Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Pēc instruktāžas mūs iesēdināja autobusā. To vadīja pats Karpenters, un šis apstāklis radīja manī zināmu iz­brīnu. Uzņemšanas grupas šoferi biju no paša rīta re­dzējis bārā «Skaistā Helēna».

It kā uzminējis manas domas, Karpenters uzsauca no kabīnes:

— Eh, šodien man vienam jāraujas par desmitiem! Esmu operators, režisors un šoferis vienā personā. Bet nebaidieties, no tā jūsu laupījuma tiesa nesamazināsies, drīzāk otrādi. •

Karpentera asprātība izraisīja smieklus. Atskaitot mani un Kristiānu Arčinski, neviens vairs lāgā neklausījās Karpentera papildu paskaidrojumā, ka šoferis aizsūtīts uz Jaunvindzoru pēc palmām, kas nepieciešamas nāka­mās epizodes filmēšanai.

— Zinu, — Kristiāns Arčinskis piebalsoja. — Tā ir aina, kurā Dollija sadala nolaupīto miljonu bandas lo­cekļiem. Es, tas ir, bijušais garīdznieks, kura loma man uzticēta, esmu neapmierināts ar savu tiesu. Tad Dollija dusmu lēkmē apšauda palmu, zem kuras stāvu …

— Nekā tamlīdzīga, — no kabīnes atsaucās Karpen­ters. — Palmas paliek, toties šaušanas vairs nebūs.

— Nebūs? t Kristiāns Arčinskis jutās vīlies. Viņš taču bija cerējis tieši šajā ainā pa īstam izrādīt savu aktiera māku un, iespējams, saņemt attiecīgu piemaksu. — Kāpēc nebūs?

— Tāpēc, ka, laupījumu dalot, nekādas domstarpības neizcelsies. Visi būs apmierināti, — Karpenters turpi­nāja jokot.

Ceļā uz banku apstājāmies pie policijas pārvaldes, kur mums iedalīja divus policistus. Karpenters ieskaidroja viņiem uzdevumu — gādāt par kārtību filmēšanas laikā. Konkrēti — norobežot ielu bankas priekšā ar troses pa­līdzību un nelaist pāri iežogojumam ziņkārīgos aleksan- driešus.

Autobuss apstājās netālu no bankas, policisti nokāpa no motocikliem un nostiepa trosi. Sākumā garāmgājēju bija pamaz, bet, tikko cilvēki ieraudzīja mūsu melnās maskas un pistoles, tā tūdaļ saskrēja vesels lērums. Uz­zinājuši, ka notiks vienīgi filmēšana, nevis īsts uzbru­kums, viņi jutās tā kā vīlušies, tomēr projām neviens negāja.

Viņpus troses drūzmējās kādi piecdesmit cilvēki. Ja nemaldos, starp tiem redzēju arī Luisu, nu, to žurnālistu, kurš nesen pārcēlies šurp no galvaspilsētas. Vēl ierau­dzīju kādu pazīstamu meiteni un pat pacēlu masku, lai sasveicinātos. Viņa man uzsauca:

— Tu, lūdzams, tā piesardzīgāki Mans līgavainis strādā pie otrā lodziņa, viņš nav apdrošinājis dzīvību, tāpēc ceru, ka tu viņu nenošausi! Mani arī neaizmirsti! Kad dabūsi savu tiesu no nolaupītā miljona, nopērc man jaunu lietussargu!

Izkliedzot šīs asprātības aleksandriešu gaumē, meitene mēģināja palīst zem troses, lai atrastos tuvāk notikuma vietai. Viens no policistiem diezgan rupji atgrūda viņu atpakaļ.

Būdams džentlmenis, es grasījos aizstāvēt savu paziņu, bet tieši tobrīd Karpenters pavēlēja:

— Puiši, pie darba! Sāciet laupīt!

Šaujot gaisā, mēs metāmies uz ieejas durvīm. Aiz niknuma pret policistu, kurš tik rupji apgājies ar manu paziņu, es teju pat izšāvu visu aptveri. Tādēļ vēlāk, pašā bankā, bija jāizliekas, it kā šauju.

Saskaņā ar scenāriju mums skriešus bija jāiebrūk ope­rāciju zālē. Taču ceļu aizsprostoja daži bankas darbi­nieki, kurus ziņkāre bija izvilinājusi ārā. Viņi atbrīvoja durvis tikai pēdējā Brīdī. Bankas izsūtāmajam, kas maz­liet aizkavējās, Kristiāns Arčinskis pielika pistoli pie vē­dera un turklāt krietni iedunkāja.

Tā bija Arčinska paša improvizācija. Laikam taču, pa­turēdams prātā, ka nosvītrota epizode, kurā Dollija, sa­šaudama palmu, apdraud viņa dzīvību, viņš kompensēji tās iztrūkumu ar personiskiem scenārija labojumiem.

Vārdu sakot, mēs nevis ieskrējām, bet rimti iegājām zālē. Ikviens no mums puslīdz cītīgi atpelnīja izsniegto avansu, taču īpašu degsmi neizrādīja.

Es turējos cieši pie instrukcijas. Nobļāvos šaušalīgā balsī un pāris reižu nospiedu pistoles sprūdu. Kā jau minēju, patronu man vairs nebija, tāpēc šī mana darbo­šanās, ko nepavadīja šāviena troksnis, atstāja komisku iespaidu. Kasieris aiz otrā lodziņa (manas paziņas līga­vainis), kurš jau bija pacēlis rokas un it kā izbīlī sašķo­bījis seju, gandrīz vai aizrijās no smiekliem.

Daniela, kas stāvēja pie tā paša lodziņa, neviļus iespur­dzās. Laikā atcerējusies savu lomu, viņa spalgi iespie­dzās un, manas pistoles apdraudēta, izmeta no rokām somiņu. Aizmirsis, ka tēloju gangsteri, es gluži automā­tiski noliecos, lai palīdzētu dāmai pacelt somiņu. Laimīgā kārtā atjautīgais Kristiāns Arčinskis (ne jau velti viņš ilgus gadus pildīja trešatnācēju pērmindera pienāku­mus) veikli izglāba situāciju.

Ar kāju uzkāpis somiņai, viņš bargi uzsauca man:

— Pirkstus riost, nelieti! Mūsu bandā tādiem kā tu nav vietas! Mēs esam Dollijas Krimsones bezbailīgie rīk­ļurāvēji, ne jau kaut kādi sīki kabatas zaglēni!

Bankas izsūtāmais, kas stāvēja turpat (kā jau visi, ar paceltām rokām), izdzirdis šo Arčinska repliku, nespēja novaldīt smieklus.

Tad Arčinskis, jau pilnīgi iejuties paša izgudrotajā asinskāra bandīta lomā, pielēca klāt un, vieglītēm iesitis tam ar pistoles spalu pa galvu, norēcās:

-- Muti! Smieties varēsi zārkā!

izsūtāmais tā pārbijās, ka atkāpās līdz sienai un pa­cēla rokas pēc iespējas augstāk. Šo sastingušo pozu viņš paturēja vēl tad, kad gājām ārā no bankas.

Turpretī visi pārējie filmēšanas dalībnieki, īpaši ban­kas apmeklētāji, neuzvedās diez cik dabiski. Viņi gan labprāt piedalījās spēlē, taču apziņa, ka mūsu pistoles pielādētas ar tukšām patronām, bet zem biedīgajām mas­kām slēpjas labi paziņas, traucēja pārliecinoši šausmi­nāties par gangsteru iebrukumu.

Tikmēr pie bankas piebrauca melnais lendrovers. Kar­penters pameta mūs, lai no durvīm uzņemtu piebraukušo mašīnu, no kuras izkāpa galvenās lomas tēlotājs.

Viņš bija ģērbies maisveidīgā, melnā apmetnī, kas snie­dzās līdz potītēm, atklādams skatienam vienīgi apavus. Melna kapuce pilnīgi noslēpa seju, neļaudama sazīmēt tās valkātāju. Tagad, retrospektīvi pārlūkodams šo mo­mentu, neņemos simtprocentīgi apgalvot, ka tas bijis Al­berts Geršteins. Toreiz gan ne man, ne citiem neuzmā­cās ne mazākās šaubas.

Tās arī saprotams — mēs taču zinājām, ka loma uzti­cēta Albertam, tāpēc varbūtība, ka zem kapuces slēpjas kāda cita persona, mums vienkārši neiekristu prātā. Au­gums, cik atceros, atbilda Alberta augumam, balsi neda­būjām dzirdēt.

Cilvēkam ar kapuci ienākot zālē, mēs saskaņā ar sce­nāriju godbijīgi pašķīrām ceļu. Nepievērsdams mums ņe mazāko uzmanību, viņš virzījās uz kāpnēm. Šī augst­prātība pilnīgi atbilda lomai. Mēs bijām ierindas gang­steri, viņš — bandas vadonis, augstāka būtne. Mani, kad nepietiekami veikli atlēcu sānis, viņš atgrūda nost ar automāta stobru — gluži kā priekšmetu.

Neatminos, cik īsti minūšu pagāja kopš brīža, kad viņš ar Karpenteru nokāpa lejā. Manuprāt, ne vairāk par piecām. Kad viņi atgriezās, Alberts (ja tas bija viņš) nesa pāri plecam prāvu, līdz augšai piestūķētu brezenta maisu.

Manīju (tieši šis apstāklis jau toreiz šķita man dī­vains), ka Karpenters šo skatu vairs nefilmē. Uzkāris ro­kas kameru plecā, tas mudīgi devās uz izeju. Viņam nopakaļ, gandrīz skardams ar automātu Karpentera mu­guru, soļoja ar laupījumu galvenās lomas tēlotājs.

Vēl īsti neaptverdams, vai filmēšana beigusies, pava­dīju viņus līdz durvīm. Es un Kristiāns Arčinskis izgā­jām uz ielas tieši tai brīdī, kad abi iekāpa mašīnā. Ierau­got mūs, Karpenters izliecās pa logu. Otrais viņam kaut ko pačukstēja. Balsi arī šoreiz nedzirdēju.