Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Bet tas nebūt nenozīmēja, ka Gregors Abušs būtu pel­nījis pārmetumus par dīkdienību. Uz galda blakus ieslēg­tajai policijas rācijai gulēja vesela kaudze papīru un liela izmēra fotoattēlu. Sarunādamies ar mani, policijas priekšnieks nerimtīgi kaut ko darīja. Noklausījās patruļ­mašīnu ziņojumus, pārcilāja papīrus, atzīmēja bloknotā.

— Manuprāt, Aleksandrija ir vienīgā vieta, kur poli­cijas priekšnieks var sev atļauties tādas ērtības. Citur jūs jau ielenktu dučiem reportieru, nemaz nerunājot par visādiem prokurora palīgiem un tamlīdzīgiem tipiem, — es atzīmēju.

— Reportieri! Tā man vēl tikai trūka! — Gregors Abušs mākslīgas šausmās izvalbīja acis. — Esmu darījis visu, lai plašā pasaule kādu laiku paliktu neziņā… Tā­pēc arī ieslēdzu televizoru. Pagaidām, paldies dievam, vēl nekas nav izkļuvis uz āru… Nupat noklausījos pār­laidi, kur, starp citu, tika pieminēta arī Aleksandrija.

Ralfs Geršteins sniedza interviju par filmu «Dollijas Krimsones privātā dzīve», kurai rakstot mūziku. Pasla­vēja galvenās lomas neparasti apdāvināto tēlotāju Al­bertu Geršteinu, pareģoja tam spožu nākotni džeza pa­saulē … Nez ko Ralfs teiktu, ja zinātu, ka viņa krust­dēlu pašlaik meklē kā siena kaudzē iekritušu adatu.

— Jūs domājat, ka tieši viņš… — es iesāku.

— Tur jauktā lieta. Tāpēc ataicināju jūs. Baidos, ka šis rieksts nav man pa zobam. Arī smadzenēm nepie­ciešams pastāvīgs treniņš. Kamēr gādāju par kārtību Aleksandrijā, kur nekas nenotiek, tās man galīgi atro­fējušās. Varētu jau pieaicināt talkā Jaunvindzoras ko­lēģus, bet tas nozīmētu atzīt savu nevarību… Jocīgi, kamēr gadi ritēja un mana galvenā nodarbošanās izpau­dās Vincenta Basāni uzmanīšanā, sirds dziļumos vēlējos, lai viņš vai kāds cits piepeši iztraucētu Aleksandrijas pro­vinciālo miegu. Sapņoju tieši par tādu izdevību kā šī. Pie tam biju nosolījies atrast oriģinālu pieeju, neatkār­tojot parastos izmeklēšanas paņēmienus.

— To es redzu, — es pavīpsnāju, nogaršodams port­vīnu. — Jau rītasvārki vien liecina, ka jums ir sava me­tode. Kā noprotu, esmu ataicināts šurp, lai iemūžinātu šo neaizmirstamo skatu kādā nākamās dokumentālās filmas kadrā. Vajadzēja mani brīdināt, būtu tūlīt paķēris līdzi kameru.

— Mana vaina! — Gregors Abušs smējās. — Nekas, pozēšu jums šādā pašā izskatā citreiz, kad būsim kopī­giem spēkiem atrisinājuši uzdevumu… Neatkarīgi no tā, kas notiks ar jūsu darbadevēju Oliveru Dertiju, do­kumentāla filma par Aleksandriju jums jāuzņem. Jums tas būs labs tramplīns. Ja tāds Ričards Beidevans var - būt režisors, kāpēc ne jūs?

— Ko tas nozīmē — kopīgiem spēkiem? — Es pieķē­ros būtiskākajam, pametot novārtā Gregora Abuša pār­steidzīgo ticību manām režisora spējām.

— Tas nozīmē, ka atkārtosim veco spēli, to pašu, ko piekopām, kad strādājāt «Vakara Ziņās». Es izklāstīšu jums faktus un savus minējumus, jūs savukārt — sa­vējos. Toreiz jūs man lieti pakalpojāt ar dažiem varbū­tējiem 'atrisinājumiem. .Ja nemaldos, vismaz divreiz jums izdevās maksimāli pietuvoties gala iznākumam.

— Pamēģināsim, — es piekritu. *— Ar ko sāksim? Var­būt labākam kontaktam man arī uzvilkt rītasvārkus?

— Kā vēlaties. Tikai tad vispirms jāataicina drēbnieks.

— Kāda velna pēc?

— Manos rezerves rītasvārkos jūs izskatīsities kā ka- nārij putns lauvas būrī.

Neviļus salīdzināju savu izstīdzējušo stāvu ar Abuša vareno augumu^ apjomīgo krūškurvi un platajiem cīk­stoņa pleciem. Arēji mēs bijām tik atšķirīgi, cik vien tas iespējams diviem homo sapieris eksemplāriem.

— Lai iet! Kanārijputniņš ir gatavs piebalsot lauvas rēkšanai! Tikai negarantēju, ka šāds duets būs pietie­kami harmonisks.

— Tūlīt redzēsim. Kas jums zināms par Oliveru Der­tiju?

— Jus trāpījāt tieši naglai uz galvas. Brīnos, kas ar viņu ir noticis.

— Es arī. Visi trīs — Dertijs, Karpenters un Alberts Geršteins nav nekur sameklējami.

Es izstāstīju visu par Alberta un Dertija attiecībām, cenzdamies puslīdz precīzi atsaukt atmiņā atsevišķus aizdomīgus momentus abu sarunās.

— Re, kaut kas pamazām sāk veidoties. —' Gregors Abušs atzinīgi pasmaidīja. — Bet šai spēlītē ir vēl divas šaha figūras, kuras arī nedrīkstētu izlaist no acīm.

— Proti?

*— Ričards Beidevans un Tea Kilseimura. Kur viņi tik­mēr bijuši, kamēr aplaupīta banka? Abi apmetušies Ralfa Geršteina mājā, ko tas mantojis no savas mātes, dzimu­šas Aleksanderas. Nams atrodas Tirgus laukumā, tieši tai pretī pārdod" plāceņus kāda visai amizanta vecīte. Pircēju viņai pamaz, tāpēc pietiekami daudz laika pavē­rot, kas notiek visapkārt. Šī vecīte, starp citu, attāla Jo­natana Krjudešanka radiniece, redzējusi Ričardu Beide- vanu atgriežamies mājās labi drīz pēc notikuma bankā.

— Tas vēl neko nenozīmē. Visvienkāršākais — uzpra­sīt viņam pašam, kur tas bijis, — es teicu.

— Ne tik strauji. — Gregors Abušs izklaidīgi paka­sīja suni aiz auss. Tas pa pusei pamodās, mazliet pavēra acis un, pārliecinājies, ka saimniekam nedraud nekādas briesmas, snauduļoja tālāk.

— Vai jau minēju, ka, sagatavodamies savai «lielajai dienai», esmu izstrādājis atsevišķas instrukcijas sev pa­šam? — Gregors Abušs sacīja. — Mans pirmais likums — pratināt aizdomīgu personu .tikai pēc tam, kad esmu ap­linkus izdibinājis viņa «Ahilleja papēdi». Otrais likums — neapcietināt nevienu, kamēr nav savākti pietiekami pie­rādījumi neapgāžamai apsūdzībai. Pie mums pārāk bieži gadās, ka izmeklēšanas orgāni nevīžo pienācīgi saga­tavot lietu.

Mūsu turpmāko sarunu atstāstīšu saviem vārdiem, iz­laižot aleksandriešu humora paraugus, ar kādiem Gre- gors-Abušs atsvaidzināja sauso faktu izklāstu.

Uzzinājis, ka Ričards Bēidevans pieņemts par režisoru pēc Vincenta Basāni ieteikuma, Aleksandrijas policijas priekšnieks caur attiecīgiem kanāliem lūkojis noskaid­rot, no kādiem laikiem abi pazīstami. Izdevās izdibināt, ka viņi vienlaikus dzīvojuši .Albubrokā — pilsētā, kuras policija pirms desmit gadiem uzskatījusi Vincentu Ba­sāni par vienu no visslīpētākajiem pretiniekiem.

Bija zināms, ka tieši viņš vada vietējo gangsteru or­ganizāciju,. kaut gan Basāni ārkārtējās piesardzības dēļ pierādīt nekā nevarēja. Jau toreiz viņš tēlojis mākslas mecenātu, lai gan vēl nebija pievērsies abstraktu skul­ptūru kolekcionēšanai.

Basāni subsidēja nelielu teātri ar izaicinošu nosaukumu «Eksperiments». Teātra ansamblī ietilpa Ričards Beide­vans. Turpat strādāja kāda jauna aktrisīte, vārdā An- želika Golemba. Pēc skandalozas tiesas prāvas Golemba, kā nepilngadīga izcietusi sodu labošanas kolonijā, aiz­brauca no Albubrokas nezināmā virzienā. Pazuda no tu­rienes arī Ričards Beidevans, bet Vincents Basāni drī­zumā pārcēlās uz Aleksandriju.

— Cik noprotu, tiesas prāva bijusi saistīta ar Vincenta Basāni darbību? — es apjautājos.

Gregors Abušs atbildes vietā nolika manā priekšā kli- šētu fotogrāfiju.

— Tieši šodien saņēmu pa teletaipu no Albubrokas,— viņš piemetināja.

— Anželika Golemba? — es minēju.

— Septiņpadsmit gadu vecumā. Diezgan pavedinoša, vai ne? Tagad pielieciet klāt desmit aizritējušos gadus plus bagātīgo pieredzi, kāda pa šo laiku uzkrāta, un mē­ģiniet iztēloties viņas tagadējo izskatu.

Nez kamdēļ man tūdaļ iešāvās prātā vilinoši skaistā seja zem puscaurspīdīgas maskas, ko redzēju uz afišas Olivera Dertija kabinetā.