Džeks Londons: Piedzīvojums

"Malārija," kapteinis sacīja. "Jau sesto dienu viņš guļ bez samaņas. Un uz "Džessi" plosās dizentērija. Kā klājas pie jums?"

"Es aproku līdz četriem cilvēkiem dienā," atbildēja Šel­dons, noliekdamies pie nestuvēm ielikt slimniekam zem mēles termometru.

"Četrdesmit viens," viņš teica. "Nabaga Gijo."

Kapteinis Olsons sniedza viņam viskiju.

"Es nedrīkstu, man kuņģa krampji, jūs taču zināt," Šeldons teica.

Viņš sūtīja, lai atnāk viens no uzraugiem, un lika izrakt kapu un izgatavot no iepakojumu kastu dēļiem šķirstu. Mel­najiem šķirstu netaisīja. Kā viņi nomira, tā tos tāpat kailus ap­raka: aiznesa uz dzelzs plātes un iesvieda bedrē.

Izdevis vajadzīgās pavēles, Šeldons atlaidās krēslā un aiz­vēra acis.

"Tas bija elles brauciens, ser," kapteinis Olsons sacīja, ielie­dams sev vēl vienu glāzi viskija.

"Elles brauciens, es jums saku. Te pretī vējš, te atkal jūra pavisam rāma. Desmit dienas stāvējām uz vietas. Bet mums skrēja pakaļ desmitiem tūkstošu izsalkušu haizivju, jo mums vienmēr bija viņām ko dot. Kad braucām krastā, viņas ķērās airos. Kaut uznāktu šausmīgākais viesulis un aiznestu ratā visas šīs nolādētās Zālamana salas, nudien!… Dizentēriju mēs dabūjām no Ouga upītes ūdens. Piesmēlu pilnas mucas. Kā tad es varēju zināt, ka ūdens saindēts? Cik reizes esmu tur smēlis ūdeni, un nekad nekas nav gadījies. Mēs vedām kuģī sešdesmit malaitiešu. Salīgām pilnu burinieku. Un man bija piecpadsmit cilvēku liela komanda… Dienām un naktīm bija jāizvāc mirušie. Negrib, sātani, dzīvot, mirst nost mums par spīti. No visas manas komandas tikai trīs vēl turas kājās. Pieci jau atkal guļ. Septiņi nomira. Velns lai rauj! Ne runāt negribas!"

"Cik vēl palicis no salīgtajiem strādniekiem?" Šeldons jau­tāja.

"Puse nav palikusi pāri. Tikai trīsdesmit. Divdesmit guļ slimi, bet desmit vēl pa pusei turas kājās."

Šeldons nopūtās.

"Tātad tikai jauni slimnieki klāt. Tomēr vajag viņus vest krastā. Vaijaberi!. Hei, Vaijaberi! Zvani ar lielo zvanu, zvani labi stipri."

Strādniekus, kurus saaicināja tik neparastā laikā, viņš sada­līja vairākās grupās. Vienu daļu viņš sūtīja mežā sacirst baļķus jaunai slimnieku barakai, otru, lai sameklē niedrājus tām pa­šām vajadzībām, bet četrdesmit citi ņēma uz pleciem kuģa laivu un nesa to uz jūru. Zobus sakodis, Šeldons saņēma pēdējos spēkus un sāka atkal pārvaldīt plantāciju.

"Vai jūs barometrā skatījāties?" uz pēdējā pakāpiena stāvē­dams, jautāja kapteinis Olsons, kas gribēja doties uz "Džessi", lai vadītu slimnieku izcelšanu malā.

"Nē," Šeldons atbildēja. "Vai nokrities?"

"Krīt."

"Tad labāk šonakt palieciet uz "Džessi"," Šeldons teica. "Par mirušo apglabāšanu neraizējieties. Nabaga Gijo es pie­skatīšu pats."

"Viens no melnajiem mira taisni tai brīdī, kad mēs izme­tām enkuru."

Kapteinis to stāstīja pavisam vienkārši kā parastu lietu, bet acīmredzot gaidīja, vai Šeldons dos kādas pavēles. Šeldona krūtīs pēkšņi sacēlās dusmas.

"Sviediet viņu vienkārši jūrā," viņš uzkliedza. "Mans Dievs, vai tad jūs domājat, ka man še krastā jau tā nav diezgan mi­roņu?"

"Es tikai gribēju zināt, vairāk neko," kapteinis atbildēja, ne­maz neapvainodamies.

Šeldonam sametās kauns, ka viņš tā iekaisis.

"Kaptein Olson," viņš sauca tam pakaļ. "Ja varat, atbrau­ciet rīt krastā un palīdziet man. Bet, ja pats nevarat, tad atsū­tiet stūrmani."

"Labi. Es pats atbraukšu. Misters Džonsons nomira, ser. Es pavisam aizmirsu jums pateikt. Jau pirms trim dienām."

Šeldons noskatījās uz kapteini, kas, rokas plātīdams, gāja uz jūras krastu un, skaļi lādēdamies, sūtīja visas Dieva sodības Zālamana salām. Tad viņš raudzījās uz "Džessi", kas laiski šūpojās mirdzošajos viļņos. Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz zie­meļrietumiem pār Floridas salu savelkas melnu mākoņu kau­dzes. Viņš sauca kalpus, lai nes slimnieku istabā, bet Gijo Drumonda dzīvība jau dzisa. Vairs nebija dzirdama viņa elpošana; Šeldons tikai ar roku pieskārās savam kompanjo­nam un tūdaļ sajuta, ka mirēja temperatūra ātri krīt. Acīmre­dzot temperatūra bija sākusi krist jau tad, kad termometrs rā­dīja četrdesmit vienu grādu. Šeldons nometās ceļos līdzās Drumondam, un apkārt nostājās kalpi. Viņu baltie krekli un gurnauti dīvaini kontrastēja ar viņu melno ādas krāsu, ar me­žonīgo izteiksmi viņu sejās un nejēdzīgajiem izrotājumiem nāsīs. Pēc īsa brīža Šeldons ar pūlēm piecēlās kājās un gandrīz iekrita saliekamajā krēslā… Jau agrāk gaiss bija smags, bet tagad tas kļuva pavisam nepanesams. Nemaz vairs nevarēja elpot. Uz kalpu kailajām rokām un sejām parādījās lielas, smagas sviedru lāses.

"Ak Kungs," viens no viņiem uzdrīkstējās izteikt. "Vējš sāk pūst, būs liela vētra."

Šeldons pamāja ar galvu, bet acu neatdarīja. Lai kā viņš mī­lēja Gijo Drumondu, viņa nāve un gaidāmā apbedīšana izlikās tikai kā nepanesams slogs, pievienojoties visam tam, kas viņu jau tā nomāca. Viņš juta, nē, viņš bija pārliecināts, ka vēl paliek tikai viena izeja: aizdarīt acis un ne par ko vairs nedomāt - un tad viņš mirs, viņu apņems lielais, nebeidzamais miers. Viņš zināja, ka tad viņš mirtu. Viss bija tik vienkārši. Aizvērt acis un ne par ko vairs nedomāt. Viņš taču vairs turējās vienīgi ar savu gribasspēku. Viņa izmocītās miesas aiz pieaugošām bailēm sāka sairt, tā viņam šķita. Ir taču pavisam muļķīgi tā turēties pie dzīvības. Viņš jau reizes divdesmit pārdzīvoja nāves mokas. Kāda gan jēga šīs mocības turpināt, pārdzīvot tās vēl divdesmit reižu, līdz nāk nāve un dara visam galu? Viņš nepa­visam nebaidījās no nāves, bet gaidīja to. Viņa izmocītās miesas un gars ilgojās nāves, un kādēļ gan neļaut izdzist tikko mirgojošai dzīvības liesmiņai? Bet prāts un griba, kuri varēja izvēlēties - dzīvību vai nāvi -, vēl negribēja padoties. Šeldons redzēja, kā abas kuģa laivas piestāja pie krasta, kā viņa strād­nieki izcēla no laivām slimos, kas kunkstēja un gaudoja, kā viņi tos nolika uz nestuvēm vai uzvēla sev plecos un kā sku­mīgs, bēdu pilns gājiens lēni virzījās uz barakām. Pēc mākoņu gaitām apvāršņa malā viņš arī vēroja, ka tuvojas vētra. Viņš iedomājās slimos strādniekus barakās. Tikai viņš viens pats va­rēja par tiem rūpēties, un viņiem visiem bija vēl vajadzīga viņa palīdzība un viņa rīkojumi. Nebija viņa dabā likties gulēt un aizdarīt acis, ja pienākumi sauc.

Viņš aicināja uzraugus un lika nostiprināt slimnieku bara­kas ar divām piebūvēm, piesiet tās ar virvēm pie zemē iedzī­tiem mietiem. Viņš atcerējās jauno rezervēto enkura ķēdi, kas bija noglabāta zem dzīvojamās ēkas, un pavēlēja ņemt arī ķēdi, lai nostiprinātu barakas. Tad kalpi atnesa no iepakojamo kastu dēļiem pavirši sasistu šķirstu, kurā guldīja Gijo

Drumondu; viņš noskatījās, kā iegulda šķirstā viņa kompan­jonu. Seši strādnieki aiznesa mironi uz krastu, bet Šeldons, uz­kāpis septītajam strādniekam mugurā, gāja tiem līdzi, cieši apķerdamies savam "zirgam" ap kaklu un turēdams vienā rokā lūgsnu grāmatu.

Kamēr viņš lasīja aizlūgumu par mirušo, melnie nemiera pilni raudzījās uz jūru, kur no apvāršņa malas stiepās melna svītra, kurai pāri drāzās trakojošā ātrumā skrejoši mākoņi. Pir­mā vēja brāzma, vēl maiga un vāja, veldzēdama pieskārās Šel- dona tveicē nogurdinātajām miesām, kad viņš pabeidza lasīt lūgsnu. Bet pēc kāda brīža, kad melnie ar lāpstām jau steigā aizbēra kapu, nāca otrais vēja brāziens, kas bija tik nikns un spēcīgs, ka Šeldonam, vēl stāvot uz zemes, bija jāpieturas pie sava "zirga", lai vējš viņu neaiznestu. Melnā miglā pazuda "Džessi", un bija dzirdams dīvains, nelaimi vēstošs dobjš trok­snis, kad lieli, augsti viļņi, putodami un šņākdami, sāka sisties pret krastu. Izklausījās, it kā vārītos milzīgs katls. No visām pusēm bija dzirdams dobjš troksnis, kur krita kokosrieksti. Augstās, smuidrās palmas vijās un liecās kā pātagas aukla. Li­kās, gaiss ir pilns norauto palmu lapu un katrs kritiens var no­sist cilvēku, ja lapas kristu ar kātiņu uz leju. Tad sāka gāzt lie­tus. Tas nebija lietus, bet veselas ūdens gāzes, kas drāzās lejā pavisam slīpā, gandrīz gluži horizontālā līnijā. Tie bija īsti plūdi, it kā gaisā, pretēji visiem gravitācijas likumiem, sāktu plūst milzīga taisna upe. Melnais, kam sēdēja mugurā Šeldons, drāzās taisni iekšā lietus gāzēs, uz priekšu saliecies un gandrīz pie pašas zemes pieplacis, lai vējš to neapgāztu.