Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Ā! — Zumers čukst, pārstādams dauzīt galdu. Ker­zens atrauj skatienu no tukšās glāzes un nepacietīgi, kā paskubinādams, uzlūko Freksu. Bet konsuls arī šobrīd nezaudē pašcieņu — lēni pieceļas un taisniem, uzsvērti mierīgiem soļiem seko šveicaram. Tikpat bezkaislīga šķiet viņa balss:

— Konsuls Freksa klausās.

Bet jau pēc dažām sekundēm sejas izteiksme mai­nās. Deniņos pietūkst dzīslas.

— Bet jūs taču apsolījāt, doktor!… Galu galā jūs esat rēderu savienības juriskonsults!… Es paļāvos uz jums.

— Nekā nevar darīt, konsul, — Borks atvainodamies saka vada otrā galā. — Vienu brītiņu!… — viņš sa­runājas ar savu sekretāri: — Kas? Deputāts Fēmarns no Zemnieku partijas? Lai uzgaida, tūlīt pabeigšu sa­runu… Hallo, vai klausāties, mīļo konsul?… Šoreiz tiešām nekā nevar darīt… Man pašlaik svarīgākas da­rīšanas… Tā ir jūsu pašu vaina, vajadzēja vispirms konsultēties ar mani… Piezvaniet pēc trim dienām, kad valdība būs gāzta…

Freksa grasās kaut ko iebilst, bet tad apjēdz, ka Borks jau nolicis klausuli. Viņš izvelk mutautu un noslauka no pieres sviedru lāses. Grib doties atpakaļ uz bāru, bet, iztēlojies, kādiem pārmetumiem viņu saņems Ker­zens un Zumers, atmet ar roku un, kā bēgdams, aši iziet uz ielas.

Iebraukšana ostā, lai arī tā būtu sveša, jūrniekiem vienmēr ir svētki. «Padomju Latvijas» vīriem nu jau vairākas stundas jānīkst atklātā jūrā. Klājā valda no­spiesta noskaņa. Atslejis muguru pret margām, motorists spēlē uz bajāna melanholisku melodiju. Jūrnieki, novietojušies kur kurais, garlaikojas un drūmi klusē.

— Pieliek vilkt šo bēru dziesmu! — dusmīgi saka pusmūža elektriķis.

— Atbilst situācijai, — atbild bajānists.

— Ir gan cilvēki, — sūrojas matrozis Čaikins, kas balansē uz ceļiem krūzi ar tēju. — Kāda jēga celt ostu velnam azotē? Būtu krastā cēluši!

— Jā, atraduši vietiņu, — un bajānists izpleš instru­mentu.

— Krastā? — saka kāds cits matrozis. — Vai tad tu neredzi, kas te par klintīm?

Atkal visi drūmi klusē. Čaikins ar riebumu iedzer malku:

— Kas par viltīgu dzērienu šī tēja! Krāsa kā alum, bet garšas nav. Vai stūrmanis neteica — alus Kristportā labs?

— Alus visur labs… ja tiek tam klāt, — kailina viņu elektriķis.

— Ej nu sazini, cik ilgi vel locis būs jāgaida, — ba­jānists saka.

— Un turklāt sešas stundas pa upi, — Čaikins vieb­jas. — Tikmēr visus krodziņus aiztaisīs.

— Vai mēs paši nevarētu? — bajānists jautā. — Rīgā arī iztiekam bez loča.

— Rīgā… — elektriķis mēdās. — Nevaru saprast, vai tu tikai izliecies par muļķi, vai tiešām tāds esi? It kā nezinātu, kas te par fārvateru. Viens no grūtāka­jiem Eiropā. Te vajadzīgas īpašas zināšanas. To var tikai cilvēks, kas pazīst šo upi kā savus piecus pirkstus…

— Taimiņš arī varētu, — Čaikins domīgi saka. — Viņš te strādājis par loci.

Gandrīz vienlaikus šī doma ienākusi prātā arī kap­teinim. Apspriedies ar Dubovu, viņš nokāpj Taimiņa kajītē. Uzmetis paviršu skatienu Eleonoras Krelles foto­grāfijai, kas greznojas virs kojas, kapteinis Akmens pa­rausta Taimiņu aiz pleciem.

Kā jau visiem jūrniekiem, Taimiņam vārīgs miegs. Viņš tūdaļ izlec no gultas un, berzēdams acis, jautā:

— Kas noticis?

— Vai varēsit aizvest kuģi uz Kristportu?

Acumirklī miegs ir prom. Un tomēr Taimiņš brītiņu vilcinās.

— Nezinu… Pēc tik daudziem gadiem… Pamē­ģināšu…

… Nekad mūžā kapteinis Akmens nebija sava kuģa navigācijas telpā juties tik lieks kā patlaban. Dubovs var vismaz tīrīt savas pīpes. Viņam jācenšas netraucēt Taimiņu, kas iezīmē kartē šādas tādas līnijas. Beidzot Dubovs neiztur:

— Nu, kā veicas?

— Mēģinu atcerēties ieeju… Liekas, ka varētu… — Taimiņš parausta plecus.

— Ko tad mēs vēl gaidām?! — Dubovs uzstājas.

— Vai jūs tiešām uzņemtos? — kapteinis satraukti vaicā. — Apsvērāt visu?

Taimiņš brīdi padomā, tad pieceļas.

— Nemēdzu filozofēt. Ja man pavēlēs, ievedīšu kuģi Kristportā!

Kapteinis izskrien komandtiltā. Pāri klājam skan viņa balss:

— Pacelt enkurus!

Konsula Freksas iemīļotākā vieta viņa plašajā sav­rupmājā ir torņa istaba, no kuras paveras skats uz ostu. Parasti Freksam patīk lūkoties dūmakā tītajos tvaikoņu korpusos ar slaidajiem mastiem, vakaros vērot signālugunis, laiku pa laikam dzirdēt iebraucošo vai izbrau­cošo kuģu svilpienus. Taču šodien konsuls pat netuvo­jas logam — kāpēc vēl vairāk sabojāt sev garastāvokli? Konsuls ir pals ar sevi ļoti neapmierināts. Ar streiku bija saistītas lielas cerības, privātas cerības, ja tā var teikt, bet streikam vajadzēja turpināties tieši tik ilgi, kamēr tas konsulam izdevīgi. Tagad turpretim, kad at­klājas, ka doktors Borks aizņemts, uzpirkdams deputā­tus, kas balsotu pret tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, streiks var ieilgt, var nest lielus zaudējumus arī Freksas rēderejai. Kā par spīti, tieši pašlaik varētu labi nopelnīt, piegādājot pārtiku Bergholmai. Freksa ielej sev glāzi viskija, kuru parasti ne sevišķi ieredz, un viebdamies izdzer.

Pie durvīm klauvē. Nopratis, ka tas ir sulainis, kon­suls pat nepagriež galvu:

— Nu?

— Kāds kungs vēlas jūs redzēt, — sulainis ziņo.

— Vai tad neteicu, ka nevienu nepieņemšu?

— Piedodiet, bet viņš nāk jau trešo reizi… Saka, tas esot dzīvības un nāves jautājums… Tāpēc uzdroši­nājos jūs traucēt.

Konsuls sarauc uzacis. Bet, pirms viņš pagūst kaut ko izlemt, pa durvīm ātri, nervozi ieskrien vīrelis korek­tos garsvārkos ar melnu platmali un melniem cimdiem.

— Jau trešo reizi šodien nāku pie jums, konsul Freksa, — viņš kliedz apvainotā, spiedzošā balsī. — Trešo reizi! Bet jūs dzerat viskiju! Viskiju, kad viss karājas mata galā.

— Varbūt piekāpsit citu reizi, Švika kungs, — kon­suls saka. — Pašlaik esmu aizņemts.

Šviks apsūdzoši izstiepj melni cimdoto roku pret glāzi.

— Ar ko?! Jūs dzerat, bet tikmēr Bergholmā cilvēki iet bojā.

Konsuls pamāj sulainim. Tas draudīgi tuvojas Švikam. Šajā mirklī torņa istabā ienāk «Kristportas Kur­jera» galvenā redaktora vietnieks Dīkrosis. Viņa izturē­šanās šķietami nepiespiesta un pašpārliecināta. Viņš atļāvies pat mazu vaļību apģērbā — ap kaklu apsieta nevis kravate, bet sarkanbaltsarkana prievīte.

— Sensacionāla ziņa, konsul! — viņš sauc. — Uz Kristportu dodas kuģis! Jau pabraucis garām pirmajai bākai.

— Nevar būt! — Šviks čukst. — Vai tad dievs tie­šām uzklausījis manas lūgšanas? Kāpēc tūlīt neteicāt,— viņš griežas pie Freksas, — ka esat vienojušies ar ločiem? Jūs pārbiedējāt mani līdz nāvei.

— Jus maldāties, — Dīkrosis smejas. — Streiks sā­cies. Man, «Kristportas Kurjera» redaktoram, tas vis­labāk jāzina…

— Redaktors! O?! — Šviks paceļ platmali. — Atļau­jiet iepazīties: Šviks! Šviks, apbedīšana mazumā un vairumā! Allaž jūsu rīcībā!

— Es vēl netaisos mirt, — Dīkrosis atgaiņājas.

— Bet citi! Jūsu pienākums domāt par citiem! Bergholmā katru dienu mirst dučiem. Jūsu avīzei vajadzētu cīnīties pret šo neprātīgo streiku!

— Palūgšu jūs izteikt savas pretenzijas vēlāk, Švika kungs, — konsuls grīni pārtrauc viņu. — Kas tas par kuģi? — Freksa griežas pie Dīkroša. — Vai tik tā nav viena no jūsu avīzes pīlēm?