Džeks Londons - Piedzīvojums

"Ak tad jūs tiešām esat anglis?" viņa teica, nekā nedo­mādama.

Viņš saviebās un cieši sakoda lūpas, tad pēkšņi sāka smie­ties, un arī viņa smējās līdzi.

"Es pats esmu vainīgs," viņš atzinās. "Nevajadzēja jūs kaiti­nāt. Turpmāk būšu uzmanīgāks."

"Nu, pasmejieties, bet es iešu parūpēšos par brokastīm. Ko jūs gribētu ēst?"

Viņš pakratīja galvu.

"Neko."

"Bet jums vajadzētu kaut ko iekost. Drudzis ir pārgājis, un jūs vēl esat tikai savārdzis. Vienu brītiņu pagaidiet…"

Viņa aizskrēja uz virtuvi, skrienot gandrīz nomezdama no kājām tupeles, kas bija divtik lielas kā viņas kājiņas. Viņa no­zuda, gluži pietvīkusi aiz samulsuma.

"Velns lai parauj, tās taču manas tupeles!" nodomāja Šel­dons. "Viņai nav nekā līdzi, izņemot to, kāda viņa izkāpa malā. Bet, krastā izkāpjot, viņai kājās bija jūrnieku zābaki."

Šeldons ātri izveseļojās. Drudzis pārgāja, un viņam vēl tikai vajadzēja mierīgi gulēt, lai atgūtu spēkus. Džoanna uzņēmās pārzināt virtuvi, un pirmoreiz, kamēr Šeldons mita Berandā, viņa ēdiengalds bija tāds kā pie baltajiem cilvēkiem. Viņa pati gatavoja ēdienu slimniekam, un, pateicoties viņas kopšanai un spirgtajam garam, ko viņa ienesa Berandā, jau pēc divām dienām Šeldons bija tik tālu, ka varēja iznākt ārā uz balkona. Stāvoklis bija visai neparasts un dīvains, bet vēl lielāks bija Šel- dona izbrīns, ka Džoanna pati, spriežot pēc viņas izturēšanās, stāvokli nebūt neuzskatīja par savādu un neparastu. Viņa ap­metās te un sāka saimniekot tik vienkārši, it kā Šeldons būtu viņas tēvs vai brālis, vai arī tā, it kā viņa pati būtu vīrietis.

"Vai zināt, tas ir vienkārši brīnišķīgi," viņa tam teica. "Taisni kā romānā. Es izkūlos krastā, glābdamās no bojā ejoša kuģa, un mežonīgā salā sastopu slimu cilvēku, gluži vienu starp diviem simtiem vergu…"

"Strādnieku," viņš izlaboja, "nolīgtu strādnieku. Viņiem jāstrādā tikai trīs gadi, un līgumus viņi slēguši labprātīgi."

"Jā, jā," viņa .steidzīgi turpināja, "lieliski… Es te sastopu slimu cilvēku, gluži vienu ar diviem simtiem melno mežoņu cilvēkēdāju salā… Viņi taču ir cilvēkēdāji, vai ne? Vai arī tās ir tikai tukšas tenkas?"

"Tukšas tenkas!" viņš smaidīdams atkārtoja. "Nē, nebūt. Gandrīz visi mani strādnieki ir džungļu iemītnieki, bet visi vie­tējie džungļu ļaudis ir - cilvēkēdāji."

"Bet, kad viņus atved plantācijās, tad taču viņi vairs neēd cilvēkus? Piemēram, jūsu strādnieki taču vairs neēdīs cil­vēkus?"

"Kā ne. Apēdīs arī jūs, ja vien gadīsieties pa rokai."

"Vai jūs to tikai tā domājat?"

"Nē, es to skaidri zinu."

"Kā jūs to zināt? Kādi jums ir fakti? Vai tiešām jūsu pašu strādnieki…"

"Jā gan, mana paša strādnieki, mani kalpi, pat pavārs, kas tagad, kamēr jūs esat še, cep tik garšīgus plāceņus… Ne ilgāk kā pirms trim mēnešiem vienpadsmit no maniem strādniekiem bija nozaguši kuģa laivas un aizbēguši uz Malaitu. No tiem deviņi bija malaitieši, bet pārējie divi no Sankristobala salas. Pēdējie divi bija lieli muļķi; un, ja divi malaitieši būtu braukuši vienā laivā ar deviņiem sankristobaliešiem, tad arī viņi būtu tādi paši muļķi."

"Nu? Kas tad notika?" viņa nepacietīgi jautāja.

"Malaitieši apēda abus sankristobaliešus un atstāja tikai galvas, kuras kanibāli neēd, jo domā, ka tās ir ļoti vērtīgas. Gal­vas tie bija paslēpuši, un tagad tās grezno kādu būdiņu džun­gļos viņpus Langa-Langas."

Džoanna sasita rokas, un viņas acis iedzirkstījās.

"Tātad visīstākie cilvēkēdāji! Iedomājieties , r divdesmitajā gadsimtā! Bet man visu laiku likās, ka pasaulē vairs nav ne ro­mantisma, ne brīnišķīgu piedzīvojumu."

Viņš smaidīdams paskatījās uz meiteni.

"Kas ir? Ko jūs smaidāt?" viņa jautāja.

"Nekas, man tikai liekas, ka tur nav ne pilītes romantisma, ja jūs apēd kāds netīrs nēģeris."

"Protams gan," viņa piekrita. "Bet starp viņiem dzīvot, tu­rēt viņus paklausībā, valdīt divus simtus cilvēkēdāju un pašam palikt dzīvam - ja arī tas nav romantiski, tad, pēc manām do­mām, vismaz tā ir brīnišķīgu piedzīvojumu augstākā pakāpe. Bet romantisms taču ir diezgan cieši saistīts ar brīnišķīgiem piedzīvojumiem."

"Ja tā grib spriest, tad jau vēl augstāka brīnišķīgu piedzīvo­jumu pakāpe būs, ja iekļūsim nēģerim vēderā," viņš pretojās.

"Jūsos nav ne pilītes romantisma," viņa iesaucās. "Jūs esat tikpat sauss, garlaicīgs un drūms kā visi praktiski ļaudis civili­zētās zemēs. Es nesaprotu, kādēļ tad jūs vispār te dzīvojat? La­bāk būtu palicis dzimtenē un mierīgi kvernējis kādā bankā

"Vai par komiju kādā veikalā? Ļoti pateicos."

"Tieši tā, apmēram tādā darbā. Nu tad sakiet, Dieva dēļ, kā jūs nokļuvāt te, pašā pasaules malā, mežoņu zemē?"

"Lai nopelnītu dienišķo maizi un izlauztu ceļu dzīves cīņā."

"Jaunākais dēls, smags un grūts ceļš tev būs jāiet, līdz tu tiksi pats pie sava pavarda un pajumta," viņa citēja. "Ziniet, ja tas nav romantiski, tad vispār pasaulē nav vairs nekā roman­tiska. Iedomājieties tikai visus tos "jaunākos dēlus", kas izklī­duši pa visām pasaules malām un kam jāpieredz tūkstošiem brīnišķīgu piedzīvojumu, lai viņi tiktu pie sava pavarda un sava pajumta. Jūs esat viens no viņiem, un es arī."

"Atļaujiet…" viņš nedroši ieminējās.

"Nu jā, protams, es neesmu jaunākais dēls, bet jaunākā meita," viņa izlaboja savus vārdus, "bet arī man nav ne savas pajumtes, ne sava pavarda, vispār man nav neviena un nekā… Un arī es esmu nokļuvusi te, pašā pasaules malā, tāpat kā jūs."

"Tad man jāpiekrīt, ka jūsu dzīvē tiešām ir mazliet roman­tikas," viņš piekrita un neviļus atcerējās, kā viņa pagājušo nakti balkonā zem moskītu tīkliem gulējusi šūpuļkrēslā, savu taitiešu apsargāta, kuri gulēja balkona otrā galā. Līdz šim viņš vēl bija pārāk novārdzis un nespēja protestēt, bet tagad stin­gri nolēma panākt, ka yiņai jāguļ istabā un viņš gulēs uz balkona.

"Redziet," viņa jau turpināja, "es visu savu mūžu esmu la­sījusi un sapņojusi par brīnišķīgiem piedzīvojumiem, bet nekad nedomāju un necerēju, ka man pašai būs tie jāpiedzīvo. Viss gadījās pavisam nejauši. Vēl pirms kādiem diviem gadiem biju pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas citas izejas, tikai…" Viņa mazliet apmulsa, sapinās un īdzīgi saviebās. "Nu jā, man likās, ka cits nekas neatliks, kā apprecēties."

"Un jūs labāk izvēlējāties cilvēkēdāju salu un patronu jostu?" viņš teica.

"Par cilvēkēdāju salu gan nedomāju, bet patronu josta man šķita visai noderīga."

"Bet jūs droši vien nekad neiedrošinātos revolveri lietot, ja ari būtu neizbēgama vajadzība," viņš teica, bet tūlīt gan pie­bilda, pamanīdams dzirksteli viņas acīs, "tas ir, izšaut jau nu jūs droši vien izšautu, bet mērķī tik un tā netrāpītu."

Viņa uztrūkās kājās un devās uz durvīm. Viņš saprata, ka viņa iet pēc sava revolvera.

"Nepūlieties, neejiet, te būs mans revolveris," viņš teica. "Ko jūs gribat darīt?"

"Es nošaušu bloku no jūsu karogkārts."

Viņš neticīgi pavīpsnāja.

"Tikai man jūsu revolveris svešs," viņa nedroši teica.

"Izšāviens ļoti viegls, tādēļ stipri nespiediet. Nositiens drošs."

"Jā, jā," viņa to nepacietīgi pārtrauca, "es automātiskos re­volverus pazīstu, sakarsuši tie nedod šāvienu, bet jūsējais man svešs."