Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

,

Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.

— Nu, ko jūs domājat par šo lietu?

Oberšturmfīrers sakustējās:

— Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.

— Vai jums ir kāds pieturas punkts?

— Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pie­viļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.

— Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .

— Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Gal­venais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kon­taktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.

Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz no­pirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, iera­dās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .

Ierāvis galvu paceltajā apkaklē, Daugavietis iejaucās gājēju straumē — neuzkrītošs, neviena neievērots. Pats turpretī ievēroja visu: katrs sīkums varēja kļūt liktenīgs viņa gaitām. Gestapo neredzamais zirnekļa tīkls ietina ielas, namus, cilvēkus. Izlīst caur smalkā tīkla acīm, palikt nepamanītam, lūk, pastāvīgais uzdevums. Katrs solis saistīts ar briesmām. Bet, tāpat kā karavīrs, kas, ilgāku laiku atrodoties priekšējās līnijās, pierod pie nā­ves tuvuma, Jānis bija apradis ar šīm briesmām. Tikai sapņos viņu vēl vajāja bailes no iekrišanas. Nomodā viņš tās vairs neizjūta. Līdzīgi galdniekam pie ēvelsola, grāmatvedim pie kantora pults, zemniekam pie arkla, Daugavietis veica savu ikdienas darbu, kas viņam ne­maz vairs nelikās ārkārtējs. Starpība tikai tā, ka viņa darbs grūtāks par jebkuru citu. Jāņa raksturīgākā īpa­šība bija neatslābstoša modrība. Veselus sešus gadus viņš darbojies pagrīdē, ne reizi nekrītot Ulmaņa polit- pārvaldes rokās, — lūk, viens no iemesliem, kāpēc par­tija atstāja Daugavieti okupētajā Rīgā.

Aiz muguras atskanēja nevienmērīgu soļu troksnis. Ļaudis uz ietves palēnināja gaitu. Daži novērsās, citi apstājās un nogaidīja kolonas tuvošanos. Tur droši vien šucmaņi atkal dzen nelaimīgos ebrejus, karagūstekņus vai apcietinātos. Sirds sažņaudzās, taču kavēties nedrīk­stēja. Tūlīt kāds mēģinās iedot tiem maizi, aprunāties, iejauksies esesieši, izcelsies tracis. Lai izvairītos no tā, Daugavietis iegriezās tuvākā nama vārtos.

Tikko ienācis četrstūrainajā pagalmā, Jānis pazina šo ēku. Viņš bija viens no tiem, kas to cēluši. Nevilšus Daugavietis paskatījās uz savām spēcīgajām rokām, nā­sīs iesitās kaļķu javas kodīgā smaka, zem kājām juta sašūpojamies līganās sastatņu laipas, pa kurām viņa kailā, brūni nosvilinātā, sūrstošā mugura uznesusi tūkstošiem un tūkstošiem ķieģeļu. Tur, kur mājas fasādi tagad greznoja mazs balkons, viņš kādreiz mūra cau­rumā bija slēpis nelegālus uzsaukumus. Pulksten septi­ņos vecais meistars, braucīdams sirmās ūsas, mēdza svinīgi pasludināt «feierabendu». Mūrnieki noņēma sa­vas aptašķītās papīra micītes un, pārspriezdami kara darbību Polijā un Latvijas ārlietu ministra Muntera braucienu uz Vāciju, devās mājās. Arī Jānis steidzās uz Mazo Kalna ielu, kur viņš kādā vecticībnieku ģimenē īrēja gultas vietu. Pārģērbies un samērcējis galvu auk­stā ūdenī, viņš, nevērodams stindzinošo nogurumu, gāja uz «javkām», iznēsāja skrejlapas, aģitēja. Vēlā naktī, pārnācis mājās, Daugavietis nedomāja par atpūtu, bet, nolicis priekšā glāzi ļoti stipras, kafijai līdzīgas tējas, sāka mācīties — mācījās, līdz burti pārvērtās nesalasā­mos hieroglifos. Vienīgi svētdienās viņš sev atļāva nekā nedarīt. Viņam patika vienam pašam klaiņot pa Mas­kavas priekšpilsētas smilšainajām ieliņām, kur kazas plūca putekļaino zāli, iejaukties šķietami bezbēdīgajā pūlī, kas čaloja mirdzošajos bulvāros, iesēsties uz labu laimi kādā tramvajā un aizbraukt līdz fabriku nomalei, kur dūmi klāja debesis saviem izplūdušajiem, dzeltenīgi pelēkajiem rakstiem. Viņš mēdza ieskatīties katrā pa­galmā, neatstājot neizpētītu nevienu šķērsieliņu, un drīz vien viņš — iebraucējs no Liepājas — pazina pilsētu labāk nekā vairums rīdzinieku. Pēc pusgada partija at­kal aizsūtīja Daugavieti uz provinci, kur viņš bija pie­dzimis un uzaudzis.

Tas viss tagad Jānim lieti noderēja: mūrnieka amata prasme — lai izbūvētu slēptuvi pagrīdes tipogrāfijai, Rīgas pazīšana — lai vajadzības gadījumā sajauktu pē­das, līkumojot pa šķērsielām un izmantojot caurstaigā­jamus pagalmus, īsais Rīgā pavadītais laiks — lai varētu dzīvot šeit, neviena nepazīts.

— Ei, Daugavieti! Vai atkal Rīgā? — pēkšņi aiz se­vis Jānis izdzirdēja saucienu.

Tikai labs novērotājs pamanītu, ka Jānis saduga un paātrināja soli, it kā taisīdamies bēgt, bet tad savaldī­jās un pat nepagrieza galvu. Atspulgojums skatlogā tāpat ļāva saredzēt saucēju. Daugavietis tūdaļ pazina

veco meistaru, ko viņi būvdarbos dēvēja par «Feier- abendu». Lieliem soļiem tas centās viņu panākt.

— Kur nu tik lepns kļuvis? Ar veciem draugiem vairs negribi aprunāties?

Daugavietis mierīgi apgriezās. Ar vēsu skatienu no­mērījis Feierabendu no galvas līdz kājām, viņš pieklā­jīgi pacēla platmali un noprasīja:

— Ko jūs vēlaties, kungs?

Vecais apjuka. Nez kādēļ viņam bija licies, ka sa­stapis to pašu simpātisko puisi, kas kādreiz strādāja pie viņa par mūrnieka palīgu. Tam taču arī bija gaiši mati, — bet vai maz tādu skraida pa pasauli? īstenībā meistars nevarēja lāgā atcerēties, kāds tas Daugavietis izskatījās.

— Būšu sajaucis. Neņemiet ļaunā!

— Nekas, tas jau katram var gadīties, — vienaldzīgi atteica Jānis un, atkal pacēlis platmali, turpināja ceļu.

Vecā meistara svārstīšanās lieku reizi pierādīja Dau­gavietim, ka viņa āriene reti kādam iespiežas atmiņā. Šis apstāklis jau daudzkārt bija glābis viņu no apcie­tināšanas, palīdzējis iziet sveikā no kļūmīgām situāci­jām. Nejaušs paziņa nākošajā dienā vairs neatcerējās Jāņa izskatu un, politpārvaldē pratināts, tikai mācēja pastāstīt, ka tas bijis «savs cilvēks» vai «lāga puisis».

Un tomēr piere bija norasojusi. Meklējot mutautiņu, Jānis iebāza roku bikšu kabatā. Tur kaut kas ieskanē­jās — kādreizējā dzīvokļa slēdzene, kuru viņš arvien vēl nēsāja līdzi. Interesanti, kas tur tagad apmeties.

Toreiz, pēc telefona sarunas ar rajona komitejas sekretāru Avotu, Daugavietis vēl nezināja, ka uz visiem laikiem atstāj savu istabu. Uz visiem laikiem? Nē, viņš vēl kādreiz atgriezīsies. Šī slēdzene bija vienīgais, kas saistīja ar veco pirmskara dzīvi. Visas pārējās saites pārtrūkušas, varmācīgi sarautas. Tūkstošiem kilometru garajā frontē dun lielgabali, liesmās grūst ciemi, pilsētu laukumos rēgojas karātavas, un viņš — Jānis Daugavie­tis — staigā pa okupēto Rīgu ar savu naidu un savām cerībām.