Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Četras dienas vēlāk Kurzemes jūrmalā nozagtā mo­torlaiva bez vadības šūpojās Baltijas jūras viļņos. Deg­viela sen bija izbeigusies. Bads un slāpes bija tik talu novājinājušas Taimiņu, ka pietrūka spēka aizvilkties līdz stūres unguram. Un ko tas līdzētu, ja nav zināms, uz kurieni turēt kursu. Tikai vakarā, kad saules svel­mainā ripa beidzot tuvojās apvārsnim, viņš aizrāpās līdz bortam, lai pamēģinātu stūrēt. Pacēla galvu un tieši ziemeļos ieraudzīja krastu.

Cik pazīstams šis klinšainais, fjordu izrobotais krasts «Padomju Latvijas» otrajam stūrmanim Augustam Tai­miņam! Tas šajos desmit gados it nemaz nav izmainī­jies. Taimiņš izbāž galvu pa iluminatoru. Dzestrais rīta vējš glāsta viņa kalsno seju, plivina gaišos matus. Viņš to nemana. Atmiņās nogrimis, stūrmanis nepievērš uz­manību kuģiem, kas gar austošās saules spīdīgo celiņu izveidojuši tādu kā goda sardzi.

Toties neparastais skats jo vairāk satrauc lielā motorkuģa kapteini Kārli Akmeni. Viņš ir jaunāks par trīsdesmitgadīgo Taimiņu. Kuplās, melnās ūsas īsti ne­iederas vēl gluži zēniskajā sejā. Formas cepure turas galvā stingri pēc reglamenta — tā, lai naga vidus at­rastos vienā līnijā ar taisno degunu. Zem tās savvaļā izspraukušās dažas melnas matu šķipsnas. Turot tāl­skati pie acīm, kapteinis murmina:

— Ne velna nesaprotu. Palūkojieties jūs, Kiril Andrejevič.

Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem un sirma­jiem matiem, kapteiņa pirmais palīgs Dubovs izskatās, it kā būtu norijis skalu. Tā vien liekas, ka lakādas rīta kurpēs autās kājas pieaugušas komandtiltam. Zobos nodzisusi taisna pīpe ar sešstūrainu galviņu, bet no krūšu kabatas rēgojas rezerves «dūmenis», kas līdzi­nās pirmajam kā viens dvīnis otram.

Par spīti vējam, Dubovs veikli aizsmēķē nomelnējušo pīpi un tikai tad paņem no kapteiņa rokām tālskati. Palūkojas, pakrata galvu, nospodrina lēcas un atkal pie­liek tālskati pie acīm.

Spēcīgie stikli rāda vairākus atklātā jūrā noenkuro­tus kuģus. Viegls vējš paceļ gaisā tikko redzamas dūmu strūklas. Aiz kuģiem slejas tālas klintis — ieeja upes grīvā. Abos krastos mirkšķina bāciņas.

— Kā pircēji pie slēgta veikala, — Dubovs saka, at­dodams tālskati kapteinim.

— Varbūt gaida ločus? — Akmens min.

— Ko tad šie tūļojas? — Dubovs errojas. — Ceļā trīs stundas ietaupījām, bet tagad jāgaida.

— Un, kā par spīti, mums šoreiz krava, kas ātri bo­jājas, — Akmens nopūšas.

Kapteinis vēlreiz paskatās uz noenkurotajiem kuģiem, pašūpo galvu un dodas pie radista. Kamēr tas uzņem sakarus ar Kristportas ostas pārvaldi, Akmens, pūlē­damies kaut ko neapgāzt, nervoziem soļiem staigā pa šauro, visādiem aparātiem pārblīvēto telpu. Beidzot atbilde saņemta. Zīmulis radista rokā veikli skrien pa papīru.

Kapteinis izlasa tekstu, sagumza papīru un izmet pa iluminatoru.

— Izsauciet vēlreiz! Mēs nevaram gaidīt. Paskaidro­jiet, ka vedam produktus, — kapteinis pavēl.

Atgriezies komandtiltā, kapteinis Akmens sirdīgi no­spļaujas. Uzskatīdams, ka ar to viss ir pasacīts, viņš drūmi paveras tuvajā, patlaban nesasniedzamajā krastā.

— Kādi jaunumi? — Dubovs vaicā, kaut gan pats var iedomāties atbildi.

— Lika gaidīt, bet nevīžo paskaidrot — kālab.

Klājā parādās Taimiņš, nule nostāvējis sardzē četras nogurdinošas stundas. Bet prieks par to, ka atkal ierau­dzīs vecos draugus, liek aizmirst nogurumu. Toreiz, bar­gajā kara laikā, Kristporta viņam kļuva par drošu pa­tvērumu, par otru dzimteni, par sakumu apzinīga cīnī­tāja ceļam.

— Pusgaitā uz priekšu… Tā… Mašīna stop! — no komandtilta atskan kapteiņa balss.

Taimiņš izbrīnījies pagriež galvu.

— Varat pagaidām likties uz auss, — kapteinis, pār­liecies pāri reliņam, uzsauc Taimiņam.

— Kas tad noticis? — Taimiņš nesaprot.

Kapteinis parausta plecus.

— Lika gaidīt.

— Brīnos par saviem draugiem, — Taimiņš saka.

— Nu jā, — Dubovs atceras Taimiņa nostāstus. — Tu jau esi gandrīz šejienietis.

— Tā ir. Divus gadus nodzīvoju, ar ločiem strādāju. Neatminos, ka viņi kaut reizi būtu kavējušies.

— Bet šodien, kā redzat, tomēr kavējas, — kapteinis atcērt. — Izmest enkurus!

Saule kāpj pār Kristportas senlaicīgajām ielām. Vis­pirms rīta stari apzeltī Rātsnama torni, tā divpadsmi­tajā gadsimtā darināto pulksteni, kura četras ciparnīcas redzamas jebkurā pilsētas nostūrī. Pēc tam izgaismo melno, vietām ar zaļu plēvi klāto ūdeni kanālos. Iz­bārsta zelta vizmām strūklaku izrotātos, ēnainos lauku­mus. Iespīdēdami šaurajās spraugās starp smailajiem jumtiem, pārslīd līkajām ieliņām. Apkaisa smalkiem zelta putekļiem kvēpos un sāļajos jūras vējos nomelnē­jušos namus, Iiek uzzibsnīt veikaliņu čīkstošajām skarda izkārtnēm.

Saule kāpj arvien augstāk. Gaisma aizgūtnēm līst pār veclaicīgajiem ostas spīķeriem, pār it kā izmirušajiem kuģiem, pār nekustīgajiem celtņiem, kas ģindeņiem līdzīgi rēgojas krastmalā.

Jā, osta šodien ir tukša, un tas uzspiež drūmu zīmogu visas pilsētiņas dzīvei. Pārliecinājušies, ka darba nav un arī nebūs, krāvēji negribīgi dodas atpakaļ uz pilsē­tas centru, kas šeit šķiet tikai tāds kā ostas piedēklis. Agrāk, iespējams, Kristportai bija zināma rūpnieciska nozīme, bet pēc kara, kad saimniecības atjaunošanā iesaistījās amerikāņi, daudzas rūpnīcas nācās slēgt. To­reiz neviens par to nebēdāja — fabrikanti dibināja transporta uzņēmumus, pirka un būvēja kuģus, strād­nieki pelnīja sev iztiku, izkraujot no aizjūras atsūtītās preces. Un pamazām Kristporta pārvērtās organismā, kura asins cirkulāciju regulē ienākošo un izejošo kuģu pulss. Šodien asinsspiediens noslīdējis gandrīz lidz nullei.

Pēkšņi šai klusumā ielaužas skaļa dārdoņa. Svilpo­dams jautru meldiņu, pa nelīdzenu bruģi savus ratiņus velk piena izvadātājs. Ik pēc brīža viņš apstājas, ielej pienu kannās, kas noliktas uz māju lieveņiem, parausta vecmodīgo zvanu rokturus un turpina ceļu. Pamazām svilpoņa kļūst klusāka, melodija sērīgāka. Tiesa, darbs šodien raisās ātrāk, bet vecajam Tomasam nav kurp steigties. Viņam gribētos, kā parasti, patērzēt ar nama­mātēm, apmainīties jaunumiem un pie gadījuma — mazliet patenkot. Kā par spīti, neviena nav. Tikai līkās ieliņas pašā galā, kur pagraba veikalā pārdod jau sen nevajadzīgus burinieku blokus, tauvas un vējlukturus, viņam pretī iznāk saimnieks.

— Šodien tikai vienu litru, — tas saka. — Aizkāpiet pie vecā Sērensa — viņš lūdza, lai jūs noteikti iegriez­tos. Šorīt nav piecēlies.

— Kas viņam vainas?

Kuģu piederumu pārdotavas īpašnieks parausta plecus.

— Domāju, tā pati hroniskā kaite… Neēšana.

Namiņš, kurā dzīvo vecais Sērenss, izskatās it kā būtu no bērnu pasakas pārcelts īstenībā. Tam ir smails dakstiņu jumts, nesamērīgi garš dūmenis, kas nicinoši nolūkojas pat kaimiņu divstāvu mājās, divi logi un vie­nas durvis, kā arī mākslinieciska numura plāksne, kas vēstī, ka nams pieder Sērensam. Kāpēc gan nepadižoties ar vienīgo, kas palicis no kādreizējās greznības?…

— Durvis ir vaļā, — no iekšpuses atskan vāja balss, tikko aprimst piena ratiņu rīboņa.

Tomass atgrūž ārdurvis. Tumšajā priekšnamā sa­tausta ķirmju sagrauztas vecas ozola durvis. Tad viņš stāv istabā, kur, atskaitot nekrāsotu galdu, dzelzs gultu un grāmatu plauktu, nav it nekā cita. Gultā guļ gadus septiņdesmit vecs vīrietis. Sadzirdējis soļus, viņš pieceļas pussēdus un palūkojas nācējā caur degun­kniebi.