Džeks Londons - Piedzīvojums

Šeldons pūlējās piecelties, bet no tā nekas neiznāca. Un viņš vairāk nekā nevarēja, kā tikai noskatīties ienācējos. Svešinieces melno pavadoņu augums bija apbrīnojami spēcīgs un liels. Tādus salu iedzīvotājus Šeldons vēl nekad nebija redzējis; un tie arī nebija gluži melni kā Zālamana salu iedzīvotāji, bet gaiš- brūni, un viņu sejas panti bija pareizāki, stingrāki, gandrīz vai skaisti.

Sieviete - bet drīzāk gan meitene, nodomāja Šeldons, kāpa augšā uz balkona un nāca tieši pie viņa, bet viņas pavadoņi pa­lika stāvot uz pakāpieniem. Viņa acīmredzot bija stipri sanik­nota; viņas pelēkās acis zibsnīt zibsnīja un lūpas drebēja. "Tā ir jaunkundze ar raksturu," nodomāja Šeldons. Bet viņas acu skats to pārsteidza. Viņas acis bija lielas un platas, un tās cieši raudzījās viņā zem taisnajām, līdzenajām uzacīm. Viņš ierau­dzīja, ka tās tomēr nav tīri pelēkas. Viņas seja atgādināja sie­viešu galviņas, kas grieztas kamejās, tik tīras un skaidras bija tās līnijas. Viņu pārsteidza cepure, jo tā taču bija vīriešu cepure; viņu pārsteidza kastaņu brūnuma matu pīnes un gar- stobra trīsdesmit astotā kalibra Kolta revolveris, kas bija viņai pie sāniem makstī.

"Nekas, teicama viesmīlība!" tie bija viņas pirmie vārdi. "Jūs atļaujat, lai ļaudis slīkst jums tieši acu priekšā un, vētras izskaloti, iepeld jūsu sētā."

"Es… es lūdzu piedot…" viņš izdvesa un, ārkārtīgi saņem­dams visu savu gribasspēku, ar mokām piecēlās kājās.

Bet viņa ceļi ļodzījās, un, sajuzdams krūtīs stipru žņaug­šanu, viņš slīga uz zemi. Ar vāju gandarījuma sajūtu viņš vēl pamanīja, ka dusmas viņas acīs zūd un tajās parādās rūpju pilns nemiers. Tad viņš iegrima kā smagā tumsā. Viņa pēdējā doma bija, ka nu viņš beidzot zaudē samaņu - pirmoreiz savā mūžā.

Viņš atmodās no spēcīgām zvanu skaņām. Atvēris acis, viņš redzēja, ka guļ savā istabā gultā. Sienas pulkstenis jau rādīja seši, un pēc saules stariem viņš saprata, ka ir seši no rīta. Kā mulsumā viņš juta, ka noticis kas neparasts, bet, kas īsti, to viņš pirmajā brīdī nekādi nevarēja atcerēties. Pēkšņi viņš ieraudzīja pie sienas kovboja cepuri un tai blakus patronu somu un garstobra Kolta revolveri. No šaurās jostas bija skaidri redzams, ka tā pieder sievietei, un Šeldons tūdaļ atce­rējās kuģa laivu un pelēkās acis, kas raudzījās zem līdzenajām uzacīm. Acīmredzot viņa, meitene ar pelēkajām acīm, arī bija tā, kas zvanīja ārā, sētā. Viņš atcerējās arī, ka viņu gaida pienā­kumi, ka bez viņa nav neviena cita, kas varētu izrīkot strādnie­kus, un ar lielām pūlēm piecēlās un nosēdās uz gultas malas, bet gar acīm virmoja zilzaļi loki, un viņš būtu pakritis, ja ne­pieturētos pie sienas. Vēl brīdi viņš sēdēja, acis aizvēris, pūlē­damies pārvarēt reiboni galvā, tad izdzirda viņas balsi:

"Ser, tūliņ atpakaļ gultā!"

To viņa sacīja valdonīgā balsī, kā mēdz runāt cilvēks, kas radis komandēt. Un tai pašā mirklī viņa ar vienu roku ener­ģiski noguldīja Šeldonu atpakaļ spilvenos, ar otru turot viņa muguru.

"Jūs veselu dienu nogulējāt bez samaņas," viņa teica, "un tagad es te rīkojos jūsu vietā. Jūs varēsiet celties, kad atļaušu, ne agrāk. Kādas zāles jūs lietojāt? Hinīnu? Tā. Tā ir labi. Jūs būsiet labs pacients."

"Bet, klausieties," viņš gribēja ko teikt.

"Nerunājiet," viņa to pārtrauca. "Tas ir, jūs nedrīkstat ru­nāt pretī. Bet vispār runāt varat."

"Bet plantācija taču…"

"Pusmiris cilvēks plantācijai nekā laba nevar dot! Vai tie­šām jūs nekā negribat par mani zināt? Es jūtos apvainota. Ap­žēlojieties, es tikko pārdzīvoju pirmo kuģa bojāeju savā mūžā, bet jūs par to nemaz neinteresējaties un domājat tikai par savu nelaimīgo plantāciju. Vai tad tiešām nemaz neredzat, ka es de­gu aiz nepacietības, kā man gribas kādam izstāstīt par mūsu kuģa bojāeju?"

Viņš pasmaidīja, pirmoreiz pēc ilgām, garām nedēļām. Viņš ne tikdaudz smaidīja par viņas vārdiem, kā par to, kā viņa tos izrunāja: tik brīnišķīga bija viņas kaprīzā sejiņa, smaidi vi­ņas acīs un sīkās smieklu rieviņas viņas lūpu kaktiņos. "Cik vi­ņai gadu?" viņš ziņkāri nodomāja un sacīja: "Jā, jā, lūdzu, stāstiet, es klausos."

"Nē, nestāstīšu… tagad nē," viņa atbildēja, spītīgi atmez­dama galvu. "Gan es dabūšu klausītāju, kuru man nevajadzēs lūgties, lai viņš noklausītos manu stāstu. Bez tam gribu no jums uzzināt par šejienes kārtību. Šā un tā dabūju zināt, cikos strādnieki jāzvana uz darbu, bet vairāk arī nekā nezinu. Es ne­saprotu jūsu ļaužu barbarisko valodu. Cikos viņi jāzvana uz pusdienu?"

"Vienpadsmitos. Un vienos atkal uz darbu."

"Ļoti labi. Pateicos, Bet sakiet, kur jums glabājas pielie­kamā atslēgas? Man jāpabaro mani ļaudis."

"Jūsu ļaudis?" brīnījās Šeldons. "Ar konserviem? Nē, nē! Sūtiet viņus uz barakām, lai ēd kopā ar maniem strād­niekiem."

Viņas acis sāka zibsnīt tāpat kā vakar, un sejā atkal bija re­dzama pavēloša valdonība. "Nē, es to nedarīšu. Mani ļaudis ir - cilvēki. Es iegāju jūsu nelaimīgajās teltīs un noskatījos, ko viņi tur ēd. Kartupeļus! Kartupeļus vien! Bez sāls, bez kāda aiz­dara! Tikai kartupeļus! Varbūt es labi nesapratu, bet man lie­kas, viņi teica, ka tie nekad nekā cita nedabūjot ēst. Divreiz dienā kartupeļus, un tā visas septiņas dienas nedēļā. Vai tā ir?"

Viņš palocīja galvu.

"Manējie vienu dienu neizturētu tādu barību, kur nu ne­dēļu. Kur ir atslēgas?"

"Uz āķīša zem pulksteņa."

Viņš ļoti ātri padevās, bet, ņemdama atslēgas, viņa dzirdēja:

"Ir ar' fantāzija, barot netīros nēģerus ar konserviem!"

Un tad viņa saskaitās ne pa jokam. Vaigos sakāpa sārtums aiz dusmām, kad viņa pagriezās pret Šeldonu.

"Mani ļaudis nav nekādi netīri nēģeri. Lūdzu to ielāgot. Jo ātrāk to sapratīsiet, jo labāk būs mums abiem. Un par konser­viem negaužaties, cik mani ļaudis apēdīs, es jums visu to sa­maksāšu, tādēļ neuztraucieties. Jums nav ieteicams uztrauk­ties, jo esat par daudz savārdzis. Un esat drošs, ka nepalikšu te ilgāk, kā vajadzīgs, tikai tik ilgi, kamēr atkal būsiet uz kājām, jo negribu braukt tālāk ar nepatīkamu apziņu, ka esmu pametusi balto cilvēku vienu pašu nelaimē."

"Sakiet, lūdzu, jūs laikam esat amerikāniete?" viņš mierīgi jautāja. . «

Vienu mirkli viņa it kā samulsa no negaidītā jautājuma, bet tūdaļ atbildēja, izaicinoši skatīdamās viņā: "Jā gan, un tad?"

"Nē, nekas. Es tikai gribēju zināt."

"Un vairāk nekā?"

Viņš atraidoši palocīja galvu.

"Kā tā?"

"Tikai tā, es domāju, ka jūs varbūt pateiksiet dažu sirsnī­gāku vārdu."

"Mans vārds ir Šeldons, Deivids Šeldons," viņš teica, snieg­dams viņai savu vājo, kaulaino roku.

Viņa sniedza pretī arī savējo, bet tad atrāva atpakaļ.

"Mans vārds ir Džoanna Laklande."

Un viņi sadevās rokās. "Vai būsim draugi?"

"Citādi jau nemaz nevar būt…" viņš stostīdamies teica.

"Tātad nu es varu savus ļaudis barot ar konserviem, cik tik man tīk?" viņa steidzīgi jautāja.

"Kamēr govis pārnāks no ganībām," viņš jokoja, pūlēda­mies būt tādā pašā omā kā viņa.

Viņa paskatījās uz viņu ar aukstu skatu.

"Vai tas bija joks?"

"Nudien, nezinu… Es… es domāju, ka tas bija joks. Bet, re­dziet, es vēl esmu slims, un…"

"Sakiet, vai jūs neesat anglis?" viņa jautāja tālāk.

"Nē, tas ir tiešām par daudz!" viņš iekliedzās. "Protams, ka esmu anglis, un jūs to ļoti labi zināt."