Anatols IMERMANIS: LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ

— Tad uzdodiet šo lietu policijai. Man teica, ka tā sadarbojas ar jums.

— Sadarbojas? Neesmu diplomāts. Teikšu atklāti, ka policijas priekšnieks ar prieku izpildīs jebkuru manu vēlēšanos. Diemžēl tas ir zināms /visiem. Tieši tādēļ esam spiesti griezties pie jums. Jūsu godīgums un neuz- pērkamība kļuvusi par leģendu. Man ir privāta informā­cija par savā laikā tālu izskanējušo Spituela slepkavību, kad jūs, iedami pretī sabiedriskajai domai, pūlējāties pierādīt, ka viņu nav nogalinājuši padomju aģenti.

— Pēc tam mani atlaida no darba un sāka uzskatīt par savādnieku, — Mūns piemetināja.

— Nav ļaunuma bez labuma. Toties jūs tagad apņem tāds mirdzums, ka varat iztikt bez skanīgām devīzēm. Es jūs apskaužu. — Felano nopūtās. — Cik cilvēku div­desmit tūkstošu dolāru dēļ būtu gatavi pastrādāt jeb­kuru noziegumu, bet jūs nopelnīsiet tos ar godīgumu.

— Vēl neesmu nopelnījis, mister Felano.

— Sauciet mani par Džeku. Mēs taču tagad esam vie­nas komandas spēlētāji. Varat uzskatīt, ka nauda jums jau rokā. Tīrs darbs. Nekādu kratīšanu, vajāšanu, ap­šaudīšanu. Piespiediet Bredoka konstruktorus runāt. Jums ir trumpis — vibrācija. Agrāk vai vēlāk kāds no viņiem neizturēs. Ja būs vajadzīga nauda, lai atraisītu viņiem mēles, — lūdzami. Bankā jums būs atklāts rē­ķins. Ņemiet jebkuru summu, mēs jums pilnīgi uztica­mies. Bredoks, tiesa, saviem speciālistiem maksā pieklā­jīgi, bet ne tik daudz, lai viņi pārstātu būt cilvēki. Cil­vēks, par laimi, nav suns, viņš ir prātīgs dzīvnieks, sa­prot, ka paša intereses ne vienmēr sakrīt ar saimnieka interesēm.

— Neesmu politiķis, — Mūns atcirta. — Baidos, ka jūsu ierosinātā darba metode man nebūs pa prātam.

— Mūsu laikā cilvēks nedrīkst būt tik sīkumains. Tas jau vairs nav godīgums, tas vienkārši ir vecmodīgums. Un vispār strīds par taktiskiem paņēmieniem nemaz ne­iederas lietišķā sarunā. Mēs dodam jums divdesmit tūk­stošus dolāru, jūs dodat mums attiecīgo preci. Vēlams saņemt to mēneša laikā.

— Bet ja preces tai laikā vēl nebūs?

— Klausieties uzmanīgi. Universālā apdrošināšanas sabiedrība — starp citu, es esmu tās padomnieks — at­teicās izmaksāt apdrošinājumu par «Zelta bultu». Bre­doks iesniedza prasību. Tiesa būs pēc mēneša. Jūs iero- dieties tiesā ar pierādījumiem, ka katastrofā vainīgi Bredoka konstruktori. Ja nepagūsiet savākt tos, pats par sevi saprotams, papūlēšos, lai tiesu atliktu. Bet mūsu interesēs dot Bredokam nāvējošo triecienu pēc iespējas ātrāk, kamēr publika nav vēl aizmirsusi gaisa katastro­fas upurus. Ezra! — Pie stūres sēdošais cilvēks pelēkajā platmalē pamāja Mūnam. — Tas ir mans reklāmas šefs. Ar viņa starpniecību uzturēsiet sakarus …

Mūns paraudzījās pulkstenī.

— Misteram Bredokam apsolījos dot atbildi pēc čet­rām stundām. Ja neiebilstat, izlemšu līdz tam pašam lai­kam …

Kad Mūns atgriezās viesnīcā, Deilijs gulēja.

Mūna stāsts lika viņam vispirms apsēsties, pēc tam piecelties.

— Jūsu domas, Deilij? — Mūns vaicāja.

Deilijs uz labu laimi izņēma no ledusskapja pudeli bez etiķetes.

— Ož pēc kontrabandas! — viņš paostīja. — Vistīrā­kais Kubas rums! Mūsu misters Bredoks privātajā dzīvē ne pārāk cītīgi karo pret Fidela Kastro režīmu.

Mūns piebīdīja sev tuvāk kārbu ar cigāriem. Plasti­kātu, kas teicami imitēja ziloņkaulu, greznoja zelta bulta. Acīm redzot, kārba atgādāta šurp no Bredoka per­sonīgā kabineta. Mūns to atvēra. Nāsīs iesitās unikāla smarža — Havannas «Koronu» aromāts, sutīgs un stiprs kā tropu nakts.

Deilijs lēnām baudīja malku pēc malka. Likās, domā­šanas process noris sinhronizēti ar dzeršanas procesu. Pēc katra malka Deilijs murmināja: «Desmit? Divdes­mit? Bredoks? Felano?» Tas skanēja kā minēšana pēc ziedlapām: «Mīl? Nemīl?»

Mūns izstiepa roku pēc cigāra, bet apstājās pusceļā. Ne tādēļ, ka atbalstītu valdības lēmumu neievest Kubas preces tik ilgi, kamēr šīs mazās salas iedzīvotāji nenāks pie prāta. Mūnam bija pilnīgi vienalga, kādu dzīves veidu izvēlas kubieši. Ja viņu brīžam kaut kas uztrauca, tad vairāk gan viņa paša tautiešu dzīves veids. Pēdējos gados Mūns vērīgāk ielūkojās apkārtējā pasaulē. Viņu sarūgtināja tas, ka arvien mazāk cilvēku ievēroja godī­gas spēles noteikumus. Felano tādus bija nosaucis par vecmodīgiem. Mūnam nekādi negribējās tam piekrist. Godīgums nekad neizies no modes tāpat kā labais vecais alus, lai arī, spriežot pēc reklāmas statistikas, koka- kola un citi moderni dzērieni to nobīdījuši sānis.

— Būtu laikam labāk, ja mūsu valdība rūpētos ma­zāk par citām tautām un vairāk par savējo, — sev pa­šam pilnīgi negaidot, Mūns izteica šo domu skaļi.

Deilijs iesmējās.

— Lūk, ko nozīmē pavadīt pusstundu senatora sa­biedrībā! Tā taču ir ideja! Ziniet ko, izvirzīsim jūsu kandidatūru. Tikai baidos, ka, ņemot vērā jūsu raksturu, jūs mēģināsiet izpildīt visus vēlētājiem dotos solījumus un tādā veidā pierādīsiet savu pilnīgo nespēju darbo­ties politikā.

Mūns paņēma cigāru un aizsmēķēja. Vēl pirms pus­minūtes šķita negodīgi izmantot Bredoka devīgumu, ka­mēr nav dota galīgā atbilde. Tagad ausīs skanēja Fe­lano balss: «Mūsu laikos cilvēks nedrīkst būt tik sīku­mains.» Mūsu laikos! Vai tiešām vainīgi laiki, nevis paši ļaudis?

Deilijs izdzēra pēdējo malku.

— Skaidrs! — viņš paziņoja. — Es esmu par Felano!

— Jūs tā domājat?

— Tur nav ko«domāt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka divdesmit tūkstoši ir vairāk nekā des­mit.

— Pilnīgi piekrītu. Bet tēvs mācīja mani vēl bērnībā, ka viens nopelnīts dolārs ir vērtīgāks par miljonu, kas vēl jānopelna.

— Labi, — Deilijs noteica. — Es tikai pajokoju. Mums pārāk maz pieturas punktu, lai dažu stundu laikā iz­šķirtu, kur lielākas izredzes nopelnīt. Nāksies paļauties uz nojautu. Kam jūs vairāk ticat — Bredokam vai Fe­lano?

— Vislabprātāk neuzticētos ne vienam, ne otram.

— Tādā gadījumā neatliek nekas cits, kā mest mo­nētu. Cipars — senators teicis taisnību, viņu cilvēks Bredoka konstruktoru birojā sniedzis patiesas ziņas, vib­rācijas līmenis pārsniedz atļauto, lidmašīna cietusi avā­riju konstruktoru vainas dēļ. Ērglis — Felano melo, pa­tiesību saka Bredoks, «Bultām» nav konstruktīvu de­fektu, katastrofā vainojams noziegums … Starp citu, nupat atcerējos … Bredokam piesūtīta vēstule ar drau­diem uzspridzināt lidmašīnu.

— Kāpēc viņš man par to nestāstīja? Tas taču ļoti svarīgi.

— Viņš par to nezina. Man pateica Mērija.

— Bredoka sekretāre?

— Kā tad! Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt projām, ap­vaicājās, vai es kaut ko nevēlos. Pavadījām ar viņu

kādu stundiņu viesnīcas bārā. Pie Bredoka viņa sākusi strādāt pavisam nesen; šajā darbā viņu iekārtojis brā­lēns. Līdz tam viņa dzīvojusi pie viņa mātes ar nabaga radinieces tiesībām un izpildījusi kalpones pienākumus. Padomājiet tikai — vārīt un mazgāt traukus ar viņas iz­skatu! Ja Mērijai būtu vairāk nekaunības, viņa varētu filmēties.

Mūns nopūtās un paskatījās pulkstenī.

— Lai savienotu patīkamo ar lietderīgo, lieku priekšā uzkost. Ceru, ka deserta laikā jūs beidzot nokļūsiet līdz vēstules saturam.

Zvanīja tālrunis, Mūns paņēma klausuli.

— Runā Bredoks.

— Laiks vēl nav izbeidzies, mister Bredok.