Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Mister Bredok, vai varat galvot, ka avārija nav notikusi jūsu konstruktoru vainas dēļ?

— Varu.

— Kāpēc tādā gadījumā griežaties pie manis? No­dodiet izmeklēšanu policijas rokās. Tai ir daudz lielā­kas iespējas.

— Policija atrodas visnotaļ viņu ietekmē. Džeks Fe­lano ir vietējais partijas boss, policijas priekšnieks at­karīgs no viņa … Pagaidām. Bet, ja es satriekšu viņu vēlēšanās . ..

Bredoks neizrunāja līdz galam, Viņš, acīm redzot, uzskatīja, ka saruna jau tā ievilkusies.

Mūns klusēja.

— Jā vai nē? — asi pavaicāja Bredoks. — Desmit tūkstoši, manuprāt, ir liela summa.

— Runa nav par summu. Dodiet laiku apdomāt.

— Dodu sešas stundas. — Bredoks paskatījās pulk­stenī. — Mekhilerijs piezvanīs jums tieši divdesmit divos un piecpadsmit minūtēs.

Pilsētu kratīja vēlēšanu drudzis. Universālā veikala «Parīze» īpašnieks bija Džeka Felano piekritējs. «Godī­gums pāri visam!» — sludināja plakāti daudzajās vei­kala vitrīnās. Tajos Džeks ar mirdzumu izstarojošu at­klātu skatienu, šķiet, ilustrēja savu devīzi. Mūns pagāja simt soļu tālāk. Kafejnīcas īpašnieks bija Bredoka pie­kritējs, tādēļ no tās logiem uz Mūnu raudzījās pavisam cits Felano. Iespējams, ka tas bija slepens momentuzņē- mums, izdarīts brīdī, kad senators spēlēja pokeru. Pa­raksts zem afišas vēstīja: «Vai jūs pirktu no šī cilvēka lietotu mašīnu?» Skatoties uz viltīgo seju ar šķielējošām acīm, gandrīz katrs atbildētu ar kategorisku «nē!».

Iedams garām neskaitāmiem Bredokiem un Felano, Mūns atcerējās sarunas ar Bredoka personīgo sekretāru, ar galveno konstruktoru, ar apsardzes priekšnieku, ar lidlauka kalpotājiem. Aptauja nebija devusi nekā jauna. Pirms izlidošanas «Zelta bulta» rūpīgi pārbaudīta. Pē­dējā no lidmašīnas saņemtā radiogramma ziņojusi, ka lidojums noris sekmīgi.

Mūns apstājās pie tabakas veikaliņa. Vienlaicīgi ar vitrīnā izliktajiem cigāriem viņš ieraudzīja garāmbrau­cošās mašīnas atspīdumu. Dažus soļus no veikaliņa ma­šīna apstājās. Tagad nebija vairs nekādu šaubu, ka tas ir tas pats zilais buiks, ko viņš laiku pa laikam manīja te priekšā, te aizmugurē. Viņam kāds sekoja.

— Aizvest jūs, ser? — atskanēja glaimīga balss.

Mūns spēji pagriezās. Viņa priekšā stāvēja cilvēks

pelēkā uzvalkā, dziļi virs acīm uzvilktu mīkstu, pelēku platmali. Roka aicinādama norādīja uz zilās mašīnas atvērtajām durvīm.

— Es dodu priekšroku pastaigai. Tas palīdz gremo­šanai.

— Man ir ziņas par «Zelta bultu», — čukstus pazi­ņoja nepazīstamais.

— Klāstiet vaļā.

Nepazīstamais vēlreiz daudznozīmīgi norādīja uz ma­šīnu.

Mūns paraustīja plecus. Kā liekas, viņš ne ar ko ne­riskēja. Diez vai kādu cilvēku interesēs ir nobīdīt viņu

pie malas tagad, kad par katastrofas vaininieku viņš zi­nāja tikpat daudz, cik Minerva Zingere par savu mītisko Pulsomonīdu. Cilvēks pelēkajā platmalē droši vien bai­dās no svešām ausīm.

Tikko viņš bija iesēdies, mašīna ar rāvienu izkustējās no vietas, uzņemdama vislielāko ātrumu.

— Runājiet! — teica Mūns.

— Jūs mani nesapratāt, mister Mūn, — atbildēja ne­pazīstamais. — Es zinu cilvēku, kas labprāt aprunātos ar jums par «Zelta bultas» bojā eju.

— Kur ir šis cilvēks? Varbūt esat nolēmuši mani iz- āzēt?

— Dievs pasarg! Ne jau par kumēdiņiem man saim­nieks algu maksā. Lūk, viņš pats.

Šai brīdī līdzās viņu mašīnai parādījās cita. Abi vadī­tāji vienlaicīgi nobremzēja. Pēc mirkļa otrās mašīnas pasažieris jau sēdēja blakus Mūnam.

— Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! Ceru, zināt, ar ko runājat?

— «Godīgums pāri visam», — Mūns citēja. — Jūs esat senators Džeks Felano.

— Vienmēr gatavs pakalpot. Piedodiet šo piesar­dzību . .. Vēlēšanu kampaņas laikā neriskēšu satikties pat ar savu mīļāko. Citādi rīt visā pilsētā būs izlīmēti plakāti: «Vai jūs uzticētu šim cilvēkam savu sievu?»

Mūns pētīja sarunas biedru. Šķietami sirsnīgajos, gan­drīz vai vientiesīgajos pilnīgās sejas vaibstos un tuklo roku plastiskajās kustībās jaudās mānīgs lēnīgums, kas kuru katru brīdi var pārvērsties negaidīti raupjā sitienā. Felano klusēja, it kā sakopodams domas.

— Es klausos, — Mūns teica.

2*

— Un pareizi darāt. Jo uzmanīgāk jūs mani noklausī­sieties, jo vairāk būs labuma. Visiem zināms, ka esmu ne tikai Bredoka politiskais ienaidnieks, bet pārstāvu arī viņa konkurentu intereses. Tāpēc nav vēlams, lai kādā avīzē parādītos foto «Džeks tērzē ar misteru Mūnu». Mani pretinieki nevilcinātos reaģēt ar kliedzie­niem: «Senators Felano mēģinājis piekukuļot Mūnu!» Taču par to jūs tūdaļ varēsiet pārliecināties, tas nemaz tā nav. Piedāvāju jums pilnīgi godīgu spēli.

— Lūdzu, tuvāk pie lietas. Mēs pašlaik neatrodamies vēlēšanu mītiņā.

—• Jūs kļūdāties. Mēs pašlaik esam vēlēšanu sanāk­smē, jo jums jāizdara izvēle starp divām partijām. Ja liksiet uz Bredoku, jūs gaida vesels vezums nepatikšanu un rezultātā — totāls zaudējums. Bredoks apsolījis jums desmit tūkstošus …

— Kā jums tas zināms?

— Nav svarīgi. Varat-uzskatīt, ka man piemīt tele- pātiskas spējas.

— … kuras izpaužas, pateicoties tādam orgānam kā mikrofons, — Mūns iestarpināja.

Felano paraustīja plecus.

— Netaisos apspriest ar jums rūpnieciskā kara tak­tiskos paņēmienus. Mums ir tīri lietišķa saruna. Bredoks apsolījis jums desmit tūkstošus, bet mēs piedāvājam apaļu summu …

— Divdesmit! — izmeta Mūns.

— Kā jūs to uzminējāt? — jautāja Felano.

— Esmu zināmā mērā arī telepāts. Zināt, tas ir vides iespaids. Nē, nē, šoreiz tas nebija tēmēts uz jums. Mana kompanjona sieva ir pazīstama gaišreģe.

— Tādā gadījumā jums skaidrs, kādi ir mūsu notei­kumi? — tai pašā tonī jautāja Felano.

— Protams. Šo karalisko honorāru saņemšu, ja spēšu pierādīt, ka katastrofas cēlonis bijuši «Bultas» konstruk­tīvie defekti.

— Pilnīgi pareizi. Un jūs to pierādīsiet!

— Kādā veidā?

Felano pievirzījās tuvāk un uzlika savu mīksto roku uz Mūna ceļgala.

— Mister Mūn, es jums tūdaļ atklāšu noslēpumu, bet jums jāapsola, ka tas paliks starp mums.

— Zvērēt?

— Paldies, nevajag. Tātad — klausieties manī uzma­nīgi. Bredoka konstruktoru birojā strādā mūsu cilvēks. Absolūti uzticams. No viņa esam saņēmuši visas ziņas. Gan «Bultām», gan «Zibeņiem» ir nopietns trūkums — vibrācijas līmenis pārsniedz atļauto.

— Tā ir tiesa? — izbrīnījies vaicāja Mūns.

— Jūs taču pazīstat manu devīzi «Godīgums pāri vi­sam»? — Felano pasmaidīja.

— Ļoti izdevīgs vēlēšanu lozungs, — savukārt pasmī­nēja Mūns.

— Cenšos turēties pie tā arī vēlēšanu starplaikā.

— Un jums tas izdodas?

— Godīgi sakot, ne tik bieži, kā man gribētos. Poli­tika līdzinās pokeram. Vinnē tas, kurš prot apmānīt pre­tinieku.

— Un pie viena — vēlētāju! — papildināja Mūns.

— Uz ko tas attiecas?

— Uz mani. Jūs taču teicāt, ka atrodamies vēlēšanu sanāksmē.

Felano iesmējās.

— Neskatoties uz to, pateicu jums tīru patiesību.

— Tādā gadījumā lāgā nesaprotu, kāpēc jūs grieža­ties pie manis. Lai jūsu cilvēks sniedz attiecīgu liecību tiesā!

— Nav iespējams, mister Mūn. Tā būtu visrupjākā stratēģiskā kļūda! Vai tad var atmaskot aģentu, kuram izdevies ielavīties pretinieka galvenajā štābā? Neviena uzvara nav tā vērta, lai upurētu tik lielisku informācijas avotu.