Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

Cik gan Rīga būtu skaista ar rudenīgu dārzu raiba­jām krāsām, ar zeltainajām dūmakām, kas lidinājās virs Daugavas spoguļa, ar vēso, dzidro sauli, kas izcēla namu daiļās līnijas! Cik gan skaista būtu pilsēta, ja to nesmacētu nāves elpa! Ja uz katra soļa neredzētu sve­šos formas tērpus ar ienīstajiem kāšu krustiem un miroņgalvām, ja nedzirdētu fašistu nagloto zābaku klau­dzēšanu un viņu derdzīgo maršu skaņas! Taču tagad — pietika uztvert garāmgājēju skatienus, lai zinātu, ka Rīgu piemeklējis brūnais mēris.

Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi sa­prata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bē­guļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkste­nis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.

Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izska­nēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas mu­guru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.

Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no iet­ves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.

— Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokoman­dēja leitnants.

Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.

— Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darī­jušas!

— Atkal paliksim bez maizes!

— Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.

Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.

— Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!

— Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!

Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris iz­likās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:

— Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmieri­nāts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis ma­šīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.

— Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.

Vecītei atsaucās cits:

— Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam ne­būs līdzēts.

Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:

— Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .

Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknē­jās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas ai­cinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīk­stošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .

Mašīnām iebraucot Preču stacijas teritorijā, Dauga­vietis saprata, kādēļ tik pēkšņi ievajadzējies strādnieku.

Stacija bija sabumbota, un fašisti, baidīdamies uzlido­juma atkārtošanās, gribēja ātrāk izkraut nesadegušos vagonus.

Šim nolūkam no visas Rīgas sadzina iedzīvotājus, kas tagad kustējās starp gruvešu kaudzēm. Dīvaini iz­skatījās vagonu metala ģindeņi, riteņi bez platformām, augšpēdus apgāzta lokomotīve. Kāds vilciens laikam bi­jis piekrauts ar ķimikālijām, jo līdz ar rūgteno deguma dvingu bija jūtama arī neizturami asa, amonjakam līdzīga smaka.

Drūmā aina izraisīja šurp atdzītajos cilvēkos gan­darījumu. Sejas atdzīvojās, pūli pārlidoja zobgalīgas piezīmes.

No pārvaldes ēkas iznāca civilā ģērbies vācietis. Pār­mijis dažus vārdus ar leitnantu, viņš aizveda kolonu uz trešā sliežu ceļa. Sastāvs nebija cietis, izņemot pēdējo vagonu, kas stāvēja kaimiņos sabumbotajai lokomotīvei. Šķemba bija izurbusi jumtā lielu caurumu un pa pusei saārdījusi vienu sienu. Sīkas papīra driskas klāja zemi kā nobiruši ābeļziedi.

Papīrs! Te varbūt radīsies izdevība papildināt spies­tuves papīra krājumu, kura sagāde kļuva arvien grūtāka un bīstamāka. Kad leitnants sāka sadalīt cilvēkus, Dau­gavietis tīšu prātu nostājās tā, lai tiktu pie pussagrautā vagona. Viņa grupā iedalīja arī vīrieti, kas mašīnā bija ieminējies par Salaspili.

Veltenīšiem šņirkstot, vagonu durvis paslīdēja sānis, sākās izkraušana. Nebija jau nekāds prieks strādāt fa­šistiem, taču katrs gribēja pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

Tikai jaunā māte nekustējās no vietas. Bezspēcīgā izmisumā viņa domāja par mājās palikušo zīdaini. Mē­telis bija pasities vaļā, caur plāno katūna kleitu sūcās piens. Leitnants satvēra viņu aiz elkoņa:

— Projām! Strādāt! — Un viņš parādīja uz sastāva galu.

Sieviete izrāvās un metās pie civilista cerībā atrast vairāk līdzjūtības.

— Lūdzu, lūdzu! Man jābaro bērns, — viņa parādīja ar rokām, cik tas maziņš.

Vācietis uzmanīgi uzklausīja viņu. Tad atbildēja lau­zītā latviešu valodā:

— Saprot, visu saprot. Aber jums ari vajag saprot. Fūr fīrer und faterland nevēn upur ne ir par lēl.

Sieviete beidzot saprata — šo nezvēru sirdīs velti meklēt cilvēcību. Neredzošām acīm viņa devās uz va­gonu pusi. Daugavietis ar pirksta mājienu piesauca to. Viņš bija ievērojis, ka kāda cita grupa, kas turpat kai­miņos izkrāva kastes, pašlaik beidza darbu.

— Skrieniet uz turieni! Ātrāk, kamēr leitnants ne­skatās šurp! Kopā ar viņiem varēsiet izkļūt no stacijas.

Māte uzmeta tam pateicīgu skatienu un paklausīja padomam. Sai mirklī leitnants apgriezās. Viņa skatiens pārslīdēja vagonu rindai. Tūlīt viņš ievēros skrejošo sievieti. Daugavietis instinktīvi sagatavojās lēcienam. Skriet pretējā virzienā, pievērst sev virsnieka uzmanību, glābt jauno māti! Bet, pagrīdnieks būdams, viņš to ne­drīkstēja darīt.

Lūk, leitnanta skatiens apstājās sastāva galā, kur aiz pēdējās platformas pašlaik pazūd gaišais mētelis.

— Stāt! — mežonīgi brēc leitnants un nervoziem pirkstiem izrauj no maksts revolveri.

Tomēr šis bļāviens nav domāts mātei, kas jau atro­das drošībā. Daugavieša darba biedrs, ātri aptvēris situā­ciju, izlec no vagona un dara to, ko bija gribējis Jānis. Redzot, ka nodoms izdevies, viņš apstājas.

Leitnants panāk un, iesizdams ar revolvera spalu, rupji viņu pagrūž uz vagona pusi: