Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

— Strādāt! Marš! Laiks pierast pie kārtības.

Vīrietis kaut ko atrūca un negribīgi ķērās pie darba.

Ruļļi ar uzrakstu «Ostland Faser GmbH» nebija apaļi kā parasti, bet iegareni un plakani. Divatā tos varēja viegli pacelt. Atplēsis dažiem iesaiņojumu, Daugavietis pārliecinājās, ka visi satur plānu iespiedpapīru. Jānim tūdaļ ienāca prātā, ka zem sašķaidītajiem dēļiem, kas mētājās juku jukām, varēs paslēpt kādu rulli. Bet to va­jadzēja izdarīt nepamanītam. Par laimi vagonā viņi bija divi vien — pārējie ārpusē saņēma ruļļus un nesa tos dažus soļus līdz mašīnai.

Kādu laiku abi strādāja klusēdami. Daugavietis gud­roja, vai svešiniekam drīkstētu uzticēties. Kādēļ gan ne? Ar savu pirmītējo rīcību tas uzskatāmi pierādīja, ka uz viņu var paļauties. Tomēr Jānis lāgā nezināja, kā uzsākt sarunu, un tādēļ ierosināja:

— Derētu mazliet atpūsties. Vai neiesim uzpīpēt?

— To jau var tepat. — Un pustumsā iegailējās liesmiņa.

Jānis izvilka papirosu, čamdīja kabatas un, neatra­dis sērkociņus, grasījās piesmēķēt pie otra. Tas stāvēja ar degošo sērkociņu rokā un kā apmāts raudzījās uz ruļļiem.

— Ek, kā derētu pielaist uguni! — tikko dzirdami tas izgrūda caur zobiem. — Būtu mazāk papīra viņu meliem!

Jānis vairs nešaubījās. Ātri apsvēris, ka drīzāk vīrie­tim jābaidās no viņa, teica:

— Uz šā papīra var iespiest arī patiesību. Jāgādā tikai, lai tas nokļūtu īstajās rokās.

Vīrietis sākumā pārsteigti blenza Daugavietī, tad viņa seja pieņēma viltīgu izteiksmi:

— Jā, jā, bet kā lai to izdara?

— Palīdziet man noslēpt rulli! Pārējais nav mūsu darīšana.

Darba biedrs, kas visu laiku bija strādājis ar ma­nāmu apatiju, pēkšņi kļuva enerģisks. Izpildot Dauga­vieša norādījumu, viņš palīdzēja aizvilkt rulli vistumšā­kajā kaktā un noslēpt zem dēļiem un papīra driskām. Drīz vien to vairs nevarēja saredzēt.

— Ei jūs, vai vēl ilgi stiepsiet gumiju? — pie dur­vīm atskanēja nepacietīga sievietes balss. — Gribas vēl pirms tumsas tikt mājās.

Viņi turpināja darbu. Kurenbergs — tā sauca vī­rieti — likās gluži pārvērties. Viņš jokoja vienā laidā. Arī Daugavietis juta spēku pieplūdumu. Tā tas vienmēr bija — visgrūtākajos brīžos radās brīvprātīgi palīgi.

Vagons ātri tukšojās.

— Pēdējais rullis, — paziņoja Daugavietis, nolēk­dams zemē.

Nepaļaudamies uz latviešiem, leitnants pats ierāpās vagonā. «Ja nu atklās,» zobus sakodis, domāja Jānis, «tad visas pūles veltas.» Uztraukums norima tikai pēc tam, kad virsnieks atkal parādījās durvīs un paziņoja:

— Varat iet mājās.

Valdemara ielas stūrī Kurenbergs atvadijas ar ciešu rokas spiedienu.

«Lāga cilvēks,» nosprieda Daugavietis, turpinādams ceļu pa krēslainajām ielām. Tad domas pievērsās gal­venajam. Papīrs vēl nav rokā. Izvest to no Preču staci­jas un nogādāt uz spiestuvi nemaz nebūs tik viegli. Kā lai to izdara, un kam lai uztic šo uzdevumu? Pats viņš tur vairs nedrīkstēja rādīties. Acīm redzot, arī šoreiz visgrūtāko nastu vajadzēs uzvelt Nadjai. Negribējās sūtīt viņu briesmās, — bet ko lai dara? Nadja, kuras rakstu­ram sēdēšana starp četrām sienām bija nepanesama, allaž pati pieteicās visbīstamākajiem pasākumiem. At­miņā viens gadījums virknējās pie otra, un, domājot par Nadju ar apbrīnu un pateicību, Jānis gandrīz pie­mirsa papīru. Tad viņš atkal satrūkās. Ja nu tukšo sastāvu vēl šodien aizved? Ja nu kāds dzelzceļnieks ne­jauši uziet rulli? Simtiem neparedzētu gadījumu varēja visu izjaukt. Jāpasteidzas.

Un Daugavietis paātrināja soli.

Preču stacijas dežurants pašlaik pārbīdīja balto torni no b8 uz b2 un pieteica melnajiem šahu. Melnie — tie bija hitlerieši, un, lai gan dežurantam partnera trūkuma dēļ vajadzēja domāt par abām pusēm, allaž iznāca tā, ka zaudēja melnie. Spuldze zem zaļā abažūra meta omulīgu gaismu uz figūrām un bandiniekiem. Visu dienu te nāca un gāja intendantūras virsnieki, skanēja pa­vēles un lamas. Nu beidzot gaiss bija tīrs — darba diena tuvojās noslēgumam, un dežurants varēja nodoties savai kaislībai.

Ārā atskanēja automobiļa taures signāls. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja. Nepaguvis piespiest melnos pa­doties, dežurants piecēlās. Nācēja izrādījās sieviete. No zaļās cepurītes spraucās laukā vijīgi, gaiši mati, sejas krāsa atgādināja ziloņkaula šaha figūras. Bet valdonī­gais tonis tūdaļ padzina patīkamo iespaidu.

— Es no «Ostland Faser». Te mana apliecība.

Dežurants ar nepatiku pagrozīja pirkstos tumšzilo grāmatiņu. Viņš labprāt palūgtu uzpūtīgo mamzeli vāk­ties pie visiem velniem, bet dienests paliek dienests. Viņa turpināja:

— Mēs te šodien no Līgatnes saņēmām papīru. Pār­sverot izrādījās, ka trīīkst 95 kilogrami, tātad viens rullis, acīm redzot, palicis vagonā . . .

— Nevar būt, — protestēja dežurants. — Jūsu sa­gādes sekcijas šefs Senegera kungs parakstījās, ka saņē­mis visu.

— Tas vēl nekā nenozīmē. Kļūdas vienmēr var gadīties. Nu, vai man ilgi nāksies gaidīt? Iesim pārbau­dīt vagonus.

Uzmetis šaha dēlim nožēlas pilnu skatienu, dežurants sniedzās pēc luktura. Jāiet vien ir. Kamēr šī pati nepār­liecināsies, miera nebūs. Sai brīdī iezvanījās galda tāl­runis. Dežurants nocēla klausuli.

Vērojot viņa dīvaino vaibstu spēli, Nadja tūlīt nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Kā vienmēr, briesmu brīžos mute kļuva sausa un pār muguru pārskrēja auk­stas tirpas. Viņa paspēra pussoli uz durvju pusi. Labi, ka tepat ārā gaidīja Šiliņš ar VEF rūpnīcas smago mašīnu.

Dežurants, turot klausuli rokā, apgriezās:

— Zvana Senegera kungs. Teicu, ka jūs esat atbrau­kuši . . . Viņš mani laikam lāgā nesaprata . . . Lūdzu, aprunājieties pati . . .

īsajās sekundēs, kamēr dežurants pateica šos nedau­dzos vārdus, Nadja izcīnīja smagu iekšēju cīņu. Runāt ar «Ostland Faser» pārstāvi nozīmēja nodot sevi. Bēgt nozīmēja atteikties no papīra. Viņa zināja, cik lielas ce­rības saistīja ar to Daugavietis. Bez tam, ja stacijas vārti ir ciet, mašīnai no šejienes šā vai tā neizkļūt. Tad arī Šiliņš būs iekritis. Vēl mirklis, un dežurantam viņas vilcināšanās liksies aizdomīga. Tad prātā iešāvās vēl viena iespēja. Pareizi, tā jārīkojas! Drošiem soļiem viņa piegāja pie galda. «Kaut viņš nemanītu, ka man dreb roka!» domāja Nadja, pielikdama klausuli pie auss.

— Hallo?

Dusmīga balss kaut ko pateica vāciski. Nadja ne vārda nesaprata, bet, lai maldinātu dežurantu, vairākas reizes piekrītoši pamāja. Balss kļuva arvien satrauktāka. Nogaidījusi [Jāris mirkļu, Nadja ar enerģisku «Jawohl» izbeidza sarunu un uzmanīgi nolika klausuli tā, lai ne­nospiestu kontakta pogas. Tagad Senegers var trakot, cik grib. Strāva izslēgta, abonenta vads aizņemts.

Ar smaidu, kas nāca no sirds, viņa pievērsās dežu­rantam:

— Šefs grib, lai es vēl aizbraucu uz pārvaldi. Mums jāpasteidzas.

Viņi izgāja pagalmā. Visapkārt valdīja tumsa, tikai šur tur kā jāņtārpiņi mirgoja dzelzceļnieku lukturi, ap lokomotīves dūmeņiem spietoja sarkanas un dzeltenas dzirksteles. Devusi Šiliņam mājienu, lai seko ar mašīnu, Nadja devās pie pēdējā vagona, kuru Jānis tai bija ap­rakstījis.

— Tukšs, — norūca dežurants un jau grasījās kāpt zemē.

— Un kas tur tai kaktā?

— Gruži vien ir, jūs taču paši redzat, — un, lai pār­liecinātu tiepšu, dežurants ar kāju paspēra dēļus sānis. Sev par lielu izbrīnu viņš ieraudzīja papīra rulli.