Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

„Li e s m a" RĪGĀ 1968

MĀKSLINIEKS GUNĀRS KĻAVA

Ar A. A. Evermenu iepazinos 1958. gada vasarā Mas­kavā, kur viņš bija ieradies savas avīzes uzdevumā. Šīs pazīšanās iznākumā radās pēc viņa scenārija sarakstītā grāmata «Pavadonis met ēnu». Pagājušajā gadā Evermens piedāvāja man izmantot tādos pašos nolūkos sce­nāriju, kurā atainoti daži patiesi notikumi, kas saistīti ar gaisa katastrofu cēloņu izmeklēšanu.

Pateicoties tam, ka Evermens apgaismoja tiesas prā­vas gaitu progresīvajā nedēļas laikrakstā «Modern Tribune» un bija personīgi pazīstams ar apsūdzības gal­veno liecinieku — misteru Mūnlaitu no privātās detektīvu aģentūras «Mūnlaits un Deiliaurs», viņš zi­nāja par šo sensacionālo lietu vairāk nekā citi. Tādēļ triju sēriju filmai «Mr. Moon and the «Arrow» Mystery» («Misters Mūns un «Bultu» noslēpums»), ko gatavojās uzņemt neatkarīga televīzijas sabiedrība «Atlantic Broadcasting Company», bija gandrīz vai dokumentāls raksturs. Režisors Normens Kings bija izraudzījis detek­tīva Mūna lomai Īvenu Frobišeru, bet apsūdzētās lo­mai — Gloriju Marlo, kura pazīstama skatītājiem no filmas «Slepkava atnāks tieši pusnaktī». Taču pabeigt uzņemšanu tā ar? neizdevās, jo iespaidīgu aviosabied­rību karteļa advokāti panāca filmas aizliegšanu.

Iepazinies ar scenāriju un Evermena atsūtīto papildu materiālu (viņa reportāžām laikrakstam «Modern Tribune», oficiālo izmeklēšanas dokumentu norakstiem, dažu Evermena un mistera Mūnlait'a sarunu stenogram­mām), biju ar mieru ķerties pie romāna rakstīšanas. No­tikumi īsti neiekļāvās detektīvžanra ietvaros. Lielā biznesa tikumu trāpīgs raksturojums, kā arī no padomju lasītāja viedokļa paradoksālie nozieguma motīvi deva pilnīgu pamatu uzskatīt šo grāmatu par romānu-pamfletu. Ierosināju nosaukt to «Lidmašīnas krīt okeānā».

Ceru, ka lasītāji izlasīs romānu ar interesi. Tādā ga­dījumā tas būs tikai Evermena nopelns. Mana līdzdalība aprobežojas ar viņa scenārija literāro apdari.

Anatols Imermanis

Paziņoju, ka visi šā romāna varoņi izdo­māti. Ja mans draugs Mūnlaits, privātās detektīvu aģentūras «Mūnlaits un Deiliaurs» vadītājs, iedomājas esam detektīva Mūna prototips, tad tā ir viņa personīgā darīšana, par kuru neuzņemos nekādu at­bildību.

A. A. Evermens

Bija velnišķīgi karsti. Privātās detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» vadītājs sēdēja vienā kreklā, ļauda­mies ventilatora vēdām. Pelnu traukā gulēja tikko aiz­sākts cigārs. Tādā karstumā nebija nekādas vēlēšanās smēķēt. Mūns bija atvēris logu, bet labāk no tā nekļuva. Iesūcis sevī svelmes atmiekšķētā asfalta garaiņus, ben­zīnu un dūmus, sasvilis daudzstā vaina jā betona cepeš­krāsnī, ielas gaiss iedarbojās nomācoši. Tad jau patīka­māk aizvērt logus un nolaist aizkarus. Galda ventilators vienmuļi dūca. Viņam piebalsoja televīzijas diktora mo­notonā balss:

«Pasažieru lainera «Zelta bulta» bojā ejas aptuvenajā rajonā izsūtīts piektās Klusā okeāna flotes aviācijas bā­zes kuģis. Lidmašīnas patrulē okeānu. Līdz šim nav izde­vies atrast gaisa lainera paliekas. Ūdenslīdējiem nav iespējams pārmeklēt jūras dibenu, jo dziļums šajā vietā pārsniedz četri tūkstoši pēdu. Kā mums tikko ziņoja, pa­zīstamais jūras dzijumu pētnieks kapteinis Ivo piedā­vājis izmantot šim nolūkam savu batiskalu «Tulona IV». Valdība ar pateicību pieņēmusi viņa priekšlikumu …»

Kopš paša rīta sensacionālā katastrofa bija nobīdījusi pie malas visus pārējos notikumus. «Zelta bulta» bija viens no četriem superjaudas pasažieru laineriem, ku­rus ražoja aviācijas uzņēmums, pazīstams ar saīsināto nosaukumu «Aviobredoks». Šo lidmašīnu ekspluatācija bija sākusies tikai pirms dažiem mēnešiem. «Zilā bulta» un «Oranžā bulta» uzturēja satiksmi pāri Indijas oke­ānam, bet «Zelta bulta» un «Sudraba bulta» lidoja pāri Klusajam okeānam. Šodien pulksten septiņos pēc Sana- risko laika «Zelta bulta» ar četrdesmit sešiem pasažie­riem un deviņiem komandas locekļiem izlidoja kārtējā reisā Sanarisko-Honolulu. Kad lidmašīna atradās pus­ceļā, radiosakari pēkšņi pārtrūka.

«Maz ticams, ka no pasažieriem vai komandas locek­ļiem kādam izdevies palikt dzīvam,» monotonā balsī tur­pināja telediktors. Un tūdaļ, it kā pārvērties par citu cil­vēku, patētiski pasludināja: «Domājiet par saviem tuvi­niekiem! Neesiet egoisti! Pirms dodaties gaisa ceļojumā, apdrošiniet savu dzīvību! Universālās apdrošināšanas sabiedrības polise atbrīvos jūs pašus no pirmsnāves sirdsapziņas pārmetumiem, bet jūsu radiniekus no lie­kām bēdām! …»

Sadzirdējis zvanām, Mūns izslēdza televizoru. Uzvil­cis svārkus un sasējis kaklasaiti, lai cienīgi sagaidītu klientu, viņš devās uz durvīm. Mūns ļoti cerēja, ka tas būs tiešām klients, nevis Deilijs vai kāds paziņa, kuru interesē Mūna viedoklis par aviācijas katastrofu. Klients bija ārkārtīgi nepieciešams. Mūns principiāli atteicās "no dažiem sīkiem un divdomīgiem uzdevumiem, kā, pie­mēram, kompromitējoša materiāla vākšana šķiršanās prāvām vai kādas šaubīgas tirdzniecības firmas finan­siālā stāvokļa noskaidrošana. Bet īsti interesanti gadī­jumi, tādi kā pašu īpašnieku inscenētā bankas «Džek- sons un Ko» aplaupīšana, gadījās visai reti. Ja kādam ienāktu prātā pieprasīt izziņu par firmas «Mūns un Dei­lijs» patieso stāvokli, iznākums būtu visai bēdīgs.

Pirmais, ko Mūns saskatīja atvērtajās durvīs, bija dārglietas. Tās mirdzēja apmeklētājai pirkstos, ap ro­kām, kalsnajā kaklā, nokarājās no ausīm, rotāja ekstra­vaganto frizūru. Uz ļenganajiem, ar biezu grima kārtu klātajiem vaigiem spīdēja lielas sviedru lāses. Apmek­lētāja turēja vienā rokā iespaidīga apmēra somiņu, otrā — miniatūru portatīvu magnetofonu.

— Es esmu misis Istmila, — viņa paziņoja un, nesa­gaidījusi uzaicinājumu, ienāca istabā. Dārgakmeņi ista­bas pustumsā iezaigojās tik žilbinoši, ka Mūns neviļus piemiedza acis. Kad viņš tās atvēra, misis Istmila jau sēdēja viņa personīgajā atzveltnes krēslā un aizsmēķēja viņa cigāru. Mūnam neatlika nekas cits kā kautrīgi ap­sēsties klientiem paredzētajā krēslā.

— Cik draņķīgus cigārus jūs pīpējat, mister Deilij!

— Mani sauc par Mūnu.

— Jo ļaunāk! Pagādājiet sev kārtīgu zvanu, ar šo var pirkstus izmežģīt. .. Kāpēc pie jums tik sutīgi?

— Varu piedāvāt aukstu dušu, — Mūns pajokoja.

— Ko jūs teicāt? Aukstu dušu? Kā jūs uzdrošināties dzīt ar mani jokus? Vai zināt, ar ko runājat?

— Ar ceļojošu dārgakmeņu izstādi, — Mūns klusi nomurmināja.

Misis Istmila nesadzirdēja. Saplūstot ar sviedru lāsēm, pa grimu viņai ritēja asaras.

— Ar visnelaimīgāko sievieti pasaulē! Atrodiet manu Robiju! Nekādi nevaru atjēgties. Pat negribas ticēt, ka mans Robijs aizbēdzis. Kāda nelaime!

— Es viņu pilnīgi saprotu, — Mūns noteica.

Misis Istmila neapjēdza šo vārdu jēgu.

— Nē, nē, tas ir pilnīgi nesaprotami, — misis Istmila neklausījās. — Viņam bija tik labi ar mani. Visgardā­kais ēdiens. Katru svētdienu aicināju viesus. Viņš mī­lēja ar tiem sarunāties .. . Nabaga Robijs! Kad ierau­dzīju atvērto logu, sirdi tūdaļ sažņaudza briesmīga nojauta!…

— Jūs uzskatāt, ka viņš aizbēdzis pa logu? Kādā stāvā dzīvojat?

— Divdesmit trešajā.