Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Labrīt, Sērensa kungs! Atnesu jums pienu, — ve­cais Tomass paņem no galda litra pudeli un grasās ieliet.

— Nevajag, Tomasa kungs! — Sērenss atgaiņā ar vāru kustību.

— Nieki, sarēķināsimies citureiz, — Tomass, ielējis pienu, apsēžas uz ķeblīša. Tad pārlaiž skumju skatienu grāmatu plauktam. Tajā redzami vairs tikai kādi div­desmit sējumi.

— Atkal? — viņš nopūties vaicā.

— Ko lai dara! — Sērenss atbild, cenzdamies piešķirt balsij možu intonāciju. — Tie jau ir mani vienīgie ienākuma avoti — atvērt mašīnu durvis un izpārdot savu bibliotēku. Bet man neklājas sūroties. Bergholmiešiem daudz grūtākas dienas.

— O, jā… Tādi plūdi nav pieredzēti kopš pagājušā gadsimta. Pa radio dzirdēju, ka tur, burtiski, mirst badā… Un ja nu vēl… — viņš pat neuzdrošinās līdz galam izteikt ļauno pareģojumu. — Tad Bergholma bus tikpat kā nogriezta no ārpasaules…

— Vai jūs arī dzirdējāt?

— Kā tad! Visa pilsēta par to vien runā, ka loči tai­sās streikot… Jau šodien ņem mazāk piena nekā pa­rasti…

— Kas cilvēkam cits atliek?… Cenas aug, es arī streikotu, ja tas ko dotu…

— Jā, pēdējā laikā kuģi nāk arvien retāk…, Kaut ātrāk parakstītu tirdzniecības līgumu ar krieviem! Tas vismaz radītu jaunu dzīvību…

— Lai dievs dod, — Sērenss čukst, — bet baidos, ka tur nekas nesanāks. Borks nozvērējies, ka valdība lau­zīs sev kaklu, ja tiešām mēģinās noslēgt šo līgumu.

— Tas pats Borks, kas nesen atgriezies no Vašing­tonas?

— Protams, ne jau velti viņš tur ciemojies… Ja valdība kritīs, viņš droši vien kļūs par iekšlietu minis­tru, un tad jau nu gan nekas labs nav gaidāms…

— Tēvoci Tomas! — no ielas atskan nepacietīga balss.

— Nu man laiks, — Tomass atvadās. — Veseļojie­ties! Te bus zālēm… — Tomass noliek uz galda sud­raba monētu un, neklausīdamies vecā Sērensa protes­tos, ātri iziet.

«Korona» ir Kristportas labākā viesnīca. Te mēdz ap­mesties galvaspilsētas komersanti, ārzemju kuģu kap­teiņi, kas pēc gara jūras ceļojuma piespiestās atturības vēlas dažas naktis pavadīt jautrā sabiedrībā, un mo­derni ģērbušās vai, labāk sakot, izģērbušās dāmiņas, kas par luksa apartamentam atbilstošu maksu gatavas apmierināt tālbraucēju alkas pēc sauszemes priekiem. Raibu spuldžu apgaismotais viesnīcas «Korona» bārs ar tumšiem ozola paneļiem un spoguļiem zelta ietvaros vakaros parasti kļūst par vietu, kur attiecīgos darīju­mus apzīmogo ar šampanieti. Dienā gan jūrnieki, gan dāmas atpūšas. Tajā laikā bārā mēdz iegriezties arī vie­tējie tirgotāji, lai pie kokteiļa glāzes pārspriestu pēdē­jos jaunumus un, ja paveicas, noslēgtu izdevīgu vei­kalu.

Pašlaik bārs tikpat kā tukšs. Tikai pie viena galdiņa sēž divi vīrieši. Viens no tiem ir rēderu savienības vie­tējās nodaļas prezidents Freksa — stiegrains, piec­desmitgadīgs cilvēks ar zelta acenēm, ģērbies melnā uzvalkā ar ballu vesti. Otrs ir Kerzens — viens no pil­sētas bagātākajiem kuģu īpašniekiem. Viņš ir krietni ve­cāks par Freksu, taču, liekas, gadi, neatstādami taustā­mas pēdas, gājuši secen viņa varenajam augumam. Pat sēdus viņš šķiet garāks par bārmeni, kurš rosās aiz letes. Vitrīnā izvietotās pudeles ar daudzkrāsainajiem šķidrumiem bārmeņa iegarenajā sejā met raibas viz­mas.

Freksa, kas nu jau divdesmit gadus ir Salvadoras re­publikas goda konsuls, apdomīgi noliek cigāru pelnu traukā un, satvēris bārmeņa pasniegto glāzi, paceļ to.

— Par ko tad dzersim? — viņš vaicā, iegrimis do­mās.

— Par to, lai loči nesāktu streikot! — Kerzens pie­skandina konsulam.

Tas neapmierināti saviebjas.

— Tagad par vēlu viebties, — Kerzens turpina, vienā rāvienā iztukšojis savu glāzi. — Nevajadzēja pazemināt likmes.

Konsuls augstprātīgi klusē.

— Nevajadzēja, — Kerzens neatlaižas. — Un pie tam vēl pašā karstākajā navigācijas laikā. Katra diena nes milzīgus zaudējumus.

Konsuls klusē.

— Ko jūs klusējat!? Jūs esat mūsu prezidents! — Kerzens iekaist. — Jums jāmēģina vienoties!

— Nav vērts par to vairs domāt, — konsuls vēsi at­bild un, ievilcis dūmu, izpūš gaisā nevainojamu gre­dzenu virteni. — Kur jūs bijāt, kad notika balsošana?

— Kur? Turpat kur visi! Mēs taču cerējām, ka viņi piekāpsies… Pat jūs nebijāt gaidījis…

— Nav vērts uztraukties, Kerzen, — konsuls pēc brī­tiņa atkārto. — Es, protams, tāpat kā jūs, gribētu cerēt, ka viņi nesāks… Bet, ja arī sāks… ir līdzekļi viņus piespiest kapitulēt… Tā, lai viņiem uz visiem laikiem pārietu apetīte.

— Kādi līdzekļi? Izņemot dieva brīnumu, neredzu tādus, — Kerzens ir tik uzbudināts, ka mēģina iedzert no tukšas glāzes. Apķēries viņš uzsauc bārmenam:

— Vēl vienu!

— Ir! — konsuls pārliecas galdam pāri un zīmīgi saka.

— Borks!

— Borks?! — Kerzena rievotajā sejā atplaiksni ce­rību stars. — Ja Borks, tad nu gan… Bet vai viņš būs ar mieru?

— Paļaujieties uz mani! — konsuls uzliek savu stiegraino roku Kerzenam uz pleca. — Viss būs kārtībā.

Bāra durvis tik trokšņaini atsprāgst, ka vitrīnā nošķind pudeles.

— Loči pieteikuši streiku! — ienācējs sauc, pat īsti nepārkāpis slieksni. Tas ir sīkais kuģu īpašnieks Zumers, nevīžīgi ģērbies sakumpis vecītis, kas pašlaik iz­skatās vēl līkāks nekā parasti.

— Ko?! — Kerzens gandrīz vai aizrijas.

— Tātad kara darbība sākusies, — konsuls mierīgi paziņo. Viņa sejā nepakustas ne vaibsts.

— Pret ko mēs karojam? — Zumera balss atgādina vaidu. — Pret sevi! Es jau tā nezinu, kur glābties no vekseļiem, tagad man draud pilnīgs bankrots!

— Ko jūs gaudojat? Man piecreiz vairāk kuģu, un tomēr es neuztraucos, — konsuls mierina.

— Tā jau tā liela! — Zumers smagi atlaižas krēslā, ko Kerzens viņam piebīda. — Pēc kara man bija desmit kuģu, pirms diviem gadiem — vēl seši, tagad trīs vien palikuši… Vai tad to sauc par apgrozību? Vai to sauc par ostu? Tas ir morgs ar peldošiem zārkiem!

— Vai negribat gadījumā iestāties par kompanjonu Švika apbedīšanas firmā? — konsuls ar vieglu ironiju vaicā.

— Gan pienāks brīdis, kad arī jūs uztrauksities, — Kerzens rūc. — Es teicu, ka tas ir pārsteidzīgi!

— Pēc dažām dienām man būs jāķeras pie ubaga spieķa, — Zumers žēlojas.

— Bez panikas! — konsuls stingri nosaka. — Esmu pieteicis sarunu ar Borku.

— Ā! — tik vien Zumers spēj pateikt. Taču šajā īsajā izsaucienā viņš ieliek tādu respektu, ka nav ne­kādu šaubu, — arī Zumers uzskata Borku par kaut ko līdzīgu pestītājam.

— Kungi laikam garlaikojas? — bārā, gurnos šūpo­damās, ienāk spilgti krāsojusies sarkanmate.

Viņas koķetais jautājums un profesionāli uzmundri­nošais skatiens krīt klusumā. Sarkanmate parausta kailos, ar iedeguma krāsas pūderi brūninātos plecus un, uzrāpusies augstajā ķeblī, pasūta sev martīni.

Klusēšana turpinās. Konsuls Freksa mierīgi pipē ci­gāru, neaizmirsdams laiku pa laikam nokratīt pelnus. Kerzens slingi raugās tukšajā glāzē. Zumers ar saviem ģiktainajiem pirkstiem uz galdiņa stikla virsmas ner­vozi mēģina izbungot maršu. Iespējams, ka viņam pa­domā kāds dzīvespriecīgs gabals, taču tas drīzāk izklau­sās pēc sēru mūzikas.

Bāra durvis atveras.

— Konsula kungs, doktors Borks pie telefona! — šveicars paziņo konsulam.