GUNĀRS CĪRULIS: VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

GUNĀRS CĪRULIS

VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Renāte Zandburga pamodās tādā nelāgā omā, ka pat apskauda vīriešus. Kas tad savā laikā nekaitēja viņas dārgajam nelaiķim? Pussnaudā nokremšļojās, sulīgi izlamājās un tikai tad at­vēra acis. Vēlreiz nokrekstējās, atkal ne visai izmeklētiem izteicieniem nolādēja likteni un kuģus, kas no visām pasaules ostām bija izvē­lējušies tieši Ventspili, iebāza zobos tukšo kaļķīti un jau bija gatavs dzert savu iemīļoto Kurzemes kafiju, kas nesmaržoja pat pēc cigo­riņiem, kur nu vēl pēc pupiņām… Bet ko lai garastāvokļa uzlabošanai nozākā viņa, ja mājās nav nevienas dzīvas dvēseles, kam uzklupt, ja pašai nav īsti skaidrs, kur slēpjas pēkšņā dzīves apnikuma cēlonis, kā radies šis nemiers un pārliecība, ka nokavēts kaut kas vienreizējs, varbūt pat vienīgais lielais laimests pensionā­res Zandburgas dzīves novakarē…

Iekšējā trauksme lika steidzīgi saģērbties, iziet uz ielas un doties bezmērķa klaiņojumā pa tikko pamodušos pilsētu. Zandburga parasti cēlās ar pirmajiem gaiļiem, bet ārā nekad tik agri nerādījās. Kādā poļu modes žurnālā viņa bija izlasījusi, ka rītausma, tāpat kā neona garspuldžu apgaismojums, esot visneizdevīgākā pusmūža sievietes sejai, jo nesaudzīgi izceļot

katru rievu un krunciņu. Šodien viņa par savu izskatu nebēdāja. Acu kaktiņos lēni krājās asaras un tikpat gausi ripoja pa iekritušajiem vaigiem. Zandburga tagad zināja, kas bija licis uztrūkties, — ilgo gadu ieradums izlaist suni laukā. Bet Cēzariņš gulēja rūpīgi koptajā atdusas vietā zem jasmīnu krūma tieši iepretī virtuves logam. Laikam tomēr vajadzēja tam līdzās kapā guldīt arī sarkano ādas pavadu, tad viņa pēc tās nesniegtos ik reizi, kad viri­nāja ārdurvis.

Nekas, protams, nevarēja aizpildīt tukšumu pēc Cēzariņa nāves,, tomēr Zandburga justos labāk, ja kaut viens no mazbērniem būtu at­braucis paciemoties. Pēc savām meitām loča atraitne neilgojās — tās ar katru gadu kļuva vecākas, untumainākas un ne par ko citu vairs nerunāja kā par saviem dūrējiem. Patlaban viņa priecātos pat par savu vecāko znotu — resno milicijas apakšpulkvedi Putriņu, ar kuru varētu vēl pirms rīta kafijas tik iauki pakaš­ķēties … Derētu aizstaigai līdz pastam, varbūt naktī no Jūrmalas pienākusi kāda vēstule. Kopš par pastnieci bija sākusi strādāt ziņkārīgā tenku vācele Milda, Zandburga pat avīzes vairs neļāva sev pienest mājās, bet īrēja īpašu korespondences kastīti.

Tikai pēc brīža Zandburga ievēroja, ka pilsē­tas centra virzienā steidzas neparasti daudz ļaužu. Arī āriene viņiem bija neparasta — it kā šīs pārdevējas un zvejnieku sievas, ierēdņi un amatnieki būtu saposušies uz balli, nevis uz darbu. Ikdienišķi izskatījās vienīgi zvejas vtri, kas, mopēdus tarkšķinādami, brauca uz ostas pusi.

Priekšā ļaužu burzma aizsprostoja ielu. Velti pirmais' agrīnais autobuss mēģināja sev izlauzt ceļu ar spalgu un nepārtrauktu taurēšanu. Tik­pat bezcerīgas bija arī pajauna miliča pūles. Beidzot viņam tomēr izdevās likvidēt sastrē­gumu, jo neviens negribēja nokļūt zem rite­ņiem. Pūlis pašķīrās, palaida mašīnu, bet aiz tās tūdaļ atkal saklāvās.

— Rindā, pilsoņi, esiet apzinīgi! Pietiks visiem! — milicis sauca.

— Šaujiet gaisā! — Zandburga uzbudināti iespiedzās.

Rīta melnā grūtsirdība pēkšņi izgaisa, tās vietā stājās drudžaina darbošanās kāre. Pastū­musi vienu sānis, citam izlīdusi zem paduses, pat iekniebusi kādai brangai sievai, viņa gan­drīz vai ar zobiem izgrauza* plaisu muguru valnī un iznira līdzās neizdarīgajam kārtības sargam.

— Velciet ārā paukšķeni un skaitiet līdz trīs! Būtu mums gāzes pistole, varētu bliezt ' taisni virsū! — Pamanījusi drūzmā kaimiņu Elīnu, viņa tai pašā elpas vilcienā izgrūda: — Ko te dod? Es aiz jums…

Kad beidzot ar svilpes treļļiem, draudiem un lūgšanām palaimējās izveidot kaut cik kārtīgu rindu, Zandburga iespruka pirmajā desmitā — starp zivju kūpināšanas meistari Elīnu Leimaņi un sīku, sirmu večuku, kas turēja pavadā lielu vilku sugas suni.

— Viņu sauc par Robi, — večuks iepazīsti­nāja.— Filmā «Pēdējā pārbaude» tēloja polici­jas priekšnieka suni — vai tiešām neatceraties?

Ja jūs redzētu, cik smuki mans Robis māk sasveicināties…

It kā sava saimnieka vārdus apstiprinādams, Robis apsēdās un pacēla priekšējās ķepas gaisā.

— Labs, labs, — Zandburga sacīja un no­vērsās. Paglaudīt suņa galvu būtu nodevība pret Cēzariņa gaišo piemiņu. Turklāt vajadzēja taču neuzkrītoši izdibināt, kādu preci gaida atvedam. Spriežot pēc tīkotāju daudzuma, pār­dos zvērādas cepures vai vasaras kurpes uz korķa platformas.

Bet kaimiņiene pati uzdeva pirmo jautājumu:

— Kā jums liekas, vai mūs atbrīvos no darba? Ak tā, jūs taču nekur nestrādājat, varat pieteikties pat galvenajai lomai.

Zandburgai kļuva neomulīgi. Viņa sāka no­jaust, kādā rindā iestājusies. Vairākas dienas pēc kārtas rajona avīzē tika aicināti pieteikties statisti filmai «Pēdējais loms». Viņai pie tam bija licies dīvaini, ka autori savus darbus vienmēr nosauc vai nu par pirmajiem, vai pēdējiem, tomēr ne prātā neienāca, ka vaja­dzētu arī pašai filmēties. Tālab tagad derēja padomāt par visdiplomātiskāko atkāpšanos.

— Kur nu, kur nu… Es tokš esmu tā aiz­ņemta sabiedriskajā darbā. Atnācu tikai ieņemt rindu priekš savas draudzenes. Bet vairāk par fīrendeļstundu negaidīšu. Jāslēdz vaļā stūrītis, jo re, kur visa mana klientūra blandās apkārt bez uzraudzības.

Tiešām, rokas dziļi bikšu kabatās sabāzuši, gar cilvēku virtenes līkumiem ložņāja pusaudži, bez kuriem nekad nekas nevar notikt.

— Puikas, šļūcam pa diegu! — ieraudzījis Zandburgu, brīdināja melnīgsnējais Jānis, kurš ļoti dižojās ar iesauku Meksikānis Džo. — Sī­kais Žandarms arī klāt un tūlīt meklēs kašķi.

Par vēlu. Ar valdonīgu mājienu Zandburga piesauca zēnus un tūdaļ metās uzbrukumā:

— Nu skaidrs, kad uz skolu, tad nejaudā no cisām izlīst, bet kinozvaigznēs piemeldēties — lūdzu, kaut nakts vidū! Un beidz zelēt, Herbert, kad ar tevi runā priekšniecība!

Puisis paklausīgi izņēma no mutes košļāja­mās gumijas piciņu un piežmaudza to pie labās auss ļipiņas.

— Vai tad šis draņķis cenā cēlies, ka žēl izspļaut? — Zandburga neatlaidās.

— Sarkanais par bloku, kā parasti, — Mek~ sikānis Džo atzinās. — Bet mums izsludināts taupības mēnesis.

Tas bija pateikts tik svinīgi, ka Zandburga, labi pazīdama savus šefības resgaļus, nolēma pagaidām tālāk netaujāt. Gan jau paši izstāstīs, jo to pat aklais nakts tumsā saskatītu, ka vi­ņiem padomā kaut kas ļoti svarīgs.

— Tad stūrēsim vien prom uz savu stūrīti, — Zandburga aicināja. — Palīdzēsiet man uzpost telpu, pēc tam uzsitīsiet pingpongu vai novusu.

Zēnu sejas izstiepās garas.

— Un mēs cerējām te nopelnīt kādu rubli, — Herberts neizturēja.

— Harijs Pīls atradies, — Zandburga pāta­roja. — Domā, pietiek ar to, ka proti rāpties kokos? Tavs caurais bikšu dibens nespēj aiz­raut, te taisa īstu mākslu… Un kas tev, Raita, nedod mieru? Grētas Garbo vai Marlēnes Dīt- rihas slava? Tad iegaumē, lūdzams, viņām aiz naga galiņa bija vairāk prāta nekā tev zem visas uzskrullētās frizūras.

Garkājainā Raita uzmeta lūpu.

— Stūrītī ir garlaicīgi. Divi spēlē, bet pārējie lai ķer mušas..'.

— Ja vēl varētu labu džeziņu uzlikt, — Meksikānis Džo sapņaini novilka. — Vai īstu popmūziku tavā gaumē, Kobra.