Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Padomju?! Jo ļaunāk! Redzat, pat jūsu «padomes» izmanto streiklaužus! Pazīstu Borka rokrakstu, — un Hellers ar apbrīnu turpina: — Vienlaikus divi triecieni. Ar vienu vienīgu sitienu nokautē streiku un mūsu krei­sos, kas gatavi stāvēt un krist par šīm «padomēm»… Nu, Berling, ko teiksi par savu «sarkano palīdzību»?

— Teikšu, ka tev sen laiks noņemt melnās brilles, — Berlings pašūpo galvu. — Ja tu pieļauj, ka padomju kuģis saistījies ar Borku un rēderu savienību, tad tik­pat labi var pieļaut, ka Borks balsos par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

— Bet kur viņi ņēmuši loci? — Gustavs jautā. — No mūsējiem neviens nav izbraucis pretī.

— Jā, te ir kāds noslēpums, — Hellers spiests pie­krist.

— Kā tu teici, kā sauc šo kuģi? «Padomju Latvija»? — Berlings griežas pie meitas. — Dieva darbi…

— Maz ticams, ka šo «Padomju Latviju» ievedis jū­ras braucēju patrons Svētais Nikolauss, — Hellers smīn. — Sarkanie taču ir bezdievji.

— Vai tiešām šis nosaukums tev nekā nesaka, Nora? — Berlings ir priecīgi uzbudināts.

— Man?! — un Nora spēji pielec kājās. — Nu, pro­tams, tēt, kā es tūlīt neiedomājos. Tas var būt tikai musu Augusts!

— Augusts Taimiņš, — un Berlings pārliecināti tur­pina: — Tikai viņš pietiekami labi pazīst Kristportas fārvateru, lai uzņemtos tādu risku. Mana skola! Ne velti divus gadus vadāju viņu uz sava kutera par matrozi…

— Kāds Augusts? — Gustavs nesaprot.

— Latviešu jūrnieks. Viņš bēga no okupētās Rīgas uz Zviedriju, vētra atnesa motorlaivu pie mums…

— Viņš bija nositis esesieti, kas uzmācās viņa mei­tenei, — pārtraukdama tēvu, Nora ņemas stāstīt.

— Viņš to ļoti mīlēja. Patiesībā viņa bija tikpat kā sieva, pēc divām nedēļām abi būtu apprecējušies… Es taču stāstīju tev, Gustav, — Nora atgādina. — Kad Augustu izmeta šeit krastā, mēs viņam vēl pagādājām dokumentus uz tava vārda.

— Tas gan bus varens joks, — Berlings plati smaida,

— kad satiksies divi Gusti! Viņš aizlaidās, pirms tu paguvi atgriezties no Anglijas. Devās pretī padomju desantam, kas izcēlās Bergholmā.

— Kāpēc gan viņš mums ne reizi nav atrakstījis? — Nora prāto. — Aizbraukšanas dienā uzdāvināja man piemiņai šo kaiju, — viņa, kā glāstot, pieskaras minia­tūrai dzintara kaijai kleitas atlokā, — bet tad pazuda, kā akā iekritis.

— Laikam greizsirdīgā sieva aizliedza sarakstīties ar ārzemju brūtēm, — Berlings izzobo meitu.

— Interesanti, vai viņš saticis savu Eleonoru, — Nora sapņaini saka.

Liekas, kas tur liels — vadīt kuģi pa fārvateru, kas iezīmēts navigācijas kartē, ar bojām un mietiem, stoderiem un kursa ugunīm norobežots no sēkļiem un zemūdens klinllm? Un tomēr katrs pieredzējis jūr­nieks zina, ka jāprot ne tikai orientēties šo signālu jūkli. Pats galvenais — pārzināt visas lās briesmas, no kurām nav iespējams brīdināt: no gada un dienas laika atkarīgās straumes, mainīgās sēres un citus negaidītus šķēršļus, kas var ietekmēt kuģa gaitu.

Šīs bīstamās vietas Taimiņš izmisīgi pūlas atsaukt at­miņā, kamēr kuģis vēl peld pa grīvas samērā plato un dziļo gultni. Pazīstamā ainava atgādina pagātni, atgā­dina Eleonoru, no kuras viņš patlaban tikpat tālu kā pirms desmit gadiem. Nē, neizmērojami tālāk. Toreiz dzīvot palīdzēja cerības, ka drīz beigsies karš un viņš atgriezīsies pie mīļotas. Tāpēc viņš negribēja zaudēt ne stundu un, nevērojot draugu padomus, caur okupēto teritoriju devās pretī Padomju Armijai. Tomēr Rīgā viņš Noru nesatika. Un pat pārmest meitenei nekā ne­varēja. Studiju biedre zināja pastāstīt, ka Nora pame­tusi Rīgu, lai meklētu viņu. Acīm redzot, tā bija viņa vienīgā vēstule no Kristportas, kas pamudinājusi meiteni doties vāciešiem līdzi. Lūk, pēdējā ziņa, gaužam maz, lai desmit gadu laikā kurinātu cerību dzirksteli.

Un tomēr Taimiņš pat visdrūmākajos brīžos nepie­ļāva varbūtību, ka Noras vairs nav starp dzīvajiem. Šķita, viņš to noteikti atradīs, ja vien īsti sāks meklēt. Diemžēl šādas iespējas līdz šim nebija. Pat ar tālbrau­cēja stūrmaņa diplomu kabatā Taimiņš ilgi netika tālāk par piekrastes reisiem.

Paldies dievam, laiki mainījušies. Pirms mēneša kuģ­niecības priekšnieks viņu izsauca un, izteicis nožēlu, ka tik piedzīvojušu jūrnieku izmanto kabotāžas braucie­nos, paziņoja, ka Taimiņam piešķirta ārzemju vīza. Tai­miņam tūlīt piedāvāja vietu, kuras dēļ viņš kļuva savu biedru skaudības objektu, — par vecāko stūrmani uz liela, kuģniecībā vismodernākā tvaikoņa «Jānis Rudzutaks», kas devas uz Šanhaju. Taču, uzzinājis, ka uz «Padomju Latvijas» vēl brīva otrā stūrmaņa vieta, Tai­miņš izšķīrās par to. «Padomju Latvija» gāja uz Kristportu, kur varēs satikties ar kara laika draugiem. Tai­miņu vadīja neskaidra cerība, ka, iespējams, no viņiem kaut ko izdosies uzzināt par Eleonoras likteni. Varēja taču sagadīties, ka, saņēmusi vēstuli no Kristportas, meitene pēc kara beigām meklējusi viņu tieši tur…

Šīs pārdomas netraucē Taimiņu uzmanīgiem skatie­niem pētīt šauro, klinšaino krauju ieskauto upes gultni, pa kuru kuģis virzās lēnām, kā taustīdamies. Nezinātā­jam ūdens spogulis liktos mierīgs un rāms. Bet Taimiņš zina, ka tikko samanāmas sīpas iezīmē zemūdens klin­tis, bet vietas, kur ūdens šķiet it kā pēkšņi iesnau­dies, — bīstamus sēkļus. Kuģa vadīšana prasa tādu sasprindzinālību, ka Taimiņš vēro tikai tuvākās simt asis, kuras nākamajā minūtē jāveic. Čaikins turpretī, kas muskuļotām rokām groza stūres ratu, vispār cenšas ne­skatīties uz priekšu — patlaban it nekas nedrīkst ietek­mēt viņa uzmanību.

Pusbalsī padodams komandas, Taimiņš liekas pavisam mierīgs. Tādu pašu iespaidu atstāj arī kapteinis un pir­mais palīgs, kas, it ka margām pieauguši, nekustīgi stāv komandtiltā. Taču pietiek izsekot viņu skatie­niem, kas pārmaiņus pievērsti te klinšainā, tuksnešainā krasta līkumiem, te Taimiņa saspringtajam stāvam, lai nojaustu, kādas bažas un satraukumu slēpj ārējā aukst­asinība. No sardzes brīvie matroži un motoristi novie­tojušies gar reliņu. Citkārt tuvošanās ostai izraisītu jautras, asprātībās dzirkstošas valodas. Tagad vīri klusē. Visi labi saprot, ko nozīmē kuģot bez īsta loča pa tik grūtu fārvateru. Vismazākā neuzmanība, vissī­kākā kļūme — un kuģis ietrieksies klintīs.

Pēkšņi jūrnieki pie borta ciešāk ieķeras tērauda mar­gās. Straume nes kuģi uz krasta pusi. Nes arvien tuvāk un tuvāk. Bangas ar apdullinošu, auriem līdzīgu troksni sašķīst pret klinšainu krauju, sagriežas virpulī ap stā­vām akmens radzēm.

Čaikins uzmet Taimiņam vaicājošu skatienu. Viņam liekas, ka sen jau vajadzēja griezt pa labi. Taču Tai­miņa atmiņā ataust Berlinga ne reizi vien izteiktais brī­dinājums: «Tā ir bīstamākā vieta visā fārvaterā; kas šeit padodas bailēm, tas nekad nekļūs par īstu loci.» Vienīgi cieši pie krasta ir pietiekams dziļums tādas tonnāžas kuģim. Tādēļ Taimiņš nereaģē uz Čaikina skatienu. Krasts strauji tuvojas. Kā stāva, melna siena tas izaug tieši pretī. Var skaidri saredzēt sūnām apau­gušos akmeņus un kaijas, kas, kuģim tuvojoties, ar spalgām klaigām pamet savas ligzdas. Vēl mirklis — un kuģa priekšgals ar pilnu sparu ieskries klinšainajā sienā. Tieši šajā brīdī, it kā manevram vajadzīgo laiku saskaitījis pēc sekunžu desmitdaļās iedalīta hronometra, Taimiņš padod sen gaidīto komandu.