Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961

.

Vācu zemūdene iznira pavisam negaidot. Līdz tam mirklim nekas nevēstīja briesmas. «Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija paslēpies skrūves vārpstas tunelī.

«… Sešdesmit četras jūdzes. Vēja stiprums — 3 bal­les, viļņošanās — 1 balle. Redzamība laba. Sevišķi at­gadījumi — nekādi. Nodevu sardzi pulksten 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»

Viņš iztaisnojās un saudzīgi aizskrūvēja tintes kūliju. Otrais stūrmanis Kārkliņš, kā parasti, kavējās. Gai­dīdams maiņu, Nordeķis tīri automātiski ņēmās šķirstīt žurnālu. Tas sākās ar svinīgo ierakstu: «Šodien TOBAGO nolaists ūdenī no Brāļu O'Devorenu Dublīnas kuģu bū­vētavas dokiem.» Valdības vīri, kas bija piešķīruši Kvie­sim prāvu aizņēmumu, pilnā sastāvā ieradās uz kuģa pieņemšanas ceremoniju. Par to stāstīja cits ieraksts:

«Pulksten 12 00, nacionālai himnai skanot, uz klāja uz­kāpj valsts vadonis Dr. Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš, finansu ministrs Ēķis …» Nāka­majos trijos mēnešos kuģa dzīvē nekas sevišķs neatgadī­jās. Bet, lūk, atkal ārkārtējs notikums: «Pulksten 8 32 sa­ņemta radiograma no Stetīnas, ka vakar, braucot pa Oderas kanālu, pār bortu pārkritis mūsu galvenais in­ženieris Svadrups. Pārbaudot izrādījās, ka ziņojums at­bilst patiesībai.» Vēlāk Svadrups stāstīja, ka naktī pa­modies, izgājis ieelpot svaigu gaisu un zaudējis līdz­svaru. Atjēdzies tikai aukstajā ūdenī, pusdzīvs izpeldējis krastā. Matroži turpretī apgalvoja, ka viņš tīšām peldējis uz krastu, lai ar pudeli alus lāpītu paģiras pēc lielā plosta ar «brūnkrekliem».

Nordeķis, tāpat kā vairākums uz kuģa, necieta Svad- rupa jūras aizsarga formu un viņa plātīšanos ar savu patriotismu. Atmiņas par inženiera peldi uz brīdi uzla­boja omu. Taču pagāja piecas minūtes, desmit — Kar- kliņš vēl aizvien nenāca. Nordeķis griezās pie matroža, kas, nīkdams bez darba, ar pirkstu vilka sirdis uz stūres mājas aprasotajām rūtīm:

— Esiet tik laipni un atgādiniet stūrmanim Kārkli- ņam viņa pienākumus!

Pārspīlētā pieklājība bija gandrīz vienīgais, kas pa­licis pāri no augstskolas laikiem. Kopš tā brīža, kad viņš izšķīrās kļūt no inteliģentā bezdarbnieka par vienkāršu matrozi, Nordeķis nemēdza pieminēt savu akadēmisko pagātni. Tomēr viņš apzinājās, ko izglītots cilvēks ir sev parādā, un nekad nepazemojās līdz vulgāriem lamu vār­diem, ar kādiem niknuma brīžos neskopojās pat kaptei­nis Vilsons.

Ieradās Kārkliņš. Kreisajā rokā. viņš turēja formas .cepuri, ar labo turpināja sukāt miegā savēlušos matus.

— Tevis dēļ nemaz nedabūju izgulēties. Visu laiku sapnī skrēju apkārt, lai sauktu tevi uz vakti. Un zini, kur galu galā atradu? Alīses jaunkundzes kajītē. Šai mirklī mani uzmodināja tas nolādētais Zandovskis.

— Esiet tik laipni un paturiet savus bezgaumīgos sapņus pie sevis, ja negribat dabūt pa ķermeņa daļu, .kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts saukt īstajā vārdā, — nepaceļot balsi, atteica Nordeķis un izgāja no stūres mājas.

Ārā bija silti. No augšas kuģis iepriecināja acis ar savām slaidajām līnijām. Masts bija tik augsts, ka topa lukturis šķita bez kāda balsta lidināmies kaut kur nak­snīgajā tumsā. Vilnīši ar klusu nopūtu atsitās pret bor­tiem. Apvaldītā spēkā dunēja varenie dīzeļi. Motoru dze­sēšanai izlietotais ūdens gāzās okeānā ar vienmuļu šļakstoņu.

Pārliecies margām, Nordeķis ar baudu ievilka sīkiem ūdens putekļiem piesātināto okeāna sūro elpu. Pret viļņu melnumu gaiši pelēkais kuģa korpuss izskatījās tikpat kā balts. Skaidri varēja salasīt milzīgos burtus TOBAGO — LATVIJA, kuriem jau iztālēm vajadzēja ap­liecināt kuģa neitrālo piederību.

Un tomēr Nordeķis pirms izbraukšanas bija iegriezies apdrošināšanas sabiedrībā «Ērglis». Sievai viņš par to nekā neteica, negribēja lieki uztraukt. Marta kuru katru dienu varēja dzemdēt. Iespējams, viņš jau šovakar kļu­vis par tēvu.

Radiotelegrafists vēl negulēja. No apgaismotā ilumi­natora skanēja deju muziķa, kuru laiku pa laikam pār­trauca kādas radiobākas monotonie pīkstieni. Dziedāja Zāra Leandere. Kopš uz kuģa atradās Alīses jaunkundze, Arturs augu dienu raidīja «mīlas grāvējus».

Melodija aprāvās ar griezīgu disonansi. Sienas pulk­steņa lielais rādītājs bija sasniedzis sarkano sektoru triju minūšu sprīdi, kad visiem jāklausās, vai kāds ne­raida briesmu signālu. Arturs uzlika klausules. Nu viņš atgādināja sacīkšu braucēju, kam jāizdara bīstami pagriezieni — tik sasprindzināta bija sejas izteiksme.

Nordeķis uz pirkstgaliem iegāja un klusi pievēra aiz sevis durvis. Radiotelegrafists neapgriezās. Viņš kaut ko ātri pierakstīja.

— Vai kas jauns? — Nordeķis vaicāja.

Radiotelegrafists neatbildēja. Zīmulis viņa pirkstos

skrēja kā dzīva būtne. Tad pirksti atlaidās un zīmulis at­kal pārvērtās par nedzīvu koka gabalu.

— «Kēptauna» grimst… Bet mēs esam pārāk tālu.

— Tātad nekā jauna, — un Nordeķis izgāja.

Ja būtu telegrama no Rīgas, Arturs pats būtu pa­teicis.

Zemāk gaismoja salona logi. Nordeķis pagāja garām.

Viņš varēja iedomāties, kā tur izskatās. Pārups droši vien jau sācis šļupstēt. Vienīgais jautājums, vai viņš šo­vakar meties uz šampanieti vai konjaku. Kviesis, kā al­laž, apmierinās ar divām trim glāzītēm, bet reibst no saviem saimnieciskā uzplaukuma plāniem. Un nabaga kapteinis Vilsons tēlo aplaimotu saimnieku.

Pie reliņa Nordeķis pamanīja kuģa puiku. Grasījās sūtīt Zigi gulēt, bet atmeta ar roku — lai jau pa­sapņo.

Zigis nesapņoja, viņš nodevās atmiņām.

Jūru Zigis pirmo reizi ieraudzīja četrpadsmit gadu vecumā, kad māte viņu dzimšanas dienā bija aizvedusi uz Bulduriem. Vakarā zēns jūsmas pilns stāstīja par to tēvam. Tēvs bija palicis mājās darināt rotaļlietas. Mazs būdams, Zigis bieži raudāja, kad māte aiznesa prom vi­sus šos skaistos ampelmaņus. Bet ātri vien viņš saprata, ka tā ir viņu maize. Arī šī maize reiz izbeidzās. Tēvu ieguldīja zārkā — kopā ar Lāčplēša ordeni un koka kāju. Zārku aiznesa. Tai pašā dienā aiznesa pēdējās rotaļlietas. Zigim vajadzēja apraudzīties pēc īsta darba. Sākumā māte par jūru i dzirdēt negribēja. Tad viņa atcerējās, ka kapteinis Vilsons viņiem ir kāds attāls radagabals. Tas aizveda Zigi pie rēdera Kvieša kunga. Tādus namus Zigis līdz šim bija apbrīnojis vienīgi no ārpuses. Tagad viņš stāvēja iekšā starp spoguļiem, paklājiem un glez­nām, starp milzīgiem ādas koferiem, kuros glīti ģērbta meitene bāza vienu tērpu pēc otra. Izrādījās, ka lepnā meitene ir vienkārša kalpone. Ienāca Kvieša kungs un dusmīgā balsī aizsūtīja viņu palīdzēt jaunkundzei safri­zēt matus. Tad kuģa īpašnieks bargi nolūkojās zēnā un pakratīja galvu — tādu pirmais brāziens nopūtīšot no klāja. Šai mirklī parādījās Alīses jaunkundze. Zigis to­mēr dabūja vietu uz «Tobago» …

Gribējās piedzīvot īstu vētru, vīrišķīgi cīnīties un iz­glābt Alīses jaunkundzi. Tomēr sirds dziļumos mazliet bail. Visvairāk no kara. Katru vakaru jūrnieki stāstīja par peldošām mīnām un torpedētiem kuģiem, par cilvē­kiem, kas, krastu nesasnieguši, nobeidzās no bada un slāpēm. Ja nu arī viņiem uzglūn tādas briesmas?