Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Zinu. Mani tikko informēja, ka esat runājuši ar Džeku Felano.

Noliegt nebija nekādas nozīmes. Mūns noburkšķēja:

— Jūsu aģentūra strādā teicami.

Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu reaģēt uz šo pie­zīmi.

— Cik viņi jums piedāvāja?

— Jūsu aģentūra strādā sliktāk, nekā domāju.

— Cik? — ledainā tonī pārjautāja Bredoks.

— Divdesmit tūkstošus.

— Jūs piekritāt?

— Pagaidām nē.

— Kādēļ?

— Cerēju, ka piedāvāsiet vairāk, — Mūns atjokoja.

Atbildes nebija. Pēc klusuma mirkļa klausulē atska­nēja cita balss.

• — Tas esmu es — Mekhilerijs. Runāju mistera Bre­doka vārdā. Misters Bredoks lūdz viņu atvainot — vi­ņam nav laika jokiem. Misters Bredoks uzdevis izskaid­rot jums, ka viņš principiāli nepiedalās ūtrupēs. Pie­dāvāto summu viņš uzskata par pilnīgi pietiekošu. Mis­ters Bredoks lūdz atgādināt, ka līdz divdesmit diviem un piecpadsmit minūtēm jums galīgi jāizšķiras. Uz re­dzēšanos!

Mūns nolika klausuli. Acīm redzot, Bredoks jutās ļoti drošs.

Lai nokļūtu restorānā, vajadzēja iziet cauri holam.

Gandrīz visi krēsli te bija aizņemti. Publika bija visai raiba. Lielākoties viesnīcas iemītnieki, kas bija nokā­puši lejā pašķirstīt pēdējo avīzes numuru vai izdzert pie letes glāzīti. Taču varēja redzēt arī bezpajumtnie­kus, kuriem vēl puslīdz pieklājīgs apģērbs deva iespēju pasnaust pāris stundas nevis uz parka sola, bet mīkstā krēslā. Pie ieejas daži pusaudži atklāti izdalīja nakts­klubu reklāmas brošūras ar striptīza dejotāju attēliem un slepus — opija smēķētavu adreses. Holā ar vienal­dzīgu sejas izteiksmi pastaigājās sirms, eleganti ģērbies džentlmenis — viesnīcas detektīvs, kura pienākums bija sekot, lai nekas netraucētu ārējās pieklājības at­mosfēru.

Deilija profesionālais skatiens tūdaļ pamanīja pus­mūža vīrieti, kas šķirstīja avīzi, un jaunu, diezgan glītu meiteni, kura likās pilnīgi aizņemta ar nagu izdaiļo­šanu. Kad Deilijs ar Mūnu pagāja garām, avīze tik tikko nodrebēja vīrieša rokā, bet nagu vīlīte īsu mirkli pār­trauca savu kustību. Tādēļ Deilijs nemaz nebrīnījās, ieraudzījis meiteni pēc dažām minūtēm pie blakus gal­diņa. Pusmūža vīrietis bija nokavējies — Mūna un Dei­lija tuvumā vairs nebija brīvu vietu. Deilijs ar smīnu novēroja, ka vīrietis devās pie meitenes galdiņa un, tē­lodams donžuānu, palūdza atļauju pakavēties viņas bur­vīgajā sabiedrībā.

— Nu, kā tad bija ar vēstuli? — Mūns atgādināja, ķerdamies pie cīsiņiem ar kukurūzas putru. Viņi divi lāgiem bija pāršķirstījuši prāvo ēdienu karti, kamēr starp simt izmeklētiem ēdieniem atrada kaut ko lētāku.

— Ne visai saprotama vēstule. Mērija stāstīja, ka pa­raksts esot vai nu «Dzeltenais pūķis», vai «Zaļais pūķis». Šis pūķis brīdinājis Bredoka Klusā okeāna aviolīnijas administrāciju: ja kaut kādiem tipiem — Mērija atce­ras tikai to, ka viņiem bijuši aziātiski uzvārdi, — pār­došot biļetes reisam Sanarisko-Honolulu, lidmašīna nesasniegšot mērķi… Starp citu, vai tie tur jums vēl nav apnikuši? — Deilija piezīme attiecās uz viņu izse­kotājiem.

Mūns pašķielēja kaimiņu virzienā. Vīrietis un sie­viete izlikās iegrimuši flirtā.

— Pat nestādījās priekšā! Tagad esam spiesti minēt, kurš no viņiem ir konkurences auss, kurš — paša Bre­doka, — Mūns noburkšķēja. — Man tas sāk apnikt.

— Tūlīt tiksim no viņiem vaļā, — Deilijs noteica.

Uzrakstījis dažus vārdus uz papīra salvetes, viņš pa­sauca oficiantu un lika aiznest vēstījumu kaimiņiem. Efekts bija zibenim līdzīgs. Pēc minūtes galdiņš bija tukšs.

— Kā jūs to panācāt? — apjautājās Mūns.

— Ļoti vienkārši! Piedāvāju piesēsties pie mums, lai varētu labāk dzirdēt… Kādas ir jūsu domas par vēs­tuli?

— Tā var būt ākstīšanās vai šantāža.

Deilijs neatbildēja, viņš cītīgi košļāja barību. Tā bija droša pazīme, ka smadzenes ar pilnu jaudu risina kādu problēmu. Mūns pacietīgi gaidīja. Beidzot Deilijs no­lika dakšiņu un nazi.

— Iedomāsimies, ka vēstuli nosūtījis nevis jokdaris vai šantāžists, bet tieši tas cilvēks, kurš zinājis, ka «Zelta bulta» neaizlidos līdz Honolulu. Pie tam ar no­lūku novērst no sevis aizdomas. Kas visvairāk ieintere­sēts «Zelta bultas» bojā ejā? Bredoka konkurenti!

— Firma «Viskoms un dēls»? — Mūns vaicāja. — Jūs pārāk aizraujaties.

— Lai dabūtu valsts pasūtījumu, viņiem bija jāpie­rāda, ka «Bultas» nav drošas. Visdaiļrunīgākais pierādī­jums būtu katastrofa, kuras cēlonis ir tehniski defekti. Vai tā nav?

— Viskomam ir godīga cilvēka reputācija. Diez vai viņam ienāktu prātā lietot tādus paņēmienus.

,— Viskomam un viņa dēlam pieder tikai divdesmit procenti akciju. Esmu paguvis ievākt izziņas. Sākot ar pagājušo gadu, vairums akciju pārgājušas Universālajai apdrošināšanas sabiedrībai, bet tur sēž tādi ļaudis kā Marks Florinskis.

— Tas pats Florinskis, kuru izsauca senāta komisijā sakarā ar reketeru sindikātu?

— Tieši tā. Toreiz klīda baumas, ka viņš savā laikā bijis cieši saistīts ar Dolingera bandu. Runāja pat, ka viņš bijis ieinteresēts Dolingera nāvē, lai noslēptu pē­das …

— Muļķības! — atgaiņājās Mūns. — Redzams, jūs pārāk daudz laika pavadāt pie televizora. Labam izmek­lētājam kaitīgi skatīties gangsteru grāvējus. Jūs esat fantazētājs, Deilij!

— Bet jūs — ideālists. Neaizmirstiet, ka runa ir par miljoniem.

— Tieši tādēļ neviena firma neriskēs aptraipīt rokas ar tīšu noziegumu. Kas attiecas uz jūsu domām par vēs­tuli . .. Felano, lai aizmēztu pēdas, izgudro Kaut kādu Zaļo pūķi?! Smieklīgi! Starp citu, ziņkārības dēļ esmu gatavs apskatīt šo vēstuli.

— Mērija tai nav piešķīrusi nozīmi un aizmetuši prom. Nu un vēlāk, kad notikusi katastrofa, viņa baidī­jusies pateikt Bredokam.

— Varbūt viņa šo vēstuli vispār izdomājusi? Saju­tusi jūsu fantazētāja dabu un nolēmusi jums izdabāt? Daudzām sievietēm piemīt šāda instinktīva tieksme.

— Vēstule ir tikpat reāla, cik tas. ka mums tūdaļ nāk­sies maksāt. Oficiant!

Oficiants parādījās acumirklī. Viņš stāvēja aiz pal­mas, divus soļus no viņu galdiņa.

— Ko pavēlēsiet?

— Rēķinu! — Mūns pieprasīja.

— Atvainojiet, mister Mūn, bet jūs ne centa neesat parādā. Mistera Bredoka sekretāre mūs brīdināja, ka jūs abi esat viņa viesi. Varat pasūtīt par jebkuru summu, viss tiks apmaksāts.

— Tas nu gan! — Deilijs nopriecājās. — Kā pasakā! Bet mēs, muļķīši, upurējam sevi cīsiņiem. Kaut gan — vēl nav par vēlu. Man kopš sendienām gribas uzzināt, kā jūtas cilvēks, kas piebāzis vēderu ar simt dolāru pus­dienām! — Un Deilijs, atvēris ēdienu karti, izmeklēja uz labu laimi dažus visdārgākos ēdienus. — Un jūs, in- spektor? Kādai delikatesei dodat priekšroku — pildītai valzivij vai strausa olu omletei?

— Dodu priekšroku miegam. Tas ir vislietderīgākais ēdiens pirms izšķirošās kaujas. — Ar šo mīklaino pie­zīmi Mūns devās uz savu istabu.

Deilija svētku mielasts ilga apmēram stundu. No pasū­tīta deserta — Bābeles torņa no šokolādes un visu konti­nentu augļiem — nācās atteikties, jo vēders jau tā bija bāztin piebāzts. Lai izbaudītu, kā jūtas īsts miljonārs, derēja vēl aizsmēķēt cigāru no divdesmit piecu dolāru naudas zīmes. Taču, pirmkārt, viss viņa kapitāls šobrīd nepārsniedza pat pusi no šīs summas, otrkārt — Deilijs nepīpēja.