Džeks Londons: Piedzīvojums

"Billi, trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem," Šeldons mierīgi teica, bet viņa balsī ieskanējās kāda metāliska nots.

Billi sarauca seju, pacēla uz viņu savas acis, tad atkal tās no­vērsa, bet nekustējās no vietas. "Billi!"

Asi un skarbi kā revolvera šāviens noskanēja šis vārds. Me­žonis automātiski pieskrēja klāt. Pārējo mežoņu kroplās sejas saviebās smīnā, un atskanēja sīki smiekli.

"Ja gribi sodīt Arungu, tad ved viņu uz Tulāgu," Billi sacīja. "Tur ierēdnis sodīs Arungu, dos viņam daudz pātagas cirtienu. Tāds ir likums. Es zinu, kāds ir likums."

Tiešām, tāds bija likums, un Šeldons to zināja. Bet viņš gri­bēja palikt dzīvs un viņam nebija ne mazākās gribas mirt gai­dot, kamēr sāks darboties likumīgā tiesa un sodīs izbēgušo, kas varētu notikt pēc kādas nedēļas vai varbūt arī pēc divām.

"Tu par daudz pļāpā!" viņš ļauni uzkliedza. "Kā tu drīksti nepaklausīt!"

"Es zinu, kāds ir likums," mežonis ietiepīgi atkārtoja.

"Astoa!"

Vēl viens no mežoņiem gandrīz jautri iznāca no pūļa un nekaunīgi skatījās uz balto cilvēku. Šeldons tīši izvēlējās visne­paklausīgākos.

"Tu, Astoa, un Narada, tu, piesieniet Billi pie koka blakus Arungam."

"Piesieniet labi cieši," viņš piekodināja.

"Un tagad tu, Astoa, ņem rokā pātagu. Dod Billi trīs reizes pa desmit cirtieniem. Vai dzirdi!"

"Nē, es to nedarīšu," Astoa norūca.

Šeldons paņēma šauteni, kas bija pieslieta pie balkona mar­gām, un uzvilka to.

"Es tevi pazīstu, Astoa," viņš mierīgi teica. "Tu sešus gadus strādāji Kvīnslendā."

"Es esmu misionārs," mežonis viņu nekaunīgi pārtrauca.

"Kvīnslendā tu veselu gadu sēdēji cietumā. Tavs baltais saimnieks bija liels muļķis, ka nepakāra tevi. Tu esi ļoti ļauns cilvēks. Tu Kvīnslendā sēdēji cietumā divas reizes ik pa sešiem mēnešiem. Divas reizes tu esi zadzis. Tu esi misionārs? Labi. Vai tu kādu lūgsnu proti?"

"Jā, protu."

"Labi. Nu, tad lūdzies. Labi ātri. Vispirms noskaiti lūgsnu, un tad es tevi nošaušu."

Šeldons mērķēja šauteni pret viņu. Astoa palūkojās uz sa­vējiem, bet neviens no viņiem nekustējās no vietas un nedo­māja viņam palīdzēt. Tie ar lielu uzmanību un ziņkāri gaidīja, kas notiks, un kā apburti nenovērsa acu no baltā cilvēka, kas stāvēja gluži viens uz balkona, turēdams savās rokās melno nāvi. Šeldons bija uzvarējis, un viņš to zināja. Astoa nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņš pacēla savas acis uz balto cilvēku un ieraudzīja, ka tas jau pagriezis šauteni pret viņu.

"Astoa," Šeldons teica, izmantodams psiholoģisko spriedzi, "es tūliņ sākšu skaitīt līdz trīs. Tad es šaušu. Un tad tev būs beigas."

Šeldons skaidri zināja, ka viņa roka, noskaitot līdz trim, ne­nodrebēs un mežonis paliks uz vietas guļot. Arī melnais to zi­nāja. Un tādēļ Šeldonam nebija jāšauj. Tiklīdz viņš izteica: "Viens!" - Astoa jau izstiepa roku un ņēma pātagu. Pilns dusmu uz saviem biedriem, ka tie viņu neatbalstīja, viņš sita no visa spēka, katrā sitienā izgāzdams savas dusmas, bet Šel­dons no balkona viņu pamudināja, lai sit vēl stiprāk. Pie koka piesietie kliedza un vaimanāja, un asinis lēni pilēja pa viņu mugurām. Mācība, ko viņš deva mežoņiem, bija pēc visiem li­kumiem atzīmēta ar spilgti sarkanām zīmēm.

Kad pēdējais no melnajiem atstāja sētu - arī abi nosodītie aizgāja pūlim līdzi -, Šeldons gandrīz bez samaņas nokrita uz kušetes.

"Tu esi slims, gluži slims," viņš vaidēja, runādams pats ar sevi. "Bet toties šonakt tu vari mierīgi gulēt," pēc pusstundas viņš piebilda.

Pagāja vēl divas dienas. Šeldons sāka sajust, ka neizturēs, ja vēl vairāk savārgs, un nespēs apstaigāt slimniekus, ko viņš darīja četras reizes dienā. Tagad mira caurmērā pa četri cil­vēki dienā un saslima vairāk nekā izveseļojās. Melnos bija pārņēmušas bailes, un tie bija pavisam nomāktā garastā­voklī. Katrs no slimajiem it kā pielika visas pūles, lai ātrāk varētu nomirt. Tiklīdz tie saslima, viņiem vairs nebija ne mazākās enerģijas, lai cīnītos ar slimību. Viņi bija pārlieci­nāti, ka tiem jāmirst, un likās, ka viņi dara visu, ko spēj, lai šo pārliecību attaisnotu. Pat veselie bija pārliecināti, ka tie tikai uz īsu brīdi pasargāti, un ja ne šodien, tad rīt arī viņi saslims un nobeigsies. Kaut gan viņi visi bija par to pilnīgi pārliecināti, tiem tomēr nebija drosmes izrēķināties ar no­vārgušo balto cilvēku, sagrābt savās rokās kuģu laivas un bēgt no šīs slimību pekles. Lēnā nāve, kas, pēc viņu domām, bija neizbēgama, tomēr tiem nelikās tik briesmīga kā ātrā nāve no lodes, kas tiem draudēja, ja viņi saceltos pret savu kungu. Un pārsteigt viņu nesagatavotu nebija iespējams: nekad viņš negulēja, to viņi visi zināja. Un tikpat neapšau­bāmi viņi zināja, ka nekādas burvības un nekāda pūšļošana nevar panākt baltā cilvēka nāvi, jo šo līdzekli viņi jau bija izmēģinājuši. Pat slimība, kas nobendēja vienu otru no viņu vidus, nevarēja nekā padarīt baltajam saimniekam.

Nepaklausīgo sodīšana visu priekšā atkal nostiprināja dis­ciplīnu. Melnie pazemīgi padevās baltā cilvēka dzelzs rokai. Tikai aiz viņa muguras vai arī, novēršot savas sejas no viņa, tie tagad iedrošinājās ļauni runāt un viebties, bet savaldījās līdz vakaram, kad bija visi kopā teltīs, kur saimnieks viņus nevarēja dzirdēt. Bēgšanas mēģinājumu vairs nebija, un neviens vairs nenāca pa naktīm uz balkona.

Trešajā dienā pēc tam, kad nosodīja Billi un Arungu, gaismai austot, tālumā bija redzamas "Džessi" baltās buras, tās nevarēja būt tālāk par astoņām jūdzēm no Berandas. Bet vējš bija tik lēns, ka tikai pulksten divos pēc pusdienas buri­nieks ienāca jūras līkumā un izmeta savu enkuru ceturtdaļ- jūdzes no krasta. Redzot, ka burinieks brauc uz krastu, Šel­dons saņēmās un kļuva daudz spirgtāks, un pat garās stun­das, kamēr viņš gaidīja burinieku atbraucam, nelikās pārāk smagas. Viņš deva pavēles uzraugiem un mierīgi apstaigāja slimniekus. Nu viss bija labi: beidzot viņa nemiers rimsies. Nu varēs parūpēties arī pats par savu veselību, likties gultā, atpūsties un atgūt spēkus. "Džessi" taču ir klāt, atbrauks viņa kompanjons - veselīgs, spēcīgs, drošs un enerģijas pilns vīrs. Viņš sešas nedēļas bija prom līgt strādniekus Malaitas salā. Tagad viņš atkal yarēs nodoties darbiem plantācijā, un viss būs labi.

Pusguļus sēdēdams saliekamajā krēslā, Šeldons raudzījās, kā "Džessi" nolaida laivu, kas lēni peldēja uz krastu. Viņš ne­saprata, kādēļ airē tikai trīs pāri, un brīnums kļuva vēl lielāks, kad laiva piestāja krastā un ilgu laiku neviens nekāpa malā. Bet pēc īsa brīža viss kļuva skaidrs. Melnie airētāji nāca uz dzīvo­jamo ēku ar nestuvēm plecos. Viņiem pa priekšu nāca baltais cilvēks, atvērdams vārtus, tad atkal tos aizvērdams; Šeldons to pazina, tas bija "Džessi" kapteinis, un viņš skaidri saprata, ka uz nestuvēm guļ neviens cits kā viņa kompanjons Gijo Dru- monds. Šeldona acīs iemirdzējās asaras. Pēkšņi viņš sajuta neizsakāmu tieksmi mirt. Izmisums bija pārāk liels. Viņš skaidri saprata, ka savā galīgajā nespēkā vairs nespēj pārvaldīt plantāciju un turēt melnos bailēs un paklausībā… Bet tad atkal no jauna viņā iedegās gribas liesma. Viņš teica nesējiem, lai noliek nestuves uz balkona līdzās viņa krēslam. Gijo Dru- monds, kuru pirms sešām nedēļām viņš bija redzējis veselu un spēkā ziedošu, nu izskatījās kā skelets. Viņa aizvērtās acis bija dziļi iekritušas, izkaltušās lūpas nespēja aizsegt zobus, un vai­gu kauli izspiedās uz āru. Šeldons sūtīja kalpu, lai atnes termo­metru, un vaicādams raudzījās kapteiņa acīs.