Džeks Londons: Piedzīvojums

"Paņem lielo tālskati un paraugies, vai neredz "Džessi"," viņš pavēlēja.

Vaijaberi paņēma tālskati, izgāja uz balkona un skatījās uz apvāršņa malu.

"Tālumā redzams burinieks," viņš ziņoja. "Liekas, ka "Džessi"."

Baltais atvieglots nopūtās.

"Ieskaties labi. Ja tā ir "Džessi", dabūsi piecus tabakas sainīšus."

Brīdi viss bija klusu. Baltais nepacietīgi gaidīja.

"Varbūt "Džessi", bet varbūt arī kāds cits burinieks," bei­dzot Vaijaberi teica pavisam nomāktā balsī.

Ar lielām pūlēm baltais cilvēks paliecās līdz gultas malai un nolaida kājas uz grīdas. Pie krēsla turēdamies, viņš piecēlās un lēni vilkās uz durvju pusi, stumdams pa priekšu krēslu un atbalstīdamies uz tā ar visu spēku. Pa vaigiem aumaļām lija sviedri, un krekls bija gluži slapjš. Ticis līdz balkona vidum, viņš apstājās. Ar pUlēm atsēdās krēslā un galīgā nespēkā atslīga pret krēsla atzveltni. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atkal saņēmās. Kalps nolika tālskati uz balkona margām, bet baltais lēni virzīja tālskati uz vienu un otru pusi, meklēdams apvāršņa malā baltas buras. Beidzot ieraudzīja un sāka vērīgi lūkoties.

"Nē, tā nav "Džessi"," viņš pavisam mierīgi sacīja. "Tā ir "Malakula"!"

No krēsla viņš pārsēdās uz kušeti turpat blakus. Trīssimt pēdu no balkona lēzenajā krastā jūra skaloja nelielos viļņus. Pa kreisi bija redzama balta svītra, kas rādīja sēkli pie Belsunas upes grīvas. Tālāk bija redzami Savo salas kalni. Taisni priekšā Floridas sala, kuru no Gvadalkanāras atdalīja divdesmit jūdžu plats jūras šaurums, bet pa labi no Floridas salas tikko varēja saredzēt Malaitas salas miglainās kontūras. Malaita ir mežo­nīga sala, cilvēkēdāju perēklis, kur mūžīgi laupa un slepkavo. No Malaitas arī atveda tos divus simtus melno, kas tagad strā­dāja Berandas plantācijās. Pusceļā starp mājām un jūras kras­tu ap visu ciematu bija niedru sēta. Ieraudzījis, ka vārti vaļā, baltais sūtīja savu kalpu tos aizvērt. Žoga iekšpusē auga lielas kokospalmas. Gar ciemu, kas veda uz vārtiem, bija divas kār­tis, kur uzvilkt flagas. Abas kārtis bija iestiprinātas mākslīgi uzmestās kupicās, apmēram desmit pēdu augstumā. Ap abām kupicām bija ierakti balti stabiņi, ko savienoja smaga dzelzs ķēde, un pašas kārtis izskatījās pēc kuģa mastiem, jo tur bija vesela tauvu sistēma, vantis un rājas. Pie vienas rājas gurdi karājās divas spilgtas flagas: viena raiba, zili baltām rūtīm, otra - balta, sarkanu loku vidū. Tas bija starptautisks nelaimes signāls.

Žoga pretējā stūrī uz sētas tupēja vanags. Viņā raudzīda­mies, baltais cilvēks manīja, ka putns ir slims. Viņa smadzenēs pavīdēja jautājums, vai putns jūtas tikpat noguris un savārdzis kā viņš. Šis salīdzinājums tam labu laiku neizgāja no prāta, un viņš vāji pasmaidīja. Pēc kāda brīža viņš, sasprindzinājis gri­basspēku, aizdzina vispārējo vārgumu, kas viņu pārņēma, un lika kalpam zvanīt signālu strādniekiem, lai tie beidz darbu un pulcējas barakās. Tad atkal kāpa mugurā savam "zirgam", lai šodien pēdējo reizi apstaigātu slimos.

Barakās bija atkal divi jauni slimnieki. Tiem viņš iedeva rīcineļļu. Vispār jau viņš varēja sevi apsveikt: šī diena nebija pārāk grūta, tikai trīs miruši. Pa ceļam ieskatījies šķūnī, kur kaltēja pāļus, viņš gāja uz strādnieku teltīm. Viņš apstaigāja visas, lai redzētu, vai arī tur, pārkāpdams izolācijas notei­kumus, neguļ kāds slimnieks. Mājās pārnācis, viņš noklausījās uzraugu ziņojumus par dienas darbiem un deva pavēles nāka­mai dienai. Tad, kā parasts,, sauca laivu komandas vecāko, lai pārliecinātos, ka visas kuģa laivas ir krastā un ieslēgtas šķūnī. Tas bija jādara, jo melnie bija izbijušies un pavisam apjukuši. Ja laivas atstātu krastā, tad no rīta droši vien trūktu savu div­desmit strādnieku. Tāds zaudējums būtu plantācijas darbā stipri jūtams, jo katrs strādnieks maksāja trīsdesmit dolāru vai drusku mazāk - atkarībā no tā, cik katrs jau nostrādājis no tā laika, uz kuru tie bija nolīgti. Jau tā nāve ik dienas aiznesa vai­rākus strādniekus. Arī kuģu laivas Zālamana salās bija diezgan dārgas. Pirms kādas nedēļas septiņi melnie nozuda mežā. Četri no tiem pēc dažām dienām atgriezās, aiz drudža tikko turēda­mies kājās. Tie ziņoja, ka divus no viņu biedriem nonāvējuši un apēduši "viesmīlīgie" džungļu iemītnieki. Septītais vēl bēguļoja. Tas klīstot pa upes krastiem un meklējot, vai nevar kaut kur nozagt laivu, ar ko braukt uz mājām pie savējiem.

Vaijaberi atnesa saimniekam pārbaudei divus iedegtus luk­turus. Baltais apskatīja tos, pārliecinājās, ka lukturi deg mierīgi un gaiši, un pamāja ar galvu. Vienu lukturi pacēla karoga kārts rājā, bet otru uzkāra uz balkona. Lukturiem vajadzēja rādīt ceļu kuģiniekiem. Ik vakarus tos apskatīja un uzkāra.

Atviegloti nopūzdamies, baltais atlaidās spilvenos. Dienas darbs bija galā. Blakus viņam bija šautene. Arī revolveris tepat pie rokas. Bija pagājusi kāda stunda. Visu šo laiku viņš nebija pat pakustējies. Viņš gulēja kā pusmiegā, pusletarģijā. Pēkšņi viņš pamodās un klausījās. Viņam likās, ka uz pretējā balkona kaut kas iečīkstējās. Istabai bija neregulāra sešstūra forma, kas atgādināja burtu L. Stūris, kurā stāvēja gulta, bija tumšs, bet istabas centrālajā daļā, taisni aiz stūra virs biljarda galda, spilgti dega griestu lampa, kuras gaisma netraucēja viņam gu­ļu. Arī balkoni bija apgaismoti. Čīkstoņa atkārtojās, un viņš skaidri zināja, ka vairāki cilvēki kāpj augšā pa trepēm.

"Kas tur ir?" viņš bargi uzkliedza.

Māja, kas bija celta pēdu divdesmit virs zemes, nolīgojās no bēgošo cilvēku soļiem.

"Tomēr! Viņi paliek jau pārāk droši," baltais norūca. "Kaut kas jādara."

Pār Malaitu pacēlās pilns mēness un meta savus starus uz Berandu. Klusajā gaisā viss bija kā sastindzis. No slimnieku ba­rakām vāji atskanēja slimo vaidi. Niedrāju teltīs ap divi simti cilvēkēdāju sprogainām galvām gulēja smagā miegā pēc grUtās darba dienas. Tikai daži, galvas pacēluši, klausījās, kā viens no viņu biedriem lādējās un lamāja balto cilvēku, kas nekad negu­lēja. Uz mājas četriem balkoniem dega lukturu uguns, bet is­tabā gulēja baltais cilvēks ar šauteni un revolveri līdzās; viņš vaidēja un svaidījās pa gultu, tikai brīžam iekrizdams nemie­rīgā miegā.

Nākamajā dienā Deivids Šeldons pārliecinājās, ka viņam % kļūst ļaunāk. Viņš bija vēl vairāk savārdzis, tas bija skaidri redzams, bez tam parādījās citi ļauni simptomi. Viņš iesāka apstaigāt slimniekus cerībā, ka pamanīs pretestību un varēs vainīgos pienācīgi sodīt. Tas bija noteikti vajadzīgs. Stāvoklis, kāds plantācijā bija radies pēdējās dienās, būtu bīstams arī tad, ja viņš justos gluži vesels. Kur nu vēl tagad, kad viņš pats tikko varēja turēties kājās. Melnie ar katru dienu kļuva ļaunāki un izaicinošāki, un viņu parādīšanās naktī pie dzīvojamās ēkas, kas ir viens no smagākajiem noziegumiem, bija draudīga zīme. Vēl tikai drusciņ vairāk izdevības, un tie saņemsies un nogali­nās viņu, ja viņš tiem neliks aiz auss un no jauna neierakstīs ar ugunīgām zīmēm viņu tumšajās dvēselēs, ka baltais cilvēks ir viņu kungs un pavēlnieks.

Bet no slimnieku apgaitas viņš pārnāca pavisam vīlies: ne­bija neviena gadījuma, kur varētu kādu no melnajiem sodīt par nepaklausību vai bezkaunību, kaut no epidēmijas sākuma tādu gadījumu katru dienu bija diezgan. Tas bija savādi. Redzams, ka melnie kļuvuši uzmanīgāki. Šeldons nožēloja, ka naktī nenogaidīja, kad pārdrošnieki būtu ielauzušies pie viņa. Tad viņš butu vienu vai divus nošāvis, un tā būtu citiem laba mācība, kuru tie ilgi atcerētos, tā būtu asinīm samaksāta mā­cība. Viņš bija viens pret diviem simtiem un ļoti baidījās, ka slimība var viņu pavisam novārdzināt, un tad viņš būs pilnīgi melno varā. Viņš jau iztēlojās šausmīgo ainu, kā melnie sagrābj savās rokās plantāciju, izlaupa noliktavas, nodedzina ēkas un bēg prom uz Malaitu, un kā viņa paša galva, saulē iz­kaltēta un dūmos izžāvēta, rotā kādas cilvēkēdāju būdas priekšu. Ja šodien neieradīsies "Džessi", viņš domāja, tad viņam kaut kas jādara.