Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Ne pušplēsta vārda.

— Nu jā, esmu galīgi izsists no sliedēm. Nav nekāds brīnums, ka piemirsu pat parūpēties par vakariņām ma­nai ģimenei. — Ar vainīgu sejas izteiksmi viņš nolūko­jās Prezidentā. Ērti iekārtojies uz ķebļiem pārmestas kalnu kazas ādas, suns neatlaidīgi vēroja televīzijas pār­raidi.

— Kas par ierakstu?

— Jūs arī esat īsts smagā svara domātājs! Nemaz ne­apjautājaties, kādēļ neviens tik ilgi neapjēdza, kas īsti noticis bankā. —. Gregors Abušs paķēra kādu tīru lapu un ātriem vilcieniem uzzīmēja plānu. — Re, kur kāpnes uz pagrabstāvu. Tās izbeidzas dažus soļus no tēraudsie- nas norobežotās depozītu telpas. Sienā ielaistas tērauda durvis, aiz kurām, mainoties ik sešas stundas, dežurē sargs. Lai tiktu pie galvenā seifa, kā arī uz blakustelpu, kur izvietotas metāla atvilktnes privātiem abonentiem, jāiziet cauri šīm durvīm.

Sargs tās atslēdz no iekšpuses, pēc tam kad ar «ac­tiņas» palīdzību pārliecinājies par nācēju personību. At­skaitot pašu Krjudešanku un viņam personiski pazīstamos abonentus, viņš nevienu ielaist nedrīkst. Lai atsauktu sargu, apmeklētājs nospiež durvju zvanu,

Pēc filmēšanas darbinieki un apmeklētāji labu laiku uzjautrinājušies, pārspriezdami un parodēdami notikušo. Joka pēc bankas izsūtāmais nokāpis lejā apjautāties, vai pēc gangsteru uzbrukuma sargs vēl esot pie dzīvības. Padzirdējis zvanu, sargs atsaucies uz komisko repliku ar smiekliem un tikpat humoristisku frāzi. Tas, ka viņš ne­atslēdza durvis, pilnīgi atbilda noteikumiem un tādēļ neizsauca aizdomas.

Patiesība atklājusies stipri vēlāk, kad vienam klientam ievajadzējies tikt pie depozīta. Izrādījās, ka durvis vis­pār nav aizslēgtas. Atslēgas mētājušās uz grīdas blakus nesamaņā esošajam sargam, kuru uzbrucējs bija apdulli­nājis, stipri iesitot pa galvu ar automāta laidi. Turpat atrada ar durvju zvanu savienotu miniatūru magneto­fonu. Lentē ar zināmiem intervāliem bija ierakstīta au­tentiskā sarga balss. Tikko nospieda zvanu, viņpus dur­vīm atskanēja smiekli un humoristiska frāze, kas tik teicami maldinājusi bankas izsūtāmo.

— Tas norāda, ka operāciju plānojis īsts profesionā­lis, — es teicu.

— Tā gan. Viss smalki aprēķināts. — Abušs, saņur­cījis nule uzzīmēto plānu, sirdīgi ielingoja to papīrkurvī. — Gan ideālais laiks iecerētās operācijas veikšanai, gan nepieciešamais papildu laiks, lai nogādātu laupījumu dro­šībā. No tā varam secināt, ka Alberta loma bijusi iero­bežota. Vispirms gan jāpierāda, ka tas tiešām bijis viņš. Atcerieties, neviens no aptuveni trīsdesmit cilvēkiem, kas atradušies bankas lielajā zālē, nav dzirdējis Alberta balsi.

— Bet viņa mīklainā pazušana? — es iebildu.

Iezvanījās tālrunis.

Gregors Abušs pēc īsas sarunas ar strupi izgrūstu: «Tūlīt būšu!» — nometa klausuli. Steigšus norāvis rīta- svārkus, viņš atvēra garderobes skapi, kur karājās mun­dieris.

— Ģērbieties! — viņš man pavēlēja, vilkdams to mu­gurā. — Un neaizmirstiet lietussargu! .., Aha, te jau nāk vakariņas Prezidentam! — viņš konstatēja, parau- dzīdamies pa logu.

Domās izstaigādams sarežģītas līčloču ejas nepārskatā­majā labirintā, kur par vienīgo taustāmo Ariadnes pave­dienu varēja uzskatīt Dertija, Alberta un Karpentera vienlaicīgo pazušanu, biju pa pusei piemirsis lietu.

Policists, kura ienākšanu pavadīja vesels ūdenskritums, atgādināja man īstā laikā, ka lielie grēku plūdi vēl nav apsīkuši. Pasniedzot produktus, tas drošības pēc pa­lika stāvam viņpus istabas sliekšņa. Un tomēr ūdens, zibenīgi izšaudamies cauri istabai, pēc brīža jau aizkļuva līdz kamīnam.

Prezidents mudīgi pieskrēja, lai apostītu pirkumu.

— Aplaizās, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Būtu no­pircis kotletes, viņš nosodoši rietu.

Nolicis pirkumu ledusskapī, Gregors Abušs apģērba lietusmēteli.' Pacēla apkakli un, ārā iedams, norāva no vadža lietussargu.

— Jūs aizmirsāt izslēgt televizoru! — es atgādināju.

— Nekas, lai jau Prezidents skatās. Citādi viņam aiz gara laika vēl ienāks prātā pašam attaisīt ledusskapi un aprīt gaļu ar visu iesaiņojumu… Timot, jūs paliksiet pie rācijas! — viņš izrīkoja policistu. — Ja kaut kas at­gadās, piezvaniet man uz Ralfa Geršteina māju.

Kad iesēdāmies patruļmašīnā, es apvaicājos:

— Spriežot pēc steigas, atrasts viens no trim pazudu­šajiem. Droši vien Dertijs?

— Dertijs joprojām sēž «Bakha templī», idilliskā lauku restorānā, kura augšstāvā mīlas pārīšiem izīrē istabas.

— Restorāns atrodas Jaunvindzoras apkaimē?

— Nē, apmēram divdesmit jūdzes no šejienes.

— Tātad tomēr ceļā uz Jaunvindzoru?

— Pilnīgi pretējā pusē. Un, ja jūs domājat, ka viņš tur paklusām nododas mīlas priekiem ar kādu dāmu, tad arī šī versija ir aplama. Viņš tur ieradies drīzi pēc pulk­sten desmitiem un noīrējis istabu. Acīmredzot kādu gai­dījis. Esot stipri nervozējis, ik pusstundu izskrējis uz ceļa, tikpat bieži zvanījis pa telefonautomātu, kas atro­das hallē. Istabas nav apgādātas ar tālruni.

Iedžinkstējās rācija. Šoferis pasniedza klausuli polici­jas priekšniekam.

— Nupat Dertijs samaksājis rēķinu un iekāpis ma­šīnā, — Gregors Abušs mani informēja.

— Kāds viņam atbraucis pakaļ? — es jautāju, klusā cerībā sadzirdēt Alberta Geršteina vārdu.Tikai tagad man iešāvās prātā, ka Dertijam Aleksan­drijā nav sava vāģa. Ar ko viņš tādā gadījumā aizbrau­cis uz «Bakha templi»? Balsojis?Gregora Abuša atbilde izkliedēja manu neziņu. Pie restorāna visu dienu, gaidot saimnieku, stāvējis kon- vērs—rapīds. Pārbaudot numuru, izdevās noskaidrot, ka automobilis reģistrēts galvaspilsētā uz Olivera Dertija vārda. Tātad Dertijs tīšuprāt melojis man.

— Jūs cerat pārsteigt viņu Ralfa Geršteina mājā? — es minēju.

— Tieši otrādi, ceru aizsteigties viņam priekšā… Zi­nāt, kas pirmīt piezvanīja? Berlunds! Viņš atstāstīja sa­runu ar Bellu, nu, to pašu, kas darbojas filmēšanas uz­ņemšanas grupā par kasieri. Viņa ar nokavēšanos kaut ko atcerējusies. Ja Bella nekļūdās, tad Ralfa Geršteina mājā slēpjas viens no uzbrukuma dalībniekiem.

Tālāk citēšu izvilkumu no oficiāla protokola, ko nā- kamdien sastādīja seržants Aleksanders:

«Tas bija tā āp vienpadsmitiem. Pulkstenī neskatījos, tādēļ precizēt laiku diemžēl nevaru. Manuprāt, bija pa­gājusi kāda stunda, kopš mūsu puiši aizbrauca kopā ar Karpenteru.

Dzirdēju Karpenteru sakām, ka Ričards Beidevans sa­slimis. Sadomāju apvaicāties, kā viņam ar veselību, un pie viena katram gadījumam informēt par tūkstoti, ko Karpenters izņēmis no kases.

Nācās gaidīt diezgan ilgi, kamēr kāds pienāca pie te­lefona. Beidzot vīrieša balss atsaucās: «Hallo!» Faktiski vārds netika izrunāts līdz galam, jo klausuli tūdaļ pār­tvēra Tea Kilseimura. Strupi paziņojusi, ka Ričarda Bei- devana neesot mājās, viņa grasījās izbeigt sarunu.

Es izbrīnījos: «Vai tad tas nebija viņš, kas nupat pie­nāca pie tālruņa?» — «Jums māžojas!» viņa sākumā teica, tad pārlaboja: «Iespējams, sarunai pieslēdzies kāds cits abonents.» Noticēju viņai un vairs par to nedo­māju.

Taču vēlāk, uzzinājusi no Nepomuka Berlunda un ci­tiem notikuma aculieciniekiem visus sīkumus par ban­kas izlaupīšanu, pārbaudīju savu atmiņu. Esmu pārlieci­nāta, ka blakus Teai Kilseimurai atradies kāds vīrietis, kuram viņa steigšus izrāvusi klausuli no rokas. Precīzi pateikt, kam piederējusi balss, nevaru. Ričards Beide­vans tas katrā ziņā nav bijis. Manuprāt, pie telefona pie­nācis Alberts Geršteins.»