Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulk­stenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdā­vinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli:

— Ievediet sešpadsmito numuru!

Ķīsis, ģērbies vienkāršā strādnieka virsvalkā, apsēdās bez uzaicinājuma. Darbs gestapo slepenajā dienestā nāca par labu viņa veselībai; dzīdams komunistiem pēdas, Ķīsis bija atbrīvojies no kādiem desmit kilogramiem lieko tauku. Tomēr viņa balss skanēja aizelsusies, kad viņš atzinās oberšturmfīreram:

— Žanis izslīdējis caur pirkstiem!

— Ko?! — Raup-Dīmenss saslējās visā augumā. — Jūs ļāvāt izsprukt šim puisim, kas pēc visām pazī­mēm ir viens no Rīgas pagrīdes organizācijas vadītā­jiem?! Vēl pirms nedēļas jūs lielījāties, ka jums izdevies uzņemt sakarus.

— Jā, tā tas arī bija. Mēs satikāmies…

Oberšturmfīrers dziļi ievilka cigaretes dūmus:

— Nu, un? …

— Nekā nozīmīga. Ne uzvārdu, ne adresi nedabūju uzzināt. Viņš bija tik piesardzīgs, ka neļāva man sekot. Liku lielas cerības uz nākošo javku, bet Žanis vairs ne­atnāca. Acīm redzot, saodis, ka gaiss nav tīrs.

Raup-Dīmenss izplēsa no bloka lapu, ko, klausoties Ķīsī, bija pārklājis ar dažādiem zīmējumiem, un saga­tavojās rakstīšanai:

— Slīpēts puisis! Jāmēģina notvert. Augums? Matu krāsa? Acis?

— Vidēja auguma.

— Tālāk… Ko jūs klusējat, Ķīsi?

— Grūti pateikt. Mēs toreiz satikāmies vēlu vakarā Kad es, it kā gribēdams aizsmēķēt, uzrāvu sērkociņu, viņš aizsedza seju. Vidēja auguma, tas ir vienīgais, ko atceros. Pelēks lietus mētelis, brūna platmale. Nekādu sevišķu pazīmju.

Raup-Dīmenss nometa zīmuli:

— Nu, labi, varat iet!

Palicis viens, oberšturmfīrers pievērsās lielajai kartei. Kaut kur Rīgā staigā šis noslēpumainais Žanis, un viņš, gestapo labākais darbinieks, nevar dabūt to savos nagos. Tāds stāvoklis nav ciešams, jo viņam bija stipra nojauta, ka Žanis saistīts ar sen meklēto komunistu tipogrāfiju.

Atstājis gestapo ēku, Ķīsis caur pagalmiem pa tikai nedaudziem zināmu izeju nokļuva Valdemāra ielā, ko hitlerieši bija nosaukuši Hermaņa Gēringa vārdā. Paska­tījies rokas pulkstenī,viņš paātrināja soli, jo piecos bija solījies būt viesībās pie Graudniekiem. Viesturu Graud­nieku katrs rīdzinieks pazina kā importa un eksporta uzņēmuma īpašnieku, bet nesen viņa rokās bija pārgājis arī juveliera Šapiro veikals.

Ieraudzījis restorāna «Foxtrottdiele» durvīs labi pa­zīstamo šveicaru, aģents pasmīnēja: senāk, kad biju vēl aizsargu pulka priekšnieks, šādā gaišā dienas laikā tikko beidzu dzīres. Tagad naktslokālos vairs neatļāva dejot, staigāšana pēc pulksten desmitiem bija aizliegta, un viesības parasti notika pēcpusdienā. Gluži kā vidussko­lēnu sarīkojumi!

Domas par piekšā stāvošo izklaidēšanos Ķīsim sagā­dāja labpatiku, bet ne mirkli viņš nespēja aizmirst Žani. Vērīgāk nekā parasti viņš ielūkojās gājēju sejās. Izredzes, protams, bija niecīgas, bet varbūt tomēr palaimēsies ieraudzīt. Tādā gadījumā… jā, tādā gadījumā viņš vairs neļaus sevi apvest ap stūri! Nekādā ziņā neļaus! Un, ja turklāt patiešām izrādītos, ka Žanis saistīts ar tipogrāfiju, tad taču atkristu krietns žūksnis. Gan viņš zinātu, ko ar to iesākt.

Ķīsis pēkšņi saspringa. Priekšā pavīdēja pelēks lietus mētelis un brūna platmale un tūdaļ pazuda burzmā pie autobusa pieturas. Žanis! Viņam tik ļoti gribējās, lai tas tā būtu, ka cita iespēja neienāca prātā. Aizmirsis ierasto piesardzību, aģents metās skriešus.

Kad viņš sasniedza pieturu, autobuss jau sāka kustē­ties. Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš ar vienu kāju uzlēca uz pakāpiena un, rupji atgrūdis durvīs stāvošo sievieti, iespraucās pārpildītajā vāģī.

— Cik tālu? — jautāja kasiere.

— Līdz gala punktam, — katram gadījumam pateica aģents, skatieniem tvarstīdams brūno platmali.

Tā virzījās uz izeju. Nesagaidījis biļeti un sīknaudu, Ķīsis ar elkoņiem lauza sev ceļu uz priekšu. Autobuss pieturēja, brūnās platmales īpašnieks mierīgi izkāpa, taču aģents vēl arvien bija iespīlēts starp divām mugurām. Viņš vairs nerēķinājās ar citiem pasažieriem. Laidis darbā dūres, izsitās līdz izejai un kā traks bungoja pie šofera lodziņa. Tas beidzot apstādināja mašīnu. Ar vienu lēcienu Ķīsis bija ārā.

Kāda laime! Pelēkais mētelis un brūnā platmale vēl atradās redzes lokā. Pārliecināts, ka šoreiz medījumam neizbēgt, Ķīsis kļuva aukstasinīgāks. Viņš gan nepalēni­nāja soli, bet drošības pēc pārgāja ielas otrā pusē un tēloja cilvēku, kas steidzas darīšanās. Tā viņi veica kā­dus simt metrus. Un, jo ilgāk aģents pētīja svešinieku, jo stiprāka vērtās nojauta, ka viņu maldinājusi apģērba līdzība. Diezin vai Žanis staigātu tik laiskā gaitā, kāda raksturīga vienīgi dīkdieņiem. Arī cits apstāklis — šis cilvēks iekāpa autobusā, lai brauktu tik niecīgu ceļa gabalu — pierāda, ka tas nav radis fiziski piepūlēties. Kad vēl turklāt svešinieks apstājās pie Graudnieku sav­rupmājas un grasījās atvērt vārtiņus, Ķīsis gandrīz vairs nešaubījās, ka kļūdījies. Taču pārbaudīt vajadzēja. Ga­dījumā, ja tas tomēr izrādītos meklētais, viņš atkal uzdosies par pagrīdnieku no Slokas papīrfabrikas.

Pietika ar vienu skatienu, lai gūtu pilnīgu skaidrību. Ķīsis pēkšņi izjuta niknumu pret šo slaistu, kura dēļ bija velti lēcis ejošā autobusā, velti grūstījies ar brau­cējiem, velti zaudējis laiku. Un, kad šis svešinieks, ku­ram viņš bija aizstājies ceļā, norūca kaut ko par nekau­nību, Ķīsis vairs neizturēja:

— Neizrunāties!

— Ko?!… — vīrietis tikai pamazām atguva spēju runāt. — Kā jūs uzdrīkstaties?

— Kāpēc jūs, Grāves kungs, ielaižaties ar tādu rupju cilvēku? Pasauciet kādu šucmani, — atskanēja sašutusi balss.

Tā bija pajauna, pašapzinīga sieviete koši krāsotām lūpām un tikpat spilgti sarkanām kurpēm ar divkāršām pazolēm. Citkārt Ķīsis nepaliktu atbildi parādā. Šoreiz viņš piekāpās, jo laikus aptvēra, ka apvainojošie vārdi neskar viņu pašu, Arnoldu Ķīsi, bet prasto strādnieka virsvalku, kas viņam mugurā. Bez tam — šī gaišmate nepavisam nebija peļama.

Klusībā cerēdams to sastapt Graudnieka viesībās, Ķīsis pagriezās un devās uz mājām pārģērbties.

Kad pēc pusstundas Ķīsis skūpstīja Melsiņai roku un teica savu vārdu, viņš ar gandarījumu konstatēja, ka šī gaišmate nepazina smalki tērptajā kungā pirmītējo rupjo strādnieku.

Koka žalūzijas bija nolaistas, vairākas stāvlampas un sarkaniem plīvuriem maskētas neona caurules izstrā- voja remdinātu gaismu. Viesi valstījās uz zemiem dī­vāniem. Pie vienas sienas bija ierīkots kas bāram līdzīgs.

Jā, noskaņa zālē Ķīsim atgādināja dansingu «Fox- trottdiele» un solīja saistošu vakaru. To pašu solīja arī smaids un liegā kustība, ar kādu Melsiņa aicināja viņu apsēsties sev blakus.

Namamāte Ķīsi iepazīstināja ar pārējiem.

Ķīsis iegaumēja katru uzvārdu. Lai gan viņa darbī­bas lauks neietvēra šīs aprindas, kuras gestapo arhīvos mēdza apzīmēt ar lakonisko vārdu «līdzskrējēji», aģents nešaubījās, ka Lange labprāt uzklausītu ziņojumu par klātesošo kungu sīkajiem grēkiem.

— … Privātdocents Grāves kungs, — iepazīstināja namamāte.