Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Gunārs Cīrulis

Romāns

RĪGA «LiESMA» 1982

Recenzenti: Ēvalds Strods un milicijas ģenerālmajors, juridisko zinātņu doktors Anrijs Kavalieris

Mākslinieks Gunārs Kļuva

Sveši lauri man nedeva miera. Ar ko esmu sliktāks par citiem žurnālistiem? Viņu apraksti par netaisnīgi notiesā­tiem cilvēkiem vai par nesodītiem noziegumiem, par vis­bīstamāko sabiedrisko parādību — vienaldzību parasti iz­raisa tik plašu lasītāju atbalsi, ka ar atsauksmēm un vēs­tulēm vien varētu piepildīt visu avīzi. Turpretī manas reportāžas no tiesas zāles labākajā gadījumā atbalsojās redakcijas pastā ar vienu vai diviem protestiem, kuros aizrādīja uz neprecizitātēm faktu atspoguļojumā, uz pa­viršību noziedzības iemeslu analīzē. Pat honorāra desmit­nieki nespēja remdēt aizvainotās patmīlas sāpes, drīzāk otrādi, kaisīja godkāres sāli strutojošajās brūcēs. Tiešām, pazinu taču daudzus vadošus tieslietu darbiniekus, vairāki milicijas inspektori sveicināja mani pa gabalu, reiz pat izpestīja, kad tiku apturēts par satiksmes noteikumu pār­kāpšanu, visas ielas plašumā pavēstot caur patruļas ma­šīnas megafonu: «Laid viņu vaļā, Edgar, tas ir mūsē­jais…» Šis tad nu arī bija manas karjeras kalngals, jo ar saviem rakstiem nekādu popularitāti iemantot ne­izdevās. Un tas, kā jau teikts, rīvēja manam godam kanti.

Domāju ilgi un mokoši. Samierināties ar talanta trū­kumu un meklēt citu pielietojumu universitātē izvīstītajam filologa diplomam nav rakstoša cilvēka dabā. Varbūt visa vaina tā, ka līdz šim ar attēlotajiem atgadījumiem biju

iepazinies pēc nostāstiem, post factum, kā mēdz sacīt mani draugi juristi, pēc dokumentiem rekonstruējis no­tikumu secību, nevis dzīvojis līdzi katrai to fāzei. Būtībā atrados tādā kā tiesneša lomā. Bet viņam bezkaislība ne­pieciešama kā taisnīga sprieduma priekšnosacījums. Toties reportiera attieksme nedrīkst lidināties vēsas objektivitā: tes līmenī. Vienīgi emocionalitāte, klātbūtnes izjūta var pārliecināt lasītāju, piespiest viņu iedomāties sevi pašu va'i savus tuviniekus cietušā vietā, izdarīt tos secinājumus, kuru dēļ esam pasākuši publicēt šos problēmu aprakstus.

Nolēmu šoreiz negaidīt zvanu no ministrijas, iztikt bez izdevīgiem signāliem un mājieniem. Ziedošu dažas dien­naktis, pasēdēšu pilsētas milicijas dežūrtelpā, — vai man žēl? Pat ja nenākšu uz pēdām materiālam, kas izglābs no tikpat kā nenovēršamā izsūtījuma uz redakcijas vēstuļu nodaļu, tomēr patērzēšu ar operatorēm, aizbraukšu uz kādu atgadījuma vietu — lai tas būtu kautiņš komunālā dzīvokļa virtuvē, ielaušanās mēģinājums veikalā vai huli­gāniska uzvedība parkā. Vienalga aizraujošāk nekā kver- nēt pie Preses nama pulētā rakstāmgalda un izlikties, ka strādāju pie valstiski nozīmīga sacerējuma.

Pa telefonu uzzināju, ka dežurē mans senais paziņa Aleksandrs Kozlovs, tas pats Saša, kurš jau krimināl­meklēšanas daļā bija slavens ar nepārspējamu māku gu­lēt jebkādos apstākļos. Arī tagad, padzirdējis, ka pilsētas atbildīgais dežurants aizņemts, biju gatavs saderēt: ma­jors kaut kur nolīdis un efeši aizmidzis, tādējādi uzkrājot enerģiju visspraigākajam darba cēlienam — naktij. Viņš, protams, nodrošinājies pret tādiem nepatīkamiem pārstei­gumiem ka priekšnieka ierašanās; aizbarikadējies aiz aktu vāku vaļņa, paslēpis acis aiz tumšiem briļļu stik­liem, izvilcis tiešu, bet grūti saredzamu caurspīdīgas makšķerauklas vadu līdz vecākajai operatorei, kuru ar atkārtotiem bildinājumiem vērtis par savu sabiedroto un miera sargātāju. Komplimentu pārliecības spēku diemžēl mazināja neiztrūkstošais ievadteikums: «Ja es, nebūtu sen un laimīgi precējies…» — tomēr vecākā seržante jutās glaimota un sv< ti ticēja savai neatvairāmībai. Tikpat ap- šaubāmi skanēja arī priekšniecībai rakstiski iesniegtais ierosinājums izdarīt dežūru kārtības reformu un priekš­dienas sakt divdesmit četru stundu darba posmu pie­vakare, tādā veidā panākot lielāko gara spēju koncentrā­ciju nakti, kad, ka rada prakse, atgadījumu visvairāk. Ne-

varēja noliegt, ka šim priekšlikumam ir zināms loģisks / pamatojums, tomēr visi to uzskatīja vienīgi kā Kozlova kārtējo mēģinājumu teorētiski attaisnot savu pastāvīgo miega badu un tāpēc pat nelika uz balsošanu. Jā, jaunajā postenī, kas atbilda tikko saņemtajai majora zvaigznītei, kādreizējais trumpis vērsās pret viņu. Agrāk tas bija kaldinājis Kozlova slavu. Katrā nopratināšanā pienāk tāds brīdis, kad iestājas smags klusums un visu izšķir stiprākie nervi. Bieži spriegumu neiztur milicijas darbi­nieks un ar nākamo jautājumu dod noziedzniekam iespēju izlocīties. Saša šai-ziņā bija neuzvarams — viņš stingi raudzījās aizturētajā un kā zaķis gulēja vaļējām acīm… Klīda pat baumas, ka viņš iemieg, tikko aizver muti, to­mēr tās bija pārspīlētas. Atradās liecinieki, kuri bija ga­tavi apzvērēt, ka jauno uzpleču saņemšanas ceremonijā gaviļnieks aizsnaudies tikai pārvaldes priekšnieka svinī­gās uzrunas beigu daļā un līdis bučoties nevis tāpēc, ka pa miegam sajaucis pulkvedi ar savu sievu, bet patiesā aizkustinājuma uzbangojumā.

Lai . vai kā, šoreiz šķita prātīgi sekot Kozlova piemē­ram — «nosnausties līdz vakaram un ierasties milicijā ar svaigu galvu.

Laikam taču nebiju īsti izgulējies, jo pirmajā brīdī mani pārsteidza, cik ļoti dežūrdaļas operatīvā telpa līdzinās kino un televīzijas ekrānos redzētajām. Tāda pati pults ar neskaitāmiem telefona aparātiem, tumbleriem, pogām un pievadiem, kurus darbināja neticami safrizētas un daij- balsīgas sievietes, pie sienas tāds pats elektrificēts pil­sētas plāns, uz kura pēc spuldzīšu uzliesmojumiem var iz­sekot patruļas mašīnu kustībai. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka šie skati laikam te filmēti, ka sociālistiskā reālisma iezīmes jāmeklē saturā, nevis formā. Ja gribēju īstenot savu ieceri, jācenšas aizmirst, ka esmu šeit cilvēks no malas, jāatrauj skatiens no glītā ietērpa, ātrāk jāizurbjas līdz kodolam. Modināt aizmigušo ar pasaku prinča skūp­stu netaisījos, tāpēc spēru pec iespējas skaļākus soļus.

Atbildīgais dežurants negulēja, jādomā, signalizācijas sistēma funkcionēja nevainojami.

— Gribi? — viņš piedāvāja, atskrūvējis termospudeles vāku un ielējis tajā kūpošu kafiju.

— Kas jauns? — malkodams pa austrumnieku iera­dumam pārsaldināto dziru, pēc pieklājības pauzes uz­devu jautājumu, kura dēļ grasījos pavadīt bezmiega nakti.

— Bufetē remonts.

— Un pilsētā?

Kozlcvs paraustīja plecus, tad izlikās šķirstām dežūras žurnālu, it kā piešķirdams divkāršu ticamību savai no­raidošajai atbildei.

— Nekas tāds, kas varētu ieinteresēt tavus lasītājus. — Un tūdaļ metās padziļināt atzinumu: — Kas tad satrauc viņu jūtīgās sirdis? Pirmām kārtām nelaimē nokļuvuši bērni. Nolaupīti vai noslēpumainā veidā pazuduši, liesmo­jošās mājās atstāti, āliņģī vai atvarā iekrituši. Un paš­aizliedzīgi izglābti. Tāpat nervus kutina izvarotas sie­vietes. Tad visādas ķibeles, kas atgadās pazīstamiem cil­vēkiem. Ja nozog mašīnu Jānim vai Pēterim, tas nevienu nespēj aizraut, bet, ja uz ielas izģērbtu pliku tevi, tas jau būtu iemesls zināmam uzbudinājumam — rakstīja, rak­stīja par viņiem, kamēr pats iekļuva ķezā, paskatīsimies, kādu meldiņu tagad uzņems, vai beidzot sados tiem mili­čiem, kas neprot nodrošināt mūsu ielās kārtību? Tāpēc silti iesaku — lai ko taisies sacerēt par mūsu kopējo de­žūru, katram gadījumam pacenties klupt krāgā milicijas dienestam. Tas vienmēr atstāj simpātisku iespaidu, jo pie­rāda, ka autors ir principiāls un drosmīgs cilvēks, kurš nebaidās paša velna …