GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Tagad pulkstenis ceļoja no rokas rokā un tika pienācīgi apbrīnots. Puiši pat neuzdroši­nājās pagriezt rādītājus vai nospiest hronometra podziņu — tik draudoša bija jaunā īpašnieka sejas izteiksme.

— Šis pirkums mūs atsviež atpakaļ par di­vām nedēļām, — Herberts neapmierināti rūca. — Un brīvlaikā daudz grūtāk pa vienai iztirgot šīs nolādētās gumijas.

Meksikānis Džo jutās mazliet vainīgs, tāpēc vismaz teorētiski meklēja iespēju, kā uzlikt ielāpu neparedzētajam caurumam kopkasē.

— Ja izdosies sadabūt trīs džinsenes, tad mēs jau rīt pastaigāsimies ar «Sikuru» padusē.

— Neķer mailītes! — Rūdis atmeta ar roku. — Ārzemnieki ar biksēm nekrāmējas. Tās atved tikai mūsējie. Un cenu zina labāk nekā mēs.

— Vakar veikalā bija indiešu «Miltons» par septiņiem rubļiem, — Raita stāstīja. — Nekā­das vainas…

— Pamīkstas. Un etiķete ar tādu bezzobainu tīģeri. — Importpreču jautājumos Herberts bija nepārspējams lietpratējs. — Šīs stilbenes ir tikpat līdzīgas īstam «Levy-Strauss» vai rifkabilim, cik Rūdis — Metreveli.

— Metreveli sit lielo tenisu, bet es — pin- dzeni. — Rūdis ne pa jokam apvainojās.

— Ja tev firma galvenais, — Slaviks piedāvāja, — man mājās vecas džinsenes «Riffle». Par divām cigarešu paciņām uzšķiņķošu tev etiķeti. Līmē klāt pie dibena un staigā laimīgs.

— Vajadzētu ar kādu sarunāt, lai atved vis­maz duci etiķešu, — Vladiks domīgi sacīja. — Tēvs stāstīja, ka Roterdamā esot tādas «mak- lakbodītes», kur var dabūt visu ko. Un, ja nav naudas", ņemot pretī arī šņabi. «Ekstru» gan nelabprāt, bet «Kristālu» vai «Stārku» — ar lielāko prieku.

— Uz šitā āķa neviens vairs neuzķersies.— Herberts nicīgi pasmīnēja. — Vai tu zini, kā­das ir īstās džinsenes? Pats ižlēksi no biksēm ārā, bet tās vēl stāvēs uz grīdas kā stāvējušas. Tik stīvām jābūt.

— Tad pamērcēsim Latgales kovbojus ce- mentūdenī, — Raita lietišķi pamācīja. — Ja neturēs, piejaukšu klāt stērķeli…

— Žandarmērija! — Janka brīdināja.

— Bērni! — Zandburga pa gabalu sauca.

Šo uzrunu izdzirdot, pusaudži saviebās, jo tā parasti sākās katra jauna pasākuma izklāsts. Bet vairs jau nebija kur sprukt. Viņi sataisīja mocekļu sejas un gatavojās noklausīties kār­tējo lekciju par audzināšanas tēmu.

Zandburga patiešām bija domājusi par ne­lielu, toties svinīgu uzrunu, bet pēkšņi viņai šķita, ka nekādi vārdi neatbilst saviļņojumam, kura varā viņa atradās, kopš bija pieņēmusi savu pašaizliedzīgo lēmumu. Cēli un valdonīgi pamājusi bērniem, lai seko, Zandburga klusē­dama kāpa uz otro stāvu. Tiesa, čīkstošie pa­kāpieni izjauca svētsvinīgo noskaņu, pārvērz- dami parādes maršu gluži ikdienišķā gājienā, tomēr arī tam bija savs labums. Ierastajos ap­stākļos vairs nevajadzēja sacerēt īpašas frāzes.

— Nu, kas ir, puikas, — Zandburga strupi uzrunāja savus «audžubērnus». — Varbūt sa- metīsimies kopā? Cik rublīšu jums ir pie dvē­seles?

Zēni saskatījās. Nez kādēļ viņi juta, ka pat­laban nedrīkst melot vai izvairīgi laipot. Telpa izskatījās ka parasti — pavirši uzkopta, ar zaļo pingponga galdu vienā malā, diviem novusiem pretējos stūros, ar rūtainajiem dēļiem, kur kaujas gatavībā gaidīja dambretes un šaha figū­ras. Arī Zandburga bija savā tradicionālajā zīda kleitā. Un tomēr gaisā gandrīz taustāmi virmoja kaut kas vienreizējs.

— Trīsdesmit seši rubļi un piecdesmit kapei­kas, — Herberts paziņoja. — Un nerealizēta prece par četrdesmit rubļiem.

— Tad būsim «kompanjoni uz līdzīgām da­ļām,— arī Zandburga bija nadzīga rēķinātāja. — Fifti-fifti, kā mēdza teikt mans dārgais ne­laiķis, kad pūlējās izspiest no manis rubli kortelītim. Puikas, es lieku, galdā septiņdesmit pie­cus— visu savu honorāru par galveno lomu Ventspils epizodē. Jā, jā, režisors mani pie­lauza, un, lūdzu, iztiksim bez aplausiem. Es, protams, gribēju atteikties no naudas, jo mākslu apmaksāt vispār nevar, bet tad atcerējos jūsu alkas pēc mūzikas… — Viņa aši noslaucīja nodevīgu asaru un atvēra somiņu. — Še, un vicojiet uz bodi, kamēr tas japānis vēl nav pa­ņēmis savu radio atpakaļ.

Tikai pa ceļam uz veikalu viņi īsti atguvās.

— Kur tu tā nesies? — Meksikānis Džo ap­stādināja Herbertu.— Mūsu akciju kapitāls tev pagaidām uz papīra.

— Drīzāk kabatā. — Un Rūdis, kuram pārē­jie bija uzticējuši noliktavas pārziņa funkcijas,

izvilka košļājamās gumijas paciņas. — Sasodī­tās brīvdienas! Kam lai iesmērē, ja visi kundes izklīduši pa laukiem vai pionieru nometnēm?

— Čips paņems uz galvošanu, bet pats taču arī gribēs nopelnīt, — Herberts drūmi teica. — Peļņa uz pusēm, citādi viņš neielaidīsies.

— Tad jāsagādā vēl tikpat daudz preces.— Janka neatzina nekādus šķēršļus.

— Un tikmēr kāds cits mierīgi nopirks mūsu antenu…

Meksikānis Džo pacēla roku. Tieši kritiskos brīžos izpaudās tās rakstura īpašības, kuru dēļ viņš nu jau trešo gadu tika godināts par pre­zidentu un drīkstēja izrīkot pārējos.

— Nav ko izsamist. Trešais aizrunās aparātu, ja vajag, iedos rokasnaudu. Bet mēs mazlietiņ uzdarbosimies. Vladik, Slavik, kāds šodien bir­žas kurss?

— Pēc stundas pacels enkuru «Bornholma». Naftas pričalā gaida vienu somu un divus mū­sējos. Un tas holandietis ar mango augļiem nu jau arī būs pietauvojies un izgājis pārbaudi,— Slaviks ar lietišķu ziņojumu apsteidza savu ve­cāko brāli, kurš vēl tikai centās sakopot do­mas.

— Normāli. Kobra ar Janku un Rūdi aizļe- kos uz ostu, dāmas pie sagaidīšanas ir iedarbī­gākas. Bet mēs padežurēsim pie krogiem, pavaktēsim zviedrus, kuriem pietrūcis sīknau­das taksītim.

Pilsētā bija trīs pirmās kategorijas restorāni, bet Meksikānis Džo ne mirkli nesvārstījās. Ne­viens nespētu pateikt, kāpēc, tomēr ārzemnieki, it kā starptautiskas konferences rezolūciju izpil­dot, apmeklēja tikai «Straumi», kas atradās vistālāk no ostas un arī citādā ziņā sen vairs neatbilda šodienīgās gaumes prasībām. Otro parasti okupēja zvejnieki, viņu radi un draugi. Uzticīgākie viesi tur reizēm iekļuva arī ūdens­zābakos un salāpītos kamzoļos, varēja šo to pasūtīt «uz krīta» un tāpēc bez kurnēšanas sa­mierinājās ar ne visai bagātīgo ēdienu izvēli un sen nekrāsotajām sienām. Trešais restorāns bija uzcelts pēc pēdējā tipveida projekta — ar platiem logiem, labu ventilāciju, ērtu gal­diņu izvietojumu un tautiska stila interjeru. Bet meklēt tur kādu jūrnieku būtu tikpat bezjē­dzīgi kā doties tīģeru medībās uz Ziemeļpolu. Seit no rīta līdz vakaram nīkuļoja uz Vents­pili komandētie citnovadnieki, apslacīja veik­smīgus darījumus vai slīcināja bēdas par nose- botiem termiņiem un nogulētām izdevībām.

«Straume» nupat vēra vaļā durvis. Te par augstāko soģi pieklājīgas uzvedības un labā toņa jautājumos bija uzmetusies dūšīga sieva. Aizbildinādamās ar nenotveramā zāles pārziņa aizliegumu, viņa ar neaprēķināmu sadismu pēkšņi izbrāķēja apmeklētāja sandales vai virs­krekla audumu un nievājoši paziņoja: «Šādus pie mums iekšā nelaiž…» Un atstumtie velti cerēja, ka šo nepielūdzamo sievu kādreiz at­laidīs no darba par amatpersonu vai ārzemju viesu apvainošanu. Tos viņa pilnīgi neizpro­tami pazina jau pa gabalu un pati aicināja iekšā.

Meksikānis Džo nekad nebija mēģinājis ar varu ielauzties durvju sardzes valstībā, tāpēc bargā cerberiene neliedza viņam informācijas, kas reizēm ietaupīja dažu labu stundu. Un laiku biznesmeņu prezidents vērtēja rubļos.