Džeks Londons - Piedzīvojums

Viņa vērīgi aplūkoja ieroci.

"Vai tas ir pielādēts?"

Viņa izšāva, bet mērķī netrāpīja.

"Par daudz tālu," viņš sacīja, meiteni mierinādams.

Bet viņa sakoda lūpas un izšāva otrreiz. Lode asi iedūcās un rikošetā atlēca atpakaļ, bet bloks salīgojās. Un viņa šāva un šāva, kamēr visas astoņas lodes bija izšautas, un sešas no tām trāpīja mērķī. Bloks gan vēl turējās rājas galā, bet bija pavisam sadauzīts. Šeldons bija pārsteigts: ne viņš, ne Gijo Drumonds nebūtu varējuši šaut labāk. Pirmoreiz viņš redzēja, ka sieviete tik labi prot šaut. Citas sievietes, cik viņam bija gadījies redzēt, pie katra šāviena spiedz, aiztaisa acis un laiž lodi uz labu laimi: kur aizies, aizies.

"Jūs šaujat lieliski… kā sieviete," viņš sacīja. "Tikai divas reizes nošāvāt šķībi. Un vēl ar svešu revolveri."

"Bet es nesaprotu, kā es tās divas reizes varēju nošaut ga­rām," viņa žēli teica. "Revolveris ir apbrīnojami labs. Dodiet man vēl vienu lādiņu, un es galvoju, ka trāpīšu visas astoņas reizes no vietas. Vai gribat saderēt?"

"Es par to nemaz nešaubos. Tikai tad jāuzliek jauns bloks. Vaijaberi! Atnes no pieliekamā jaunu bloku."

"Esmu ar mieru saderēt, uz ko vien tik gribat, ka netrāpī­siet visas astoņas reizes no vietas," viņa ķildīgi turpināja.

"Nebīstieties, es negribu derēt," viņš atbildēja. "Kas jūs mā­cīja šaut?"

"Sākumā mans tēvs, vēlāk Fons un viņa kovboji. Mans tēvs bija apbrīnojams šāvējs, bet ari Fons šāva ļoti labi."

Šeldons savā nodabā pabrīnījās, kas gan varētu būt Fons, un nodomāja, vai tikai tas nebūs tas, kas pirms diviem gadiem Džoannu gandrīz pārliecinājis, ka viņai cits nekas neatliek, ti­kai apprecēties.

"No kurienes jūs īstenībā esat?" viņš jautāja. "No kādas zemes Ziemeļamerikā? Jūs taču vēl neesat man nekā par sevi stāstījusi. Es zinu tikai to, ka jūs esat mis Džoanna Lak- lande."

"Lai atrastu manu dzimteni, jābrauc līdz vistālākajiem rie­tumiem."

"Tātad no Nevadas?"

Viņa papurināja galvu.

"No Kalifornijas?"

"Vēl tālāk uz rietumiem."

"Tālāk vairs nav kur iet, vai arī esmu aizmirsis ģeogrāfiju."

"Ģeogrāfiju gan nē, bet politiku," viņa pasmējās. "Vai atce­raties "aneksiju"?"

"Tātad jūs esat no Filipīnu salām?" viņš iesaucās uzvaras priekā.

"Nē, no Havajas. Tur esmu dzimusi. Tās ir brīnišķīgas sa­las. Vai zināt, es ilgot ilgojos pēc tām. Tikai nedomājiet, ka ne­kad neesmu bijusi prom no tām, ka nekur citur neesmu brau­kusi. Nē. Piemēram, mūsu sabrukuma laikā dzīvoju Ņujorkā. Tomēr esmu pārliecināta, ka nekur pasaulē nav skaistāk kā musu Havajā."

"Bet tad pasakiet man, kādēļ braucāt uz šejieni, uz šīm Dieva nolādētajām salām?" viņš jautāja un skumji piebilda: "Tikai muļķi un neprātīgie brauc šurp."

"Vai tad Nilsens bija muļķis un neprātīgais?" viņa pretojās. "Cik zinu, viņš te nopelnījis trīs miljonus."

"Par nelaimi, tas ir tiesa, un šie trīs miljoni ir vainīgi, ka at­braucu šurp."

"Un ka arī es esmu še," viņa teica. "Tēvs dabūja zināt par Nilsenu, kad bijām Marķīzu salās, un tādēļ nodomājām braukt šurp. Tikai nabaga tēvs līdz šejienei netika…"

"Vai… jūsu tēvs… nomira?" Šeldons nedroši ievaicājās.

Viņa palocīja galvu, un viņas acīs bija redzams maigs, valgs spīdums.

"Labāk izstāstīšu jums visu pēc kārtas," viņa teica, lepni pa­celdama galvu kā cilvēks, kas neļaujas skumjām, kā pienākas meitenei, kas staigā ar kovboja cepuri galvā un garstobra revol­veri pie sāniem. "Es esmu dzimusi Hilo salā, kas ir lielākā un skaistākā visā Havaju salu grupā. Es augu un attīstījos kā visas havajiešu meitenes, kas visu laiku ir zem klajām debesīm un daudz agrāk iemācās peldēt un jāt nekā aplēst, cik ir sešreiz seši. Piemēram, es nemaz neatceros, kad pirmoreiz uzkāpu zir­gam mugurā vai iesāku peldēt. Katrā ziņā tas bija sen, pirms mani piesēdināja pie ābeces. Mans tēvs bija lopkopis, un viņam piederēja vairākas muižas Llavaju un Maui salās. Muižas bija samērā lielas. Piemēram, vienā no viņām, Hokunas muižā, bija divsimt tūkstoš akru zemes. Un tur es iemācījos šaut meža ka­zas. Fons bija Hokunas muižas pārvaldnieks. Viņam bija divas meitas manā vecumā, un karsto vasaras laiku es ik gadu nodzī­voju pie viņiem muižā. Reiz tur nodzīvoju visu gadu. Mēs visas trīs bijām īstas mežoņu meitas. Protams, ne jau mēs augām kā mežoņu bērni, mums vienmēr bija kā guvernantes, tā mājskolotājas, rokdarbi un saimniecības mācības. Bet it īpaši mēs mīlējām klejot un jādelēt pa laukiem un kalniem. Bieži vien tikai ar to mūs varēja piedabūt pie mācībām, ka apsolīja ņemt līdzi medībās vai garos, ilgos izjājumos pa mežiem.

Fons agrāk kalpoja armijā, bet mans tēvs bija vecs jūras vilks, un viņi abi mīlēja viscaur stingrāko disciplīnu. Mātes mums nomira ļoti agri, bet viņi taču bija vīrieši un mūs ļoti lu­tināja. Tā kā sievas ne vienam, ne otram no viņiem nebija, tad mēs palikām par viņu uzticīgiem draugiem. Protams, mums bija arī savi pienākumi. Mums bija jāiemācās strādāt visi mā­jas darbi un vajadzēja tos prast divreiz labāk nekā kalpotājiem, lai nākotnē mēs pašas varētu vadīt saimniecību. Mūsu pienā­kums bija arī mūsu tēviem iemaisīt "kokteili", jo kalpiem šo svēto rituālu neuzticēja. Vispār mūsu rīcībā bija tikai tas, ar ko mēs vajadzības gadījumā pašas vien varētu tikt galā. Piemē­ram, mūsu zirgus arvien gūstīja un segloja kovboji, tomēr arī mums pašām vajadzēja prast ar laso sagūstīt zirgus un tos ap­seglot. Tēvs un Fons bieži vien ņēmās mūs stingri eksaminēt un ar pulksteņiem rokās sekoja, cik ātri to varam izdarīt. Tā­pat ar šaujamieročiem. Mūsu revolverus tīrīja un eļļoja kalpi, bet arī mums pašām to vajadzēja iemācīties, lai mēs varētu se­kot, cik labi kalpi to izdara. Cik reižu sākumā vienai vai otrai no mums uz veselu nedēļu atņēma šauteni, ja pamanīja uz tās niecīgāko rūsas traipiņu. Mēs iemācījāmies arī klajā laukā, lie­tum līstot, no slapjiem zariem sakurt ugunskuru, bet par to grūtāka uzdevuma laikam nav visā pasaulē, izņemot gramati­ku. No tēva un Fona iemācījāmies daudz vairāk nekā no visām mūsu guvernantēm. Tēvs mums mācīja franču, bet Fons vācu valodu, un drīzā laikā gluži labi pratām abas šīs valodas, kaut arī mācījāmies tās tikai mežā vai laukā, apmetoties atpūsties vai izjājot nometnē.

Kad laiks bija dzestrs, draudzenes parasti atbrauca pie manis uz ITilo, kur tēvs bija uzcēlis divus namus un vienu no tiem uz paša krasta. Vai arī mēs visas trīs devāmies uz mūsu īpašumu Punā, kur vizinājāmies laivā, makšķerējām un peldējāmies. Tēvs bija Havajas karaliskā jahtkluba loceklis un bieži ņēma mūs līdzi, kad ar savu jahtu brauca jūrā. Viņš ļoti mīlēja jūru. Kad man bija četrpadsmit gadu, es mājās jau biju pilnīga saim­niece, kurai bija pakļauti visi kalpotāji, un esmu ļoti lepna par to laiku. Kad man palika sešpadsmit gadu, mūs visas trīs aizsū­tīja uz ļoti smalko Milsa semināru Kalifornijā. Kā mēs ilgojā­mies pēc mājām! Ar biedrenēm nevarējām satikt, - tās mūs sauca par cilvēkēdājām, jo mēs taču bijām no Sendviču salām, un viņas mūs vienmēr kaitināja ar to, ka mūsu senči apēduši kapteini Kuku, kas pat ar vēsturi nesaskan, nemaz nerunājot par to, ka mūsu senči Havaju salās nemaz nav dzīvojuši.

Es nodzīvoju Milsa seminārā trīs gadus, šad un tad apcie­modama arī tēvu un mājiniekus, un pēc tam divus gadus biju Ņujorkā. Pēkšņi piedzīvojām lielu sabrukumu: tēvs bankro­tēja ar cukura plantācijām, kuras bija ierīkojis Maui salā. Un tieši neilgi pirms tam viņš bija ierīkojis dzelzceļu, kuru visi sauca par "Laklanda neprātu". Galu galā dzelzceļš, bez šau­bām, būtu atmaksājies un dotu krietnu peļņu, bet toreiz tas ti­kai veicināja mūsu sabrukumu. Tomēr tēvs bUtu izkūlies, ja tieši toreiz nebūtu sākusies lielā panika Volstrītā. Nabaga tēvs! Man viņš nekā nerakstīja, lai neuztrauktu mani, bet es par viņa bankrotu dabūju zināt no avīzēm un tūdaļ steidzos uz mājām. Pirms tam man bija pieskandinātas pilnas ausis par to, ka sievietei dzīvē ir tikai viens ceļš - laulība - un ka jāsaka ardievas visiem sapņiem par brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Bet, tieši otrādi, pēc tēva bankrota man iesākās piedzīvojumu pilna dzīve."