Džeks Londons: Piedzīvojums

Tikko nozvanīja zvans, vēstīdams, ka iesākas darbs, kad pie Šeldona kāds ienāca. Šeldons gulēja uz verandas, kur bija licis iznest savu kušeti, un redzēja, ka jūras līkumā iebrauc laivas un piestāj pie krasta. Četrdesmit mežoņu, apbruņojušies ar šķēpiem, stopiem un rungām, apstājās pie vārtiem, pa kuriem ienāca iekšā tikai viens no viņiem. Viņi zināja, kāds Berandā li­kums, kā katrs no vietējiem zināja, kāds katrā plantācijā li­kums, kaut arī tālu izstieptajās Zālamana salās bija vairākas plantācijas. Ienācējs gāja taisni uz salas dzīvojamo ēku, un Šel­dons pazina to: tas bija Sili, Belsunas ciemata vadonis. Mežo­nis nenāca augšā uz balkona, bet godbijīgi palika lejā stāvot un no turienes sāka runāt ar "lielo balto saimnieku".

Sili bija gudrāks par citiem vietējiem, bet šī atšķirība tikai spilgtāk norādīja, cik zema savā attīstībā ir mežoņu cilts, pie kuras viņš piederēja. Viņa mazajās ačelēs, kas bija stipri tuvu viena pie otras, spīdēja cietsirdība un ļauna viltība. Viss viņa apģērbs bija lupata ap gurniem un ādas josta. Perlamutra glie­mežvāka rota, kas karājās degunā līdz pat zodam un traucēja runāt, bija tikai greznumlieta, bet izdurtajiem caurumiņiem ausu ļipiņās bija arī praktiska nozīme: tur melnie nēsāja pīpi un tabaku. Aplauztie zobi bija gluži melni no beteļa zīšanas, un Sili lāgiem izspļāva ārā šā stāda sulu.

Kad viņš klausījās vai runāja, viņa vaibsti atgādināja pērtiķi. Izrādīdams piekrišanu, viņš nolaida uz leju acu plak­stiņus un izstiepa zodu uz priekšu. Viņš runāja, bērnišķīgi aizraudamies un varen vīzdegunīgi, kas bija galīgā pretrunā ar to pazemību, kādā viņš stāvēja balkona priekšā. Viņam bija daudz karavīru, un viņš bija Belsunas ciemata valdnieks un pavēlnieks. Baltajam cilvēkam karavīru nebija, bet viņš bija Berandas valdnieks un saimnieks, un reiz, uz kādu laiku, bija arī Belsunas kungs. Sili negribēja to atcerēties: tas notika, kad viņš tikko mācījās iepazīt balto cilvēku dabu un dīvainības un kad viņš arī mācījās baltos ienīst. Reiz viņš bija nogrēkojies, paslēpdams pie sevis trīs no Berandas izbēgušos strādniekus, kas tam bija atdevuši visu, lai tikai Sili dotu patvērumu un apsolītos pārcelt viņus uz Malaitu. Un Sili jau iztēlojās, cik laba dzīve viņam būs, kad vairosies ienākumi, kad viņa cie­mats kļūs par pastāvīgu starpniecības vietu starp Berandu un Malaitu.

Par nelaimi, viņš toreiz vēl nepazina balto cilvēku ieradu­mus. Berandas saimnieks mācīja viņam tos pazīt, kad, gaismai austot, ieradās viņa niedrāju būdiņā. Pirmajā brīdī Sili to uz­ņēma kā joku, jo viņš taču savā ciematā jutās pilnīgā drošībā. Bet jau nākamajā acumirklī baltais cilvēks ar ķēdēm, ko turēja kreisajā rokā, iesita viņam pa zobiem, un viņš norija sāpju kliedzienu, bet ar otru baltais viņam iesita pa ausi tik stipri, ka viņš nekā vairs neatcerējās, kas tālāk notika. Kad viņš atguva samaņu, tas sēdēja laivā, kas viņu veda uz Berandu. Berandā pret viņu izturējās bez kādas cienības, turēja važās iekaltām ro­kām un kājām un atlaida brīvībā tikai tad, kad viņa ciemata ļaudis izdeva visus trīs izbēgušos strādniekus. Bez visa tā bries­mīgais baltais cilvēks viņu un Belsunas ciematu vēl nosodīja ar desmit tūkstošiem kokosriekstu. Pēc tam vairs Sili neslēpa pie sevis nevienu bēgli, bet piedāvāja savus pakalpojumus gūstīt izbēgušos. Tas bija daudz drošāk un arī izdevīgi: par katru sa­gūstīto bēgli viņš dabūja kasti tabakas. Bet, ja šis baltais cilvēks kādreiz nokļūtu viņa varā un viņš, Sili, redzētu, ka baltais ir slims un nevarīgs, vai arī ja viņš būtu baltajam aiz muguras un tas pakluptu un nokristu zemē - o, tad Sili dabūtu galvu, par kuru Malaitā labi samaksātu!

Par ziņu, ko atnesa Sili, Šeldons ļoti priecājās: septītais bēg­lis bija sagūstīts un jau stāvēja pie vārtiem. Šeldons pavēlēja to atvest pie balkona. Viņa rokas bija uz muguras sasietas ar ko- kosšķiedru virvēm, seja ļauna un izaicinoša, bet uz miesas vēl bija redzamas sakaltušas asinis, palieka no cīņas ar Sili kara­vīriem.

"Es redzu, Sili, tu esi labs cilvēks," Šeldons teica, kad kara­vīru vadonis ar vienu malku iztukšoja lielu glāzi džina. "Tu vi­sai drīz notvēri šo vīru, Arungu. Arunga ir ļoti stiprs. Es tev par viņu došu kasti tabakas. Un vēl došu septiņas aršinas au­dekla un vienu nazi, lielu nazi."

Tabaku, audeklu un nazi no pieliekamā atnesa divi kalpi un pasniedza tos Belsunas vadonim, kas papildu dāvanu saņēma, izteiksmīgi un priecīgi krekšķinādams. Tad viņš devās atpakaļ pie savām laivām. Šeldons pavēlēja saviem kalpiem iekalt bēgļa rokas važās un ar otru važu piesiet viņu pie viena no stabiem, uz kuriem bija uzcelta dzīvojamā ēka. Pulksten vienpadsmitos, kad melnie pārnāca no darba, Šeldons viņiem pavēlēja sanākt sētā. Visi plantācijas veselie iemītnieki sanāca balkona priekšā; sanāca pat slimnieku baraku kalpotāji, nedaudzās sievietes un bērni. Tas bija ap divsimt kailu mežoņu bars. Bez parastajām rotām - zīlēm, gliemežvākiem un kauliem - viņu caurdurtajās ausīs un nāsīs vēl varēja redzēt angļu kniepadatas, naglas, dāmu metāla matadatas, sarūsējušas dzelzs spīles, virtuves trauku metāla gabalus un patentētās konservu bundžiņu atslē­gas. Dažiem sprogainajos matos bija iesprausti kabatas naži. Viens bija uzkāris uz krūtīm porcelāna durvju kloķi, otrs - modinātājpulksteņa vara atsperi.

Šā bara priekšā, pie balkona margām turēdamies, lai nepa­kristu, pavisam savārdzis un bez spēka, stāvēja slims baltais cil­vēks. Jebkurš no melnajiem ar vienu grūdienu varēja viņu da­būt gar zemi. Kaut gan viņam bija šautene un revolveris, pūlis varēja viņu vienā mirklī saplosīt gabalos un iegūt viņa galvu un plantāciju. Asinskāres, ienaida un atriebības kaisles viņiem bija vairāk nekā vajag, bet viena viņiem trūka: tās valdonības uguns, kas neizdzisa pat slimajā baltajā cilvēkā, un šī uguns kuru katru brīdi varēja aizdegties gaišās liesmās, izlauzties un ar savu karsto elpu viņus visus sadedzināt.

"Narada! Billi!" Šeldons pavēlēdams sauca.

Divi mežoņi negribīgi atšķīrās no pūļa un iznāca ārā.

Vienam no viņiem Šeldons iedeva važu atslēgas, un tas at­brīvoja Arungu.

"Narada, tu un Billi, ņemiet Arungu ciet un piesieniet viņu pie koka," Šeldons pavēlēja.

Abi mežoņi pavēli izpildīja bezgala gausi, pārējiem kurnot un nemierīgi sakustoties, un kalps atnesa lielu, smagu pātagu. Tad Šeldons teica:

"Uz Arungu es esmu ļoti dusmīgs. Es viņu ar varu šurp ne- atvedu. Es viņu nemānīju. Es teicu: "Nāc pie manis uz Be­randu un strādā trīs gadus." Viņš atbildēja: "Labi, es iešu uz Berandu un strādāšu trīs gadus." Viņš atnāca un dabūja daudz kai-kai (barības), daudz naudas. Kādēļ viņam vajadzē­ja bēgt? Es esmu uz viņu ļoti dusmīgs. Es viņu par to sodīšu. Es samaksāju Sili, lielajam Belsunas vadonim, kasti tabakas par to, ka viņš sagūstīja Arungu. Labi. Arungam nu vajag sa­maksāt man par to tabaku. Sešas mārciņas sterliņu viņam va­jag man par to samaksāt. Vai arī, kas ir tikpat daudz, viņam man jāstrādā viens gads par brīvu. Labi. Tagad Arunga dabūs trīs reizes pa desmit pātagas cirtieniem. Billi, tu ņem rokā pā­tagu un sit ar to Arungam trīs reizes pa desmit cirtieniem. Lai visi vīrieši un visas Marijas (sievietes) skatās. Ja kāds gribēs bēgt, lai atceras, kā es sodīju Arungu, un tad vairs neviens ne­gribēs bēgt. Billi, dod Arungam trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem."

Kalps deva pātagu, bet Billi to neņēma. Šeldons mierīgi gai­dīja. Visu mežoņu acis, pilnas baiļu, šaubu un saspīlētas uzma­nības, bija vērstas uz viņu. Nupat vajadzēja izšķirties, vai vien­tuļais baltais cilvēks paliks dzīvs, vai arī viņu nositīs.