GUNĀRS CĪRULIS: VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Un kas vainas? Man tie Vīnes valceri allažiņ gājuši pie sirds… Stāvi klusu, kad tev saka!

Herberts negribīgi nolika aparātu uz galdiņa, Meksikānis Džo tūdaļ ar Terovanesjana cienīgu lēcienu sagrāba tranzistoru savā varā. Taču Zandburga bija tikpat acīga.

— Pirkstus nost! — viņa uzkliedza puisim. — Galu galā — vai es varu par savu naudu klausīties, ko gribu-, vai nevaru?

— Es tikai taisījos noregulēt skaņas tem­bru, — Meksikānis Džo nepiekāpās un pagrieza zaigojošo metāla pogu. — Nu, vai tagad nav daudz labāk?

— Viens pīpis! — Janka paraustīja plecus.

— Tas tāpēc, ka tev nav muzikālās dzir­des, — Herberts metās vārdu kaujā. — Japāņu aparāti no mūsējiem atšķiras tieši ar savu daiļskanīgumu. To zina katrs zīdainis.

— Ja turpināsiet vienā laidā žvadzēt, vaja­dzēs uzstādīt papildu skaļruni, — Rūdis dusmīgi aizrādīja.

Labu brīdi neviens neteica nekā. Tad valša akordi kļuva neskaidri, beidzot izgaisa pavisam.

— Fedings, — Herberts paskaidroja. — Uz īsajiem viļņiem tā ir normāla parādība.

Viņš vēl īsti nepaguva pieskarties aparātam, kad telpā jau ieskanējās diktora balss, kas krievu vārdus izrunāja ar neierasti mīkstu intonāciju.

— «Vācu vilnis» no Ķelnes, — viszinis Slaviks paziņoja.

— Kuš, kuš! — Zandburga uztraukti vēci­nāja rokas. — Vai tu rimsies, nelabais! Puikas, mūziku grieziet, cik uziet, bet bez jebkādas aģitācijas! Arī laika ziņas tikai no Rīgas, citādi es ņemu savas akcijas atpakaļ.

— Un kur mēs glabāsim mūsu radio pa nakti, šeit, vai? — Raita vaicāja un norādīja uz skapi.,

— Pats par sevi saprotams, — Zandburga atbildēja, bet ātri apķērās: — Laikam nedrīkst vis, tā mantiņa nav inventārā iegrāmatota.

— Turēšu savās mājās! — Herberts ar īpaš­nieka tvērienu pakampa aparātu.

— Gudrinieks atradies, — Meksikānis Džo nikni iebilda. — Kāpēc gan nevarētu pie manis?

— Mēs esam divi, mums ir lielākas tiesī­bas, — Slaviks iesaucās.

— Es atsakos, man vienalga, — Raita sacīja.

— Bet es ne, •— Janka uzstājīgi teica. — Ar ko es esmu sliktāks par citiem?

— Uz maiņām, — Zandburga izšķīra strīdu. — Katrs būs atbildīgs vienu nedēļu. Un, lai neviens pārāk nekreņķētos, pagaidām aparātu uz mājām aiznesīšu es — kā akciju sabiedrības galvenā paju īpašniece.

' + * *

Zandburgas patvaļīgais lēmums nevienā sevišķu sarūgtinājumu neizraisīja. Lai jau labāk patur viņa nekā viens no savējiem, kurš vēl sabojās jauno aparātu.

— Mēs laikam viņai pat īsti paldies nepa­teicām, — Slaviks ierunājās, kad viņi, mājup dodoties, apsēdās uz iemīļotā sola iepretī pie­mineklim zvejniekiem, kuru kaps bija jūras dzelmē.

— Mans tēvs sūdzas, ka mums visa istab- augša piekrauta ar mutvārdu pateicībām, bet tās diemžēl uz maizes likt nevar, — Rūdis sacīja.

— Vajadzētu kaut ko uzšķiņķot Zandburgai. Lai paliek par piemiņu, — Raita ierosināja.

Ko tu viņai dāvināsi? Rokdarbu groziņu vai izšūtu dvieli ar derīgu pamācību, ko virtuvē pie sienas pakārt? — Meksikānis Džo zobojās. — «Rīta stundai zelts mutē» vai arī naktspodu ar draudzīgo aicinājumu: «Tikai piecas minūtes.»

— Nebrauc tik dikti, — Herberts apsauca viņu. — Kāpēc neaizstiept mūsu Sīkajam Žan­darmam kaut ko tādu, kas sagādātu viņai prieku?

— Vecim varētu aiznest pusstopu, un miers virs zemes…

— Ej nu sazini, varbūt viņa pa kluso met? — Janka nopietni minēja.

— Beidziet muldēt! Man ir ģeniāla ideja! — Slaviks iesaucās. — Uzdāvināsim viņai suņuku. Zandburga taču mīl kustoņus, nesen tā aprau­dāja savu Romas imperatoru, vēl šodien staigā sēru drānās.

— Mums kaimiņos tieši ir kucēni, — Vladiks piebalsoja. — Ja tā sirsnīgāk palūgsim un galvosim, ka tiks labi aprūpēts, viņi atdos par brīvu.

— Kādas sugas? Ka tik nav promenādes maisījums, — Raita šaubījās.

— Gan redzēs, kad paaugsies, — Slaviks mierināja. — Bet māte ir īsta Sibīrijas laika.

— Dāvātam zirgam neviens zobos neska­tās, — Herberts prātīgi sprieda. — Kucēni visi ir jauki. Un, kamēr tie pārvēršas par riebīgiem krančiem, cilvēki pagūst pie tiem pierast.

— Aiziet! — Meksikānis Džo allaž mīlēja pateikt pēdējo vārdu.

… Kad Zandburga, apkrāvusies ar iepirku­miem, pievakarē pārnāca mājās, uz lieveņa smilkstēja aizkustinoši maziņš un pūkains četr­kājains radījums. Saites gals bija piesiets pie durvju roktura, cilpā iebāzta saritināta vēs­tule:

«Dārgā akciju turētāja! Slīkdami pateicības okeānā, gribam tādā veidā dzēst kaut sīku mūža parāda daļiņu. Ļoti ceram, ka jūs viens otram iepatiksieties un atradīsiet kopīgu va­lodu. Neiesākām nosaukt par Brutu. Jūsu pade­vīgie kompanjoni.»

— Un es taču nozvērējos nekad vairs neturēt suni, — Zandburga skaļi novaidējās, pacēla kucēnu un nodevīgi drebošiem pirkstiem pa- paijāja. — Nokristīšu tevi par Tomu Džonsu Atradeni.

Toms apbrīnojami ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Kad Zandburga vēl tikai gatavojās ieliet pienu Cēzara traukā, kucēns jau bija paguvis atstāt uz viesistabas parketa vizīt- kartītes. Paēdis tas kļuva vēl rosīgāks, ietun­tuļoja guļamistabā, ar iedzimtu instinktu atrada un izvilka no naktsskapīša apakšas Zandburgas rītakurpi, atkal ietecēja viesistabā, pameta čību un ar zobiem ieķērās galdauta bārkstīs. Parāva un pēdējā mirklī paglābās no krītošā radioaparāta, kas noteikti būtu tam sadragājis mugurkaulu.

— Muļķīti! Tavs vienīgais uzdevums — no­dzīvot šajā pasaulē ilgāk par mani. — Zand­burga glāstīja trīcošā kucēna brūno galvu un tikai tad apjēdza nodarīto postu.

Ar tādām grūtībām nopirktais japāņu tran­zistoru uztvērējs «Sikura» gan vēl skanēja, bet plastmasas korpusa mugurai bija atlauzts tik prāvs gabals, ka skatienam atklājās gandrīz viss saturs. Un pašā redzamākajā vietā grezno­jās aparāta nosaukums:

«DZINTARS. MADE IN USSR,»

No stacijas viņš gribēja doties taisni uz pilsētas iekšlietu daļu, bet, ieraudzījis burzmu pie autobusa pieturas, griezās atpakaļ, lai at­stātu čemodānu bagāžas glabātavā. Tad pasita padusē portfeli, uzkāra plecā sporta somu ar mātes ceļamaizi un lepni aizsoļoja garām iebraucējiem, kas vēl aizvien pacietīgi gaidīja autobusu.

«Vajadzēs parūpēties, lai saskaņo autobusu atiešanu ar vilcienu pienākšanas laiku,» Tedis Jaunkalns nodomāja un apstājās ietves malā. Izvilcis no kabatas vakar nopirkto piezīmju burtnīcu, viņš pierakstīja šo uzdevumu pirmajā lappusē. Uz zaļā vāka greznojās ar melnu tušu zīmēti burti — AGENDA. Varēja, protams, tikpat labi uzrakstīt «Kārtojamie jautājumi» vai pavisam lakoniski — «Darāmais», bet tas ne­būtu pietiekami smalki. Turklāt tādā veidā bija izdevies neuzkrītoši parādīt, ka universitātē sekmīgi apgūti latīņu valodas pamati. Tiesa, milicijas dienestā šīs zināšanas diez vai būs izmantojamas, taču Jaunkalns nebūt netaisījās laist saknes Iekšlietu ministrijas tīrumos. No­strādās obligātos trīs gadus, tad pateiks ardievas. Pāries uz advokatūru, kā viņš toreiz bija piedrau­dējis savam prakses vadītājam apakšpulkvedim Putriņām, tikai vispirms apgūs visas opera­tīvā un izmeklēšanas darba iemaņas. Diemžēl sadales komisijas priekšsēdētājs par jaunā ju­rista norīkošanu advokātu kolēģijā, ne dzirdēt nevēlējās un nosūtīja Jaunkalnu uz dzimto pusi — Ventspils milicijas rīcībā. Un tā nu pēc triju dienu ciemošanās pie saviem vecākiem 1950. gadā dzimušo Teodoru Anša dēlu Jaun­kalnu no nākamās darba vietas šķīra vairs tikai divdesmit minūšu gājiens.