Džeks Londons - Piedzīvojums

"Viņš aizgājis tālu no mums un nav vairs mūsu vidū," Šel­dons atcerējās kādu dzejoli, domādams par savu mirušo draugu, kuru tikko guldīja jūrmalas smiltīs, un par lietus straumēm, kas nu plūst pār viņa izdzisušajām miesām.

Ar pūlēm tie devās pa slīpo krastu uz mājām. Pārējie seši melnie palīdzēja tam, kuram sēdēja mugurā Šeldons, vilkdami viņu un karodami ar trakojošām ūdens straumēm. Daži no melnajiem labprāt būtu nogāzuši zemē ienīsto balto cilvēku un pārvērtuši viņu par nejēdzīgu gaļas blāķi. Bet baltajam bija aiz jostas automātiskais revolveris, kas slēpa sevī ātru nāvi, un baltajā cilvēkā mājoja arī valdonīgs gars, kas nicina nāvi. Tas melnos droši turēja iemauktos, un tie pazemīgi lieca savas mu­guras, palīdzot baltajam tikt drošā vietā.

Viscaur slapjš un noguris, Šeldons brīnījās, cik viegli viņam izdevās pārģērbties un apvilkt sausas drēbes. Kaut ārkārtīgi noguris, viņš tomēr juta, ka viņam kļūst daudz labāk. Acīmre­dzot slimības krīze jau garām un viņš sāks izveseļoties.

"Kaut nu tikai neuznāktu drudzis," viņš savā nodabā sacīja un nodomāja, ka jāieņem hinīns, tiklīdz spēki to atļaus.

Turēdamies pie istabas sienām, viņš izgāja uz balkona. Lie­tus apstājās, bet vējš, kas bija brīdi rimis, atkal kļuva stiprāks. Jūrā sacēlās milzīgi viļņi, gandrīz veselu jūdzi gari, un ar traku niknumu drāzās uz krastu. "Džessi", kas bija noenkurota ar diviem enkuriem, lēkāja kā neprātīga, un katrs otrais vai tre­šais vilnis drāzās pāri tās klājam. Mastā bija divas flagas. Vējš tās plivināja, un tās izskatījās kā divas vijīgas metāla plates. Viena flaga bija zila, otra sarkana. Šeldons zināja, ka pēc Be­randas privātā signālkoda tas nozīmē: "Ko pavēlēsiet darīt? Vai mēģināt laist laivu krastā?" Pirms atbildēt, Šeldons apskatījās signālu sarakstu, kas karājās turpat pie sienas. Tad kalps uzvil­ka pie karogkārts rājas baltu flagu virs sarkanās. Tas nozīmēja: "Glābieties no vētras aiz Nīla salas."

Varēja manīt, ka kapteinis Olsons bija gaidījis tieši tādu pa­vēli, to varēja noprast, redzot, cik ātri kuģa ļaudis uzvilka āķus no enkura ķēdēm. Enkurus viņš iesvieda jūrā, piesiedams bo­jas un cerēdams atgriezties un paņemt tos, kad vētra rimsies. "Džessi" pagriezās, pacēla fokmastu un tad devās prom kā au­ļojamais zirgs. Bet drāzās virsū jauns viesulis, stiprāks nekā pirmie grūdieni, un "Džessi" nozuda melnā miglā.

Visu šo nakti cits pēc cita pār Berandu drāzās vētras brā­zieni, izraujot kokus ar saknēm, apgāžot mājas un tricinot visu dzīvojamo ēku, kas bija celta uz augstiem stabiem. Bet Šeldons nedzirdēja it nekā. Viņš gulēja un ne reizes nepamodās, pat nepakustējās savā gultā un neredzēja neviena sapņa. Un nāka­majā rītā viņš pamodās kā no jauna piedzimis, sajuzdams stipru izsalkumu. Viņš taču vairāk kā nedēļu gandrīz nekā nebija ēdis. Viņš izdzēra glāzi kondensēta piena, atšķaidīdams to ar ūdeni, un pulksten desmitos riskēja izdzert tasīti buljona. Arī stāvoklis slimnieku barakās viņu iepriecināja. Neraugoties uz visu vētru, šonakt bija nomiris tikai viens slimnieks un no rīta bija ievests tikai viens saslimis strādnieks, bet kādi seši bija atlabuši un gāja no slimnieku barakām uz strādnieku teltīm. "Vai vējš aizpūtis slimību un iztīrījis saindēto gaisu?" nodo­māja Šeldons.

Pulksten vienpadsmitos no Belsunas ciemata ieradās Sili sūtnis un ziņoja, ka "Džessi" uzskrējusi sēklī pusceļā starp viņu ciematu un Nīla salu. Naktī no "Džessi" bija atkūlušies arī divi matroži un ziņoja, ka kapteinis Olsons un trešais viņu biedrs noslīkuši. No viņu vārdiem Šeldons saprata, ka pats bu­rinieks ir pilnīgi pagalam. Līdz ar visām citām nelaimēm no­tika tas, no kā viņš visvairāk baidījās: viņu sāka kratīt drudzis. Jau pēc pusstundas viņš dega kā ugunīs. Un viņš taču zināja, ka tagad vismaz vienu dienu nevarēs ieņemt ne visniecīgāko hinīna porciju. Ietinies veselā segu kaudzē, viņš gulēja gultā un pēkšņi sāka skaļi smieties.. Nu lielākas nelaimes vairs nevar būt! Visļaunāko viņš jau pārcietis, izņemot zemestrīci un ūdensplūdus. Bet, ja nekas ļaunāks vairs nav sagaidāms, tad jā­nāk lūzumam, pēc kura viss atkal sāktu iet uz labo pusi…. Un tādēļ viņš smējās, drebēdams zem savām segām, bet kalpi, kopā saspiedušies, brīnījās, kādi jodi sagrābuši viņu balto saimnieku.

Vēl veselas divas dienas nerimās ziemeļrietumu vējš. Šel­dons no drudža bija pavisam vārgs un bez spēka. Tā bija pa­rastā malārija, bet, tā kā Šeldons jau bija novārdzis, tad divās dienās tik ļoti sakritās, ka citādi ne desmit dienās nevarētu tik ļoti novārgt. Bet dizentērija no Berandas bija kā slaucīt aizslau­cīta. Vēl slimnieku barakās gulēja divdesmit strādnieki, bet visi tie jau atveseļojās. Pa abām divām dienām bija nomiris tikai viens pats, tas lielais mežonis, kura brālis gaudoja, pie slimā stāvēdams, kur labāk būtu dzenājis mušas prom.

Ceturtajā dienā pēc tam, kad Šeldons saslima ar drudzi, viņš no rīta gulēja uz balkona, miglainām acīm raudzīdamies trakojošā jūrā. Vējš jau rima, bet milzīgie viļņi aizvien vēl drā­zās Berandas krastā, un viļņu šļakatas sitās līdz karogkārtīm aiz žoga, un putas apšļāca vārtu stabus. Šeldons ieņēma stipru hi- nīna devu, no kā viņam ausīs tā zvanīja, it kā tur būtu iemeties lapseņu spiets. Viņam drebēja rokas un kājas un kļuva nelabi, īsu brīdi, it kā miegā iekritis, viņš atdarīja acis un ieraudzīja ko neparastu: tai vietā, kur pēdējo reizi stāvēja "Džessi", ne visai tālu no krasta milzīga viļņa virsotnē parādījās kādas kuģa lai­vas stūris un atkal nozuda, kā nozūd katra laiva, kad tā slīd lejā no viļņu virsotnes. Šeldons nodomāja, ka tā ir halucinācija. Viņš taču zināja, ka nevienas kuģa laivas te nevar būt, jo ne­viens Zālamana salās neuzdrošinājās braukt jūrā tādā vētrā.

Bet parādība neizgaisa. Pēc īsa brīža atvēris acis, viņš atkal ieraudzīja kuģa laivu visā garumā un varēja pat saredzēt, kas tajā sēd. Viņš redzēja sešus airētājus; laivas pakaļgalā, visā savā augumā izstiepies, stāvēja stūrmanis, un viņa milzīgais stāvs bija skaidri saredzams pret baltajām viļņu putām; viņš ierau­dzīja arī vēl astoto braucēju, kas bija saliecies pār laivas malu un raudzījās uz krastu. Bet Šeldonam bija vislielākais brīnums, ka laivā starp stūrmani un airētājiem sēdēja sieviete. Jā, tā ne­apšaubāmi bija sieviete, jo viņas kuplie mati plivinājās vējā, un taisni šajā brīdī viņa pūlējās tos savākt kopā un noglabāt zem cepures, kas bija gluži tāda pati kā viņa kovboja cepure.

Laiva atkal nozuda un pēc brīža no jauna parādījās nākamā viļņa virsotnē. Visi vīrieši bija melnie, tikai lielāki augumā un staltāki nekā Zālamana salu vietējie iedzīvotāji. Bet sieviete bija no baltajiem, to Šeldons skaidri redzēja. Viņam neviļus uzmā­cās daudzi jautājumi: kas viņa tāda un kā viņa nokļuvusi šeit? Bet viņš bija pārāk slims un tādēļ ne par ko nespēja dziļāk interesēties, bez tam viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tas ir tikai sapnis. Tad atkal viņš ieraudzīja, ka airētāji beidza airēt, bet sieviete un stūrmanis cieši raudzījās, kā viņiem drāžas virsū viļņu grēdas.

"Krietni jūrnieki!" viņš nodomāja, redzēdams, ka airētāji, tuvojoties milzīgam vilnim, kas kā neprātīgs drāzās uz krastu, visiem spēkiem ķērās airos, lai noturētos milzīgā ūdens kalna virsotnē. Tas viņiem lieliski izdevās. Lai gan laiva jau līdz pu­sei bija pilna ar ūdeni, tā tomēr laimīgi tika līdz krastam, un airētāji vienā lēcienā bija malā un vilka laivu augstāk krastā līdz vārtiem. Šeldons sauca savus kalpus, bet no tiem neviena nebija mājā, jo tieši tajā brīdī tie deva zāles slimajiem strādnie­kiem barakās. Un pats viņš nespēja piecelties, lai ietu pretī ne­gaidītajiem viesiem. Tādēļ viņš atslīga pret krēsla atzveltni un noskatījās, kā svešinieki piesēja savu laivu. Kā vesela mūžība vilkās īsais brīdis. Sieviete stāvēja nomaļus, ar vienu roku turē­damās pie vārtiem. Viļņi šļāca viņai pie kājām un aplēja ar ūdeni jūrnieku gumijas zābakos autās kājas. Vērīgi viņa aplū­koja svešo namu un kādu brīdi cieši raudzījās uz Šeldonu. Bei­dzot viņa kaut ko teica saviem pavadoņiem un kopā ar tiem nāca uz dzīvojamo ēku.