Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Tev nav tiesību tēlot mocekli, — kapteinis bija teicis. — Ja iespējams izrauties no nometnes, iz­manto izdevību.

Un tagad Augusts Taimiņš sēdēja vilcienā, kas trau­cas caur okupēto Latviju. Viena minūte Meitenē, di­vas — Jelgavā, drīz tas sasniegs Rīgu. Pēdējo reizi Augusts bija to redzējis pirms diviem gadiem, kad no kuģa klāja māja atvadu sveicienus Daugavmalas tor­ņiem. Un Norai, kas skrēja tvaikonim līdzās, kamēr

Eksportostas sēta aizsprostoja tālāko ceļu. Tobrīd li­kās, ka viņi šķiras tikai uz diviem mēnešiem. Bet aizte­cējuši divi gadi. Un kādi gadi! Kara sākums kuģi bija pārsteidzis Lībekā, un jau nākamajā dienā jūrniekus ieslodzīja pilsētas cietumā. Neviens netaujāja, kurš te virsnieks, kurš jūrskolas praktikants, kurš krievs, kurš latvietis. Tikai pēc mēneša nezināmā virzienā aizveda tvaikoņa komisāru Ābelīti un elektriķi Gurēviču. Tā arī neizdevās izdibināt, kas šos biedrus nodevis, jo kuģa dokumentus taču sadedzināja vēl pirms vācu policijas ierašanās. Pārējie nolēma turēties kopā, lai arī kādas briesmas draudētu. Ne jau briesmas saskaldīja kolek­tīvu. Daudz bīstamāka zemūdens klints, izrādījās, bija vāciešu piesolītie labumi. Padzirdējuši, ka Baltijas re­publiku pilsoņus atlaiž mājās, pieteicās septiņi koman­das locekļi. Hitleriešu gūstā viņi pēkšņi bija sapratuši, cik loti nācies ciest boļševiku terora dēļ. Taimiņš pat nepalūdza nodot Norai sveicienus. Likās, tādi vēstneši var tikai aptraipīt viņu mīlu. Tomēr viņš netaisījās no­liegt savu tautību. Kā izaicinājumu meta vārdu «latvie­tis», kad viņu reģistrēja koncentrācijas nometnes kancelejā. Saņēma arestanta tērpu, numuru un lielajā ieslodzīto armijā aizmirsa, ka vispār pastāv kaut kādas nacionālās atšķirības. Vienīgi ar Noru viņš domās saru­nājās latviski…

Un atkal tie bija vācieši, kas atgādināja Taimiņam viņa tautību. Pēc Staļingradas kaujas pēkšņi apsīka brīvprātīgo pieplūdums latviešu esesiešu leģionam. Jaunus Lielvācijas aizstāvjus vajadzēja vervēt citādiem paņēmieniem. 1943. gada pavasarī visās gūstekņu un koncentrācijas nometnēs ieradās ģenerāļa Bangerska pārstāvji, kas fīrera vārdā vēlīgi atļāva latviešiem at­griezties dzimtenē un uzvilkt formas tērpu ar miroņgalvu uz atlokiem. Lūk, kad notika šī saruna starp kapteini un Taimiņu.

— Es tev pavēlu! — kapteinis beidzot bija pateicis. — Dzīvs cīnītājs vairāk vērts nekā krematorijā sade­dzināts varonis.

Kapteiņa pavēle katram jūrniekam ir likums. Bet kā to izpildīt, ja kabatā pat pases nav, tikai rakstveida rīkojums iebraukšanas dienā pieteikties mobilizācijas punktā? Rīgā nav neviena uzticama drauga, tikai Nora, kas laikam līdz pat vēlai pēcpusdienai kavējas konser­vatorijā?

Okupēto Rīgu Taimiņš bija iedomājies citādu. Izpos­tītu. Paralizētu. Sēru drānās ietērptu. Bet ielās jopro­jām šķindēja tramvaji, rūca zilie pirmskara autobusi, kuriem tagad kūpēja kokgāzes ģeneratori. Mašīnu re­dzēja pat vairāk nekā agrāk. Tiesa, gandrīz visās brauca karavīri, taču tie nemaz neizskatījās kā sakautas armi­jas cīnītāji. Un arī pilsētas iedzīvotāji īsti nelīdzinājās sazvērniekiem — bet jādomā, ka šajos drūmajos laikos ikkatrs valkāja masku. Droši vien vieglāk pārmest tiltu pār bezdibeni nekā uzcelt to starp divu cilvēku slēp­tākajām domām. Nevar taču apstādināt pirmo nejaušo gājēju un klaji pateikt: «Klausies, draugs, ja esi fa­šistu pretinieks, sniedz roku, cīnīsimies kopā!» Lai cik vērīgi Taimiņš ielūkojās rīdzinieku sejās, viņš tajās neizlasīja atbildi. Daudzi likās pārguruši, raižu no­mākti, diez vai tādi atbalsta okupantus. Un tomēr iespējams, ka tieši rūpes par dienišķo maizi, par saviem bērniem piespiež vienu otru izvairīties no aktīvas cī­ņas. Taimiņš nešaubījās, ka Rīgā pastāv pagrīdes orga­nizācija. Bet kā uzņemt sakarus ar biedriem, kas patla­ban varbūt soļo līdzās? Vēl uzskatīs par provokatoru, par gestapo aģentu un klusēs. Pašreizējos apstākļos atklātības tilts nebūt nav īsākais ceļš starp diviem cilvē­kiem. Drošāk, kaut arī grūtāk rakt pazemes eju. Ne velti pretošanos ienaidniekam dēvē par pagrīdes cīņu.

Cīnīdamies ar savām šaubām un cerībām, Taimiņš līdz pat pievakarei mīņājās uz vietas, ja vien tā var izteikties par cilvēku, kas, nepārtraukti mērodams Rī­gas ielas, bija nosoļojis turpat divdesmit kilometrus. Beidzot viņš iedrošinājās doties uz lielo namu Vīlandes ielā, kur greznā sešistabu dzīvoklī pati mazākā — kal­pones kambaris — piederēja Norai.

Kāpņu telpas likās pazīstamas un tomēr svešas. Ti­kai, kad zem kājām iečīkstējās sen netīrītie parketa dēlīši, Taimiņš saprata, ka pazudis sarkanais paklāja celiņš, kas kādreiz radījis tādu kā omulību. Arī durvis pirmajā mirklī likās tik svešādas, ka viņš tām gandrīz aizsteidzās garām: redzamā vietā greznojās vērmahta ērglis. Taimiņš atcerējos, ka pirms kara te dzīvojusi turīga ebreju tirgotāja ģimene. Nu dzīvoklis droši vien pārgājis okupācijas iestāžu rīcībā. Varbūt tomēr la­bāk neriskēt? Un tūdaļ Taimiņš parmeta sev gļēvumu — galu galā viņš nav izbēdzis no koncentrācijas nomet­nes, bet likumīgi atbraucis, pagaidām fašisti viņam nekā nevar pārmest.

Viņš piezvanīja. Zvana trinkšķi vēl nebija apklusuši, kad viņpus durvīm atskanēja apkaltu zābaku klaudzoņa. Ieraudzījis vīrieti esesiešu formas tērpā, Tai­miņš neviļus atkāpās.

— Es meklēju Eleonoru Krelles jaunkundzi, — viņš sacīja un tikai tad pamanīja, ka esesietis saģērbies promiešanai.

Lubu brīdi kareivis, jādomā, dzīvokļa tagadējā saim­nieka dieninieks, neteica nekā. Tad viņa acis uzdzirk­stīja ļauns prieks.

— Tas būs mans frontes sveiciens vecim, — viņš grīni nomurmināja un tūdaļ papūlējās savilkt seju vies­mīlīgā smaidā:

— Lūdzu, lūdzu, jaunkundzei tas būs patīkams pār­steigums! Nāciet droši iekšā.

Ielaidis Taimiņu priekšiņā, viņš pacēla lepnu cūkādas ceļa somu, kas it nemaz nesaderēja ar jefreitora uz­plečiem, un aši izgāja kāpņu telpā. Durvis aizcirtās.

Kādu mirkli Taimiņš nepakustējās. Viņš aptvēra, ka nekad īsti nebija ticējis tik lielai veiksmei. Nora nevis evakuācijā, nevis dzimtajās lauku mājās, bet šeit. Šeit — dažu soļu attālumā. Tūlīt viņš meiteni apskaus! Aizmirsās dieninieka dīvainā uzvedība, aizmirsās der­dzīgā apkārtne, pat elementārā piesardzība. Neliekoties ne zinis par mundieri ar šturmbanfīrera zīmotnēm, kas karājās uz vadža, viņš šķērsoja tumšo virtuvi un at­rāva Noras istabiņas durvis.

Gaismas apžilbināts, Taimiņš labi neapjēdza, ko redz. Toties kā nokaitētas adatas ausis durstīja vārdi:

— Johanu aizsūtīju uz fronti, nu mēs beidzot esam vieni, Eleonoras jaunkundz…

Tad tikai viņš ieraudzīja Noru, savu Noru, kas ista­bas stūrī izmisīgi pūlējās atkauties no kāda vīrieša. Viņa seju Taimiņš nesaskatīja, bet pietika ievērot ienīsto formas tērpu, lai tvertu pēc smagā ozola krēsla un ar visu spēku triektu to esesieša spīdīgajā pakausī.

… To, kas notika pēc tam, Taimiņš nekad lāgā ne­varēja atcerēties. Bija skūpsti un asaras, bija apkam­pieni, kuriem draudošās nāves briesmas piešķīra kais­līgu vienreizīgumu. Un bija neizbēgami tuvās šķirša­nās melnā ēna.

Rītausmā viņi centās lietišķi aprunāties. Bet kādu pa­domu varēja dot meitene, kas visus šos okupācijas mēnešus bija dzīvojusi noslēgti — viena ar savu mūziku un ilgām pēc mīļota? Jāmēģina noslēpt nozieguma pē­das un jābēg. Jāpazūd no Rīgas, kur viņa ierašanās vēl nav pamanīta. Ir jau, protams, dzirdēts, ka kaut kur Latgales mežos mitinās partizāņi, bet Taimiņš ir jūr­nieks, tāpēc ceļš uz Zviedriju liekas drošāks. Un arī vieglāks — Jaunākajā gadījumā tur gaida nāve dzelmē, nevis spīdzināšana gestapo pagrabos…