Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

Visai rožainā garastāvoklī Deilijs izgāja cauri holam. Pusmūža vīrietis atkal pētīja avīzi, meitene šoreiz no­darbojās ar lūpu krāsošanu. Iedams garām, Deilijs laipni pamāja viņiem.

Mūns gulēja. Deilijs nolēma sekot viņa piemēram. Taču nebija vēl paguvis īsti aizmigt, kad Mūns cēla viņu augšā.

— Nav ko snaust. Jūs man esat vajadzīgs! — Mūns paziņoja. — Pasūtiet divas mašīnas. Es braukšu pirmais, jūs nopakaļ.

— Jums vajadzīgs goda eskorts? Es viņus nupat re­dzēju holā. Saderu, ka viņi gatavi pavadīt jūs kaut vai līdz pasaules galam.

— Tieši tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Es braucu pie Bredoka galvenā konstruktora.

— Kādā nolūkā? Jūs ar viņu jau runājāt?

— Dodos izšķirošā kaujā. Man jāizspiež no viņa pa­tiesība.

— Grandioza vēršu cīņa! Toreadora lomā — misters Mūns! Bet kāpēc iepīt mani? Varbūt man vajadzēs tē­lot sarkano lupatu!

— Nē, jums būs daudz grūtāks uzdevums. Jums va­jadzēs tēlot detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» kom­panjonu.

— Jūs mani pietiekami nenovērtējat. Tikai baidos, ka pat man neizdosies atraisīt viņam mēli. Uz ko pama­tojas jūsu cerības?

— Uz to, ka katram cilvēkam ir sirdsapziņa. Sarunu atstājiet man. Jūsu pienākums nodrošināt, lai mūs ne­noklausās.

Deilijs paņēma no naktsgaldiņa tranzistoru, kas atradās tur blakus bībelei un lidmašīnu, dzelzceļu un autobusu sarakstam. Uzgriezis vietējo staciju, Deilijs pārliecinā­jās, ka tas ir pietiekami skaļš troksnis priekšā stāvoša­jai operācijai. Pārraidīja pēdējās ziņas.

«Kā mums paziņoja misters Bredoks,» dārdēja istabā diktores balss ««Sudraba bulta» tikko nolaidās aero­dromā pēc simtā sekmīgā lidojuma pāri okeānam. Sā­kot ar rītdienu, līniju Sanarisko-Honolulu apkalpos «Sarkanā bulta». Visiem pasažieriem, kas piedalīsies pirmajā reisā, tiks pasniegtas vērtīgas piemiņas balvas.»

— Dieva dēļ, izslēdziet! — Mūns lūdzās. — Vēl tra­kāk nekā bungas.

Deilijs stāvēja kā pārakmeņojies. Mūnam nācās iz­raut tranzistoru viņam no rokām un izslēgt pašam.

— Kas jums kaiš, Deilij? — viņš jautāja.

— Man? Atcerējos kādu interesantu detaļu. «Dzel­tenā pūķa» vēstule bija rakstīta ar mašīnu.

— Kas tad tur interesants?

— Tas bija nevis oriģināls, bet tikai kopija. Pie tam vēstules autors lietojis dzeltenu kopējamo papīru.

Bredoka galvenais konstruktors dzīvoja piepilsētā. No ārpuses viņa divstāvu kotedža ne ar ko neatšķīrās no kaimiņu mājām, kuras apjoza tāds pats neliels maurs. Pludmales tuvuma dēļ cenas uz gruntsgabaliem šai pil­sētas rajonā bija ļoti augstas. Tikai bagātnieki varēja atļauties īstu dārzu. Toties iekšpusē kotedža pārsteidza ar savu noformējumu un bagāto tenhiku, kuras uzde­vums bija līdz minimumam samazināt mājsaimniecības darbus un nodrošināt vislielākās ērtības. Kotedža, šķiet, bija atvesta no izstādes «Divdesmit pirmais gadsimts».

Durvis atvēra apkalpotāja.

— Misters Stīvensons peldas, — viņa paziņoja. — Jums vajadzēs uzgaidīt.

— Un kad viņš … — iesāka Mūns, bet viņu pār­trauca ugunsdzēsēja sirēnas kaucienam līdzīga skaņa.

— Piedodiet. Elektriskā krāsns signalizē, ka cepetis gatavs! — Un viņa aizskrēja, atstājusi Mūnu pustumšā istabā. "

Mūns nospieda kādu pogu. Gaisma neiedegās, toties aiz loga atskanēja šalkoņa. Apradis ar mijkrēsli, Mūns pamanīja, ka pogu pie sienas nav mazāk kā automati­zēta ražošanas procesā vadības pultī. Riskēt diez vai bija vērts. Mūns nolēma, ka daudz vienkāršāk atbīdīt aizkarus. Atvērtajā logā ielidoja šļakatas. Izrādījās, ka nospiestā poga iedarbinājusi strūklakas maura laistīša­nai. Smagi nopūties, Mūns apsēdās krēslā un aizsmēķēja Bredoka cigāru. Pelnu trauks nekur nebija saredzams. Beidzot viņš uzminēja, ka tas iemontēts krēslā. Izvilkt to neizdevās. Acīm redzot, šim nolūkam kalpoja sarkanā poga atbalstnī. Mūns nospieda to līdz galam. Pelnu trauks tiešām izlēca, bet vienlaicīgi atzveltne ieņēma gandrīz horizontālu stāvokli un nogāza Mūnu garšļau­kus. Berzēdams muguru, Mūns pārsēdās citā krēslā. Tam bija vēl sarežģītāka konstrukcija, savos dziļumos šis krēsls glabāja ne tikai pelnu trauku, bet arī šķilta­vas, paplāti un lampu. Taču pēc pirmītējās rūgtās pie­redzes Mūns neuzdrošinājās izdarīt tālākus eksperimen­tus. Piespiedis rokas pie krūtīm, lai nejauši neaizskartu kādu pogu, viņš sēdēja nekustīgi un tikai laiku pa lai­kam uzmanīgi piecēlās, lai nobirdinātu pelnus atvēr­tajā logā. No šejienes varēja saredzēt ļaužu pārpilno liedagu, bet aiz tā gandrīz melno līča ūdeni baltu šļa­katu ietvarā. Otrā stāva līmenī laipa savienoja kote­džu tieši ar jūru. Aiz zema iežogojuma parādījās Dei­lijs. Pamirkšķinājis Mūnam, viņš atkal nozuda.

Uz laipas atskanēja basu kāju dipoņa. Pēc dažām mi­nūtēm jstabā ienāca Stīvensons. Vispirms viņš nospieda pogu. Ūdens šļakstoņa aiz loga mitējās.

— Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! — Viņš paska­tījās uz krēslu un pasmaidīja. — Redzu, jūs jau esat paguvis krist par upuri tehniskajam progresam.

— Tik tiešām «krist». Šai gadījumā tas ir vispiemēro­tākais vārds. Jūtu jums līdzi, mister Stīvenson. Dzīvot tādā mājā droši vien nav lēti.

— Jā, elektroenerģijas patērējam daudz.

— Es domāju izdevumus, kas saistīti ar apdrošinā­šanu pret nelaimes gadījumiem.

— Tas ir mazliet pārspīlēti. Kaut jāatzīstas, sākumā mēs ar sievu nekādi nevarējām visu aptvert. Par laimi, firma pagādājusi mums kalpotāju, kura beigusi speciā­lus kursus… Es jūs tūdaļ iepazīstināšu ar savu sievu.

Stīvensons piespieda vienu no daudzajām pogām. Mū­nam bija tāda sajūta, it kā tieši no sienas atskanētu sie­vietes balss:

— Jā, Eduard.

— Nokāp, lūdzu, lejā. Gribu iepazīstināt tevi ar mis­teru Mūnu, — Stīvensons runāja neredzamajā mikro­fonā.

Siena atbildēja:

— Tūlīt. Es tikai pārģērbšos. Mister Mūn, ceru, jūs paliksiet uz pusdienām.

— Labprāt! — Mūns nomurmināja un paklanījās sie­nai.

— Ejam uz ēdamistabu! — saimnieks aicināja.

— Gribētu vispirms noskaidrot kādu jautājumu.

— Lūdzu!

— Ja neiebilstat, vispirms aizvēršu logu. Nebūtu vē­lams, lai kāds noklausītos mūsu sarunu.

— Neieteicu, — Stīvensons iesmējās.

— Kāpēc?

Iekāms Stīvensons paguva atbildēt, vaļējā logā ielau­zās ausis plosoša džeza mūzika. Tā bija Deilija radītā skaņu barjera.

— Redzat, es nevēlos, lai atkal izdauzītu logu, kā tas bija pirms dažām dienām, — Stīvensons paskaidroja. — Pie manis toreiz ciemojās misters Bredoks. Felano spiegi laikam cerēja sadzirdēt svarīgus noslēpumus.

— No kura laika jūs dzīvojat tādā aplenkuma stā­voklī?

— Kopš vedam sarunas par valsts pasūtījumu «Bul­tām» un «Zibeņiem». Sākumā viņi mēģināja iekļūt namā un uzstādīt noklausīšanās aparatūru. No tā nekas neiz­nāca. Viņiem nācās nopirkt kaimiņu kotedžu. Varat pa­lūkoties. — Stīvensons pasniedza ciemiņam tālskati.

Otrā stāva logā Mūns ieraudzīja vītņu augiem no­maskētu apaļu caurumu. Mūns zināja, kas tas tāds. Te­leskopam līdzīgā ierīce deva iespēju skaidri sadzirdēt katru vairāku simtu pēdu atstatumā izrunātu vārdu.

Mūns nopriecājās par savu tālredzību. Pašlaik starp viņu un noklausīšanās ierīci atrodas Deilijs ar savu tranzistora uztvērēju. Taču šī piesardzība dos labumu tikai tai gadījumā, ja izdosies noskaņot Stīvensonu uz atklatu sarunu.