Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis: Dzīvoklis bez numura

Uz šosejas parādījās apbruņotu strādnieku grupas. Neizņemot papirosu no zobiem, šturmfīrers atklāja me­todisku uguni. Apšaudes laikā Raup-Dīmenss ne uz mirkli nezaudēja mieru, kaut arī lodes arvien biežāk ielidoja logā, saplosīja aizkaru un urbās platajā trīsviru skapī.

Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par

laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vaja­dzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.

Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.

Piesardzīgi, kā zaglis aizvēris aiz sevis balkona durvis un pat aizbīdījis bultu, kaut tas bija pilnīgi lieki, Raup- Dīmenss atviegloti nopūtās. Tad viņš devās izpētīt dzī­vokli. Melnie aptumšošanas aizkari visur nolaisti. Istabā valdīja vēsa krēsla, kas nepieradušai acij pa daļai no­slēpa resnvēderaino kumodi un vecmodīgo gultu ar lielo pēļu kalnu. Pat nepaskatījies uz to pusi, šturmfīrers steidzās pie skapja. Tikai kad aiz muguras atskanēja spiedzoša balss: «Palīgā! Palīgā! Zagļi!»—viņš pamanīja sirmu sievietes galvu, kas iznira no spilvenu kaudzes.

— Klusu, vecā ragana! — Un Raup-Dīmenss piegrūda viņai pie paša deguna revolveri. Taču ierocis viņu vēl vairāk pārbiedēja. Šturmfīreram likās, ka viņas kliedzie­nus var sadzirdēt kilometriem tālu. Viņš jau gribēja šaut, bet, atcerējās, ka arī šāviens var pievilkt iznīcinātājus, nometa savu ieroci un ar abām rokām ieķērās liesajā, dzīslainajā kaklā. Vecenīte iegārdzās un apklusa.

Raup-Dīmenss noslaucīja pirkstus ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātajā kabatas lakatā. Pirmo reizi viņš kailām rokām nogalināja cilvēku. Šturmfīrers bija spiests atzīt, ka tas nemaz nav tik patīkami.

Vēl tagad, pēc gada, atceroties vecenes atbaidoši zilo seju, Raup-Dīmenss saviebās. Bet ko gan viņam nozīmēja tādi sīkumi salīdzinājumā ar visiem jaukumiem, ko iz­šķērdīgi sniedza dzīve. Viņš bija paaugstināts par ober- šturmfīreru, diviem Francijā un Grieķijā nopelnītajiem dzelzs krustiem nācis klāt ordenis par Rīgas operāciju.

Šī pilsēta pie Baltijas jūras ar tīrajām ielām un pla­šajiem apstādījumiem Raup-Dīmensam patika. Tiesa, daudz rūpju sagādāja latvieši, kuri bieži vien negribēja ticēt rietumu civilizācijas priekšrocībām. Tomēr gadījās cilvēki, kas ciešami runāja angļu valodā un cienīja Džeimsa Džoisa «Julisisu». Šeit Raup-Dīmensam piede­rēja jauks, saulains dzīvoklis, ko viņš bija pārņēmis no agrākā īpašnieka — pašās pirmajās dienās nošautā ebreju inženiera, — ar visām mēbelēm, gultas veļu, servīzēm. Arī viņa draudzene Mērija, neskatoties uz savām diezgan vulgārajām manierēm, bija visai valdzinoša sieviete.

Kas attiecas uz vispārējo notikumu norisi, tad daudz labāku vēlēties nevarēja. Pēc neveiksmēm ziemas mēne­šos vācu armija atkal strauji virzījās uz priekšu un ap­draudēja Staļingradu. Kopš Baku nafta bija turpat ar roku sniedzama, atturīgajā tonī, ko varēja nomanīt tēva vēstulēs pēc sakāves pie Maskavas un pēc Amerikas iestāšanās karā, atkal ieskanējās optimisms. Toreiz, aiz­mirsdams savu paša diplomātisko izgāšanos, jaunais Raup-Dīmenss lamāja tūļīgo Ribentropu, kuram, pēc viņa domām, bija pietrūcis smadzeņu paturēt Amerikas Savienotās Valstis kā klusu partneri pasaules dalīšanas akciju sabiedrībā. Bet ar laiku dusmas izgaisa. Protams, viņš vēlējās, lai uzvarētu tieši Vācija, tomēr arī eventuāla zaudējuma gadījumā Anglija un jo sevišķi Amerika ļaus ar sevi runāt. Vismaz Raup-Dīmcnsu kapitālam nedrau­dētu nekādas briesmas, jo Morgana banka prastu pasar­gāt sava vācu kompanjona intereses. Bet, ja uzvaru iz­cīnītu Padomju Savienība, — tā būtu neaptverama kata­strofa. Galvenais — sakaut krievus.

Jā, galvenais bija galīgi sakaut boļševikus. Un ober- šturmfīrers Raup-Dīmenss, nesaudzīgi vajājot komunistus, darīja visu, kas no viņa atkarīgs, lai tuvinātu šo dienu. Viņš skaidri apzinājās, ka ne jau Hitlera un tā kliķes dēļ reizēm caurām naktīm sēž savā kabinetā, vēlīgi saru­nājas ar špikiem, kuriem citos apstākļos pat roku nebūtu sniedzis, un, nezaudējot pacietību, pratina politiskos ap­cietinātos, kuru stūrgalvīgā klusēšana varēja vai traku padarīt. Viņš aizstāvēja savas — Raup-Dīmensa ģimenes intereses, ar lepnumu apzinādamies savu uz austrumiem izbīdītā priekšposteņa lomu varenajā cīņā par pasaules tirgiem.

Oberšturmfīrers ērtāk atlaidās krēslā un izpūta caur degunu nevainojamu dūmu gredzenu. No smaržīgās ciga­retes atdalījās dažas pelnu pārslas un nokrita uz apdru­kātas loksnes, kas gulēja viņa priekšā. Tas atgrieza viņu īstenībā. Likteņa ironija bija gribējusi, lai niknākais komunistu nīdējs kļūtu par cītīgu Padomju Informbiroja lasītāju. Arī šī skrejlapa stāstīja par īsto stāvokli frontē — vēstīja par vērmahta milzu zaudējumiem un tieši tādēļ bija tik bīstama.

Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar dau­dzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturm­fīrers meklēja jau kopš pusgada.

Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.

— Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!

— Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?

— Labi, lai nāk iekšā.

Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dus­mām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:

— Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!

Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja ro­kas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu iz­mežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.