Džeks Londons: Piedzīvojums

Baltais cilvēks bija gluži slims. Viņš pats saviem spēkiem vairs nespēja paiet, un viņu nesa uz pleciem sprogains melns mežonis, kura ausu galiņi bija tā sadurstīti un izstiepti, ka viens bija pavisam saplaisājis, bet otrā bija ievērts no koka iz­griezts, vismaz trīs collu plats koka gredzens. Saplaisājušais ausu galiņš bija no jauna caurdurts, šoreiz tajā bija ievērta īsa māla pīpe. Mežonis bija neizsakāmi netīrs. Viņa miesa spīdēja no taukiem, un viņam nebija nekādu drēbju, tikai šaura, netīra lupata ap gurniem. Tomēr baltais cilvēks cieši turējās uz sava improvizētā zirga kailās muguras. Lāgiem viņa galva aiz nogu­ruma nespēkā krita melnā mežoņa sprogainajās krēpēs. Bet pēc īsa brīža viņš to atkal pacēla un miglainu skatu raudzījās kokospalmās, kuru galotnes klusi līgojās tveicējošā un ņirbošā gaisā. Baltais cilvēks bija ģērbies plānā kreklā, ap gurniem bija apjozis garu kokvilnas audekla gabalu, kas stiepās līdz ceļiem. Galvā viņam bija novalkāta kovboja cepure. Patronu josta un liela kalibra automātiskais revolveris ar dažām rezerves aptve­rēm papildināja viņa apģērbu. Visas aptveres bija pielādētas, un kuru katru bridi tās bija liekamas lietā.

Aiz viņiem vilkās melns mežoņu zēns, gadu četrpadsmit vai piecpadsmit vecs, nesdams karsta ūdens spaini, dažas zāļu bundžiņas un citus medikamentus. Viņi iznāca pa maziem pī­tiem vārtiņiem un gāja pa pašu saules tveici cauri tikko stādīto palmu rindām, kuras vēl nemeta ēnas. Sakarsētajā gaisā nema­nīja ne mazākās vēja pūsmas, un gaiss tādēļ bija spiedīgs un pretīgas smirdoņas pilns. No turienes, kurp viņi gāja, bija dzirdamas mežonīgas gaudas. Varēja domāt, ka tur spīdzina ļaudis vai ka tur skumst grēcinieku dvēseles. Drīz kļuva redza­mas niedrāju barakas. No turienes arī nāca vaidi un kliedzieni, žēlabas un gaudas no nepanesamām fiziskām mokām, saplūz- damas vēl ar citiem žēliem, nomāktiem vaidiem. Baltais cil­vēks nodrebēja, iedomājoties, ka viņam jālien iekšā šajā ellē. Bridi viņam likās, ka viņš neizturēs un zaudēs samaņu. Beran- das plantācijas bija skārusi Zālamana salu briesmīgā nelaime, dizentērijas epidēmija, un viņam, baltajam cilvēkam, vienam pašam vajadzēja cīnīties ar šausmīgo slimību. Lai nelaime būtu pilnīga, arī viņš pats saslima.

Barakas durvis bija ļoti zemas. Bet baltais cilvēks nenokāpa no mežoņa muguras, tikai pieliecās, un viņi laimīgi tika barakā iekšā. Viņš paņēma no zēna pudelīti ar ožamo spirtu, paoda, lai mazliet atspirgtu, jo viņam bija jāiztur mokošs un smags brīdis. Tad viņš uzkliedza: "Mierā!" - un troksnis apklusa. Gar telts malām bija platas, mazliet ieslīpas lāvas, un tām gar malu gāja šaura eja. Uz lāvām gulēja ap divdesmit melno mežoņu, cieši, cits citam blakus. No pirmā skatiena jau bija redzams, ka šie ļaudis ir uz viszemākās cilvēces attīstības pakāpes. Tie bija cil­vēkēdāji ar nesimetriskām, zvēriskām sejām un nejēdzīgiem pērtiķveidīgiem stāviem. Nāsīs tie nēsāja gliemežvāku un bru­ņurupuču gredzenus, bet no izdurtā degungala uz leju karājās ar zīlēm apkārtas stieples. Arī ausis bija izdurtas un izstieptas, un ausu galiņos bija ievērtas koka krūzītes, nūjiņas, pīpes un dažādi citi barbariski rotājumi. Mežoņu sejās un uz ķermeņa bija briesmīgi ķēmīgi tetovējumi. Slimie gulēja uz lāvām gluži kaili, tie bija nometuši pat lupatas no gurniem, tikai paturējuši gliemežvāka aproces, zīļu kaklarotas un ādas jostas, aiz kurām bija aizjozti dunči bez makstīm. Daudziem uz ķermeņa bija šausmīgi augoņi, ap kuriem salaidās veseli mākoņi mušu, kas te bēga prom, te atkal saklupa virsū slimnieku miesām.

Baltais cilvēks sāka apstaigāt slimos, dodams viņiem zāles. Dažiem viņš deva hlorīdu. Viņam vajadzēja saņemt visu gri­basspēku, lai atcerētos, kuram var dot ipekakuānju un kurš to nevarētu izturēt.

Viens no melnajiem jau bija miris, un viņš lika to iznest ārā. Viņš runāja asi un pavēloši, kā cilvēks, kurš nemīl jokus. Veselie mežoņi ļauni kurnēja, izpildot viņa pavēles. Viens no tiem, ņemdams mirušo aiz kājām, kaut ko norūca. Baltais cil­vēks tūlīt atvēzējās un spēcīgi iesita melnajam pa muti, kaut ari viņam aiz noguruma nebija viegli to izdarīt.

"Kas vēl nebūs, Angari!" viņš uzkliedza. "Kā tu drīksti murkšķēt! Es tev rādīšu!"

Plēsīga zvēra ātrumā mežonis taisījās uz lēcienu. Viņa acīs iedegās mežonīgs niknums. Bet, pamanījis, ka baltais ķer pēc revolvera, viņš atjēdzās. Savilktie muskuļi atslāba, un Angari padevīgi noliecās pie miroņa, lai palīdzētu to iznest ārā. Viņš vairs neteica ne vārda.

"Cūkas tādi!" zobus sakodis, norūca baltais.

Arī viņš pats bija slims. Ne mazāk, kā šie melnie, kuri ne­spēkā gulēja uz lāvām un kurus viņam vajadzēja ārstēt. Ejot smirdošajās barakās, viņš nekad nezināja, vai pietiks spēka ap­staigāt visus slimos. Tikai vienu viņš skaidri zināja: ja viņam būtu jāzaudē samaņa šo mežoņu vidū, tūlīt visi tie, kuri vēl spēj kustēties, vienā mirklī uzbruktu viņam un kā izsalkuši vilku saplosītu viņu gabalos. Tepat atkal viens no slimajiem mira. Baltais cilvēks pavēlēja to iznest ārā, tiklīdz viņš izlaidīs garu. Tai mirklī durvīs parādījās melna galva un ziņoja: "Čet­ri vīri ir ļoti slimi."

Slimie, par kuriem mežonis ziņoja, stāvēja aiz viņa, cieši sa­spiedušies kopā. Tie bija nesen saslimuši un vēl varēja turēties kājās. Baltais izmeklēja no viņiem visvārgāko un lika tam gulties uz lāvas tai vietā, no kuras tikko iznesa nomirušo, bet visvārgākajam no palikušajiem trim slimniekiem lika gaidīt, kamēr atbrīvosies vēl kāda vieta. Vienam no veselajiem viņš pavēlēja tūlīt doties uz lauku pie strādniekiem, pasaukt pietie­kami daudz vīru un uzcelt pie barakām piebūvi, tad turpināja apgaitu, dodams slimniekiem zāles un pūlēdamies ar jokiem uzturēt viņos izturību. Viņš runāja lauzītā angļu valodā, kā mēdz runāt Klusā okeāna salu iedzīvotāji. No barakas viņa gala pa lāgam atskanēja necilvēcīgas gaudas. Nonācis turp, baltais cilvēks redzēja, ka gaudo nevis viens no slimajiem, bet gluži vesels melnais mežonis. Baltais cilvēks zaudēja pacietību.

"Ko tu te gaudo?" viņš uzkliedza.

"Tas ir mans brālis," mežonis sacīja. "Brālis mirst."

"Vai tādēļ jāgaudo, ka brālis mirst?" baltais viņam uzbruka. "Kā tu drīksti gaudot? Pagaidi tik! Es rev rādīšu! Tu domā, ka brālim no tavām gaudām paliks vieglāk, muļķis tāds? Tūlīt paliec mierā, vai dzirdi? Citādi es tevi piespiedīšu ciest klusu!"

Viņš pacēla dūri, un melnais sarāvās čokurā, glūnēdams naida pilnām acīm.

"Ar gaudām tu nevienam nepalīdzēsi," baltais laipnāk teica. "Labāk būtu dzinis no brāļa mušas nost. Paskaties, cik ap viņu daudz mušu. Bezgala daudz. Atnes ūdeni, nomazgā savu brāli. Labi krietni nomazgā. Un brālis paliks vesels… Nu, āt­rāk!" viņš, ļauni pavēlēdams, uzkliedza, un viņa griba ar dina­misku spēku iespiedās mežoņa zemākajā intelektā, lika melna­jam uzlēkt kājās un darīt, ko viņam pavēlēja: viņš sāka dzīt mušas no slimajiem.

Baltais uz sava "zirga" atstāja baraku un bija atkal saules staru tveicē. Viņš cieši apķērās mežonim ap kaklu un elpoja ar pilnu krūti. Bet tveicīgais gaiss tikai kaltēja plaušas. Viņš uz mirkli zaudēja samaņu. Tā viņi gāja līdz mājām. Mazākā gribas piepūle bija nepanesamas mokas. Un tomēr viņam bija visu laiku jādomā, jārīkojas, jāsasprindzina griba. Par nešanu viņš melnajam iedeva glāzi degvīna. Viņa mājas kalps Vaija- beri atnesa ūdeni un sublimātu, un viņš rūpīgi, no galvas līdz kājām, nomazgājās šai dezinficējošajā šķidrumā. Tad ieņēma hlorīdu, paraudzīja pulsu, ielika padusē termometru un, smagi pūzdams, likās gultā. Bija pēcpusdiena, un viņš šodien jau trešo reizi bija apstaigājis slimos. Viņš pasauca kalpu: