijas tēlam.

Tad arī nolēmu katram gadījumam aprunāties ar savu bijušo priekšnieku.»

Nepomuka Berlunda liecību citēju pilnībā tikai tādēļ, ka tā bija pirmā. Daļēji arī, lai sniegtu tuvāku priekš­statu par aleksandriešiem. Esmu pārliecināts, ka diez vai atradīsies otra pilsēta, kurā jebkurš notikums, iekausēts vietējā folklorā, tik izteikti iegūtu anekdotiskus vaibstus.

Patiesībā tieši provinciālā pussnaudā iegrimušajai Alek- sandrijai notikušais nozīmēja nepieredzētu satricinājumu, līdzīgu kolosālam ugunsgrēkam vai kalnu sagruvumam.

Policijas pārvaldes gaiteņos pulcējās ne tikai ataici­nātie liecinieki. Jo kuplākā skaitā drūzmējās ziņkārīgie. Vairumā tie bija Gregora Abuša veci paziņas — viņi uzskatīja sevi par tiesīgiem dzirdēt pēdējos jaunumus tieši no viņa mutes.

Sākumā Gregors Abušs norīkoja pie sava kabineta durvīm divus policistus ar stingru rīkojumu ielaist vie­nīgi tos, kas spēj sniegt papildu informāciju. Tas maz līdzēja, jo katrs izgudroja kādu- ieganstu, lai tik' varētu personiski parunāt ar policijas priekšnieku.

Galu galā Gregors Abušs, iznervozējies un noskaities līdz pēdējam, aizbēga uz savu dzīvokli.

No turienes viņš man arī piezvanīja.

Es gulēju savā istabā ar dullu galvu. Hugo Aleksan­ders bija man atnesis zāles. Bet ne aspirīns, nedz paten­tētais zelteris nelīdzēja. Varbūt tāpēc, ka galva īsti ne­sāpēja. Tā drīzāk bija mokoša sajūta, it kā pierei būtu apvilkta dzelzs stīpa. Beidzot Aleksanders atnesa man glāzi «Aleksandrijas nektāra» un pa virsu piespieda uz­dzert karstu pienu. Izdaudzinātais nektārs izrādījās ga­tavā inde. Bija jābūt dzimušam aleksandrietim ar norū­dītām iekšām, lai spētu to turēt. Kopā ar pienu šī elles dzira nekļūdīgi iedarbojās kā vemjamās zāles. Hugo Aleksandera viltīgā iecere attaisnojās — man tūdaļ kļuva vieglāk.

— Nu, redziet — vai neteicu, ka Basāni ražotais nek­tārs līdzēs? — Viņš priecājās, tad vai simto reizi atkār­toja: — Kāda laime, ka nepaklausīju Gregoram Abušam! Būtu es glabājis tās vēstules bankā… Ek, labāk par to nerunāsim!

— Cik zinu, privātie seifi nav aiztikti, — es aizrādīju.

— Tā ir tīrā nejaušība. Vienkārši pietrūcis laika. Dzir­dēju, viņi visu nostrādājuši pa nepilnām divdesmit mi­nūtēm.

— No kā jūs dzirdējāt?

— Neatceros. Tagad par to jau runā visa pilsēta. Klīst baumas, ka Karpenters, nu, tas galvenais operators, vis­pār neesot tas, par ko uzdevies. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, tad tur man ir sava teorija. Gandrīz visi, kas bijuši klāt, apgalvo, ka viņu pazinuši. Es droši vien ne­būtu nekāds izņēmums. Piebrauc melna mašīna, no tās izkāpj vīrietis melnā apmetnī, ar melnu kapuci galvā! No šaurajām acu spraugām rēgojas vienīgi acu āboli. Kuram gan tādā situācijā ienāks prātā ievērot, kāda tiem krāsa? Visi taču zina, ka tas, lūk, ir galvenais bandīts, kura loma uzticēta Albertam Geršteinam!

Atcerēdamies Alberta un Dertija nejauši noklausītos sarunu fragmentus, es atturējos no kategoriska sprie­duma, lai gan gluži labi apjēdzu Hugo Aleksandera domu gājienu. Dzīvodams pilsētā, praktiski brīvā no kriminā­liem elementiem, Hugo Aleksanders savas zināšanas smē­lās detektīvromānos, un tur īstais vainīgais bieži vien darbojas zem kāda aizsega.

Savus apsvērumus nepaguvu izteikt. Atskanēja tele­fona zvans.

Uzzinājis, ka mani aicina pie sevis policijas priekš­nieks, Hugo Aleksanders teica:

— Jums ar viņu ļoti labas attiecības.

— Un tad?

— Būtu ārkārtīgi pateicīgs, ja izdotos dabūt papīrus, kuri saistīti ar izmeklēšanu. Labāk jau būtu faksimili, sliktākā gadījumā noderēs kopijas. Manā vēsturisko do­kumentu kolekcijā līdz šim atspoguļots ikviens svarīgs robežstabs Aleksandrijas mūžā. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, pēc sejas izteiksmes redzu, ka jūs man ne­piekrītat … Bet es pazīstu Ralfu Geršteinu no jaunības. Alberts pilnīgi atsities viņā, vieglprātīgs, gatavs kāpt gultā ar katru puslīdz glītu sievišķi, tas tiesa, bet uz no­ziegumu viņš nav spējīgs.

Gregora Abušā dzīvoklis atradās klusā nomalē. Tā bija vienstāva savrupmāja ar nelielu, mūra iežogotu dārzu, tāpat kā visiem šai ielā dzīvojošiem kaimiņiem.

Vārtus apsargāja privātdrēbēs ģērbies policists. No­saucu savu vārdu, bet mani ielaida tikai pēc tam, kad biju uzrādījis autovadītāja apliecību.

Uz ielas dežurēja patruļas mašīna ar sarkaniem star­mešiem, tajā sēdošais policists kaut ko murmināja rā­cijā. Kad šķērsoju dārziņu ar zālē ieplātām, lietus saka­pātām vēlīnām asterēm, no verandas iznāca policists ar seržanta uzšuvēm. Viņam nopakaļ, ākstīgi mētādams ro­kas, šļūca kāds man nepazīstams civilists, kas pēc sejas un caurcauri melnā tērpa atgādināja garīdznieku. Vēlāk uzzināju, ka seržantu sauc Aleksanders. Civilists izrādījās Berlunda liecībā pieminētais trešatnācēju pērminderis Kristiāns Arčinskis.

Ienākot Gregora Abuša kabinetā, jutos pārsteigts. Mā­jīgi kurējās kamīns, vizuļoja televizora ekrāns (skaņa gan bija pieklusināta). Uz kāršu galdiņa sagaidīja glā­zītes un pudele portvīna, kas kvalitātes un vecuma ziņā tikai nedaudz atšķīrās no Hugo Aleksandera piedāvātā. Pats saimnieks bija izmeties rītasvārkos. Viņam pie kā­jām, uzlicis purnu uz mīkstās filca čības, snauduļoja liels vācu aitu suns.