Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Viņa valoda kļuva arvien gausāka, it kā viņš kafijas vietā būtu dzēris baldriānu. Sakopojis gaistošo možumu, majors vēl piemetināja:

— Bet tagad — ej, man jākoncentrējas. Parunā ar pui­šiem, viņiem jau jābūt atpakaļ no izsaukuma.

— Vai kas nopietns?

— Ej, ej! — Kozlovs vāri atmāja.

— Kas šodien dežurē?

Viņš neatbildēja. Droši vien jau redzēja otro sapni, un tic cilvēkiem, kas diendienās satiekas ar dzīvf.s mel­najām parādībām, kā par brīnumu, — varbūt taisnīga līdzsvara labad, — allaž ir rožaini.

Ari operatīvajā grupā man gadījās puslīdz pazīstams cilvēks. Par viņu gan biju vairāk dzirdējis no citiem nekā tiešā ceļā uzzinājis, toties no pilnīgi drošiem avotiem, tā ka inspektora Oskara Šiliņa persona nešķita sveša.

Pievilcīgs un reizē ari antipātisks, gandrīz atbaidošs raksturs. Tāds, par kuru filmas sākumā grūti pareģot, kāds viņš biis beigās. Pāraudzis autora izdomāto ļ ār- dzīvojumu rezultātā?.,. Vieglas dzīves tīkotājs, kurš ne­iztur paredzētos pārbaudījumus, gļēvs grūtību brīžos?… Tikpat bieži atklājas, ka ciniskā āriene ir vienīgi maska, aiz kuras slēpjas jūtīgs un viegli ievainojams cilvēks…

Ko es zināju par Osi, kuru vecākās paaudzes darbinieki, atceroties kādreiz slavenā basketbolista Gunāra Šiliņa iesauku, labsirdīgi dēvēja par «Silu»? Audzis republikas līmeņa celtniecības priekšnieka ģimenē, līdz aiziešanai armijā baudīja visas priekšrocības, kādas sniedza tēva sabiedriskais stāvoklis. No dienesta atgriezās ap^ievojies un kā novēlotu kāzu dāvanu saņēma no vecākiem žiguli. Vecie Šiliņi ilgi neizturēja vedeklas kašķīgo raksturu un trīskāršas apmaiņas ceļā izkārtoja jaunajam pārim atse­višķu dzīvokli. Pēc dažiem mēnešiem kapitulēja arī Osis un meklēja glābiņu no ģimenes dzīves Minskss milicijas skolā. Kad viņš atgriezās, ligzdiņa izrādījās tukša, pat atvadu vēstule gulēja uz grīdas, jo visu iekārtu sieva hija aizvedusi sev līdzi. No pirmās algas inspektors Šiliņš no­pirka platu tahtu, rakstāmgaldu un dažus krēslus, ar to arī aprobežodams mēbeļu iegādi. Pilnīgi , pietiks tām dažām stundām, ko pavadīs mājās. Melsa, ka pie galda viņš reizēm atslodzes nolūkos (leitnants strādāja sevišķi bīstamo noziegumu, vienkāršāk runājot., slepkavību iz­meklēšanas nodaļā) rakstot liriskus dzejoļus un melo­dramatiskas noveles, bet šīs baumas pārbaudīt neizdevās. Daudz ticamākas likās valodas, ka brīvos vakarus viņš nekad nepavadot viens, atvilinot vecas, reizēm arī jaunas draudzenes ar solījumu atskaņot unikālus pašdarbības trubadūru ierakstus. Tas it kā saskanēja ar viņa nerim­tīgo meklētāja raksturu, kas darbā jo bieži izraisīja asas pretišķības. Drosmīgs, pat pārgalvīgs operatīvos pa­sākumos, Osis nebaidījās arī no priekšniekiem, nepamatoti vilka nicinošu vienlīdzības zīmi starp pieredzi un rutīnu. Vēl lielāku nepatiku izraisīja lielīšanās mānija un jau­nības nosacītā tieksme uzpūst par pašaizliedzību, par ne­savtīgu upuri visu, ko pats uzņēmās labprātīgi. Tā pie­dzima vēl divi Šiliņa pavārdi — «Lielā brēka» un «Mazā vilna» — atkarībā no situācijas. Un, kad nodaļā notika vadības maiņa, jaunais priekšnieks, kuru Šiliņš pirms tam bija ne vienu reizi vien vizinājis savā mašīnā, izsauca viņu uz draudzīgām pārrunām un piedāvāja pāriet citā darbā.

Un tagad Osis stāvēja manā priekšā labi pašūdinātā formas tērpā, kas izcēla sportisko slaikumu, un pētījoši vēroja ciemiņu ar .«āvām tumšajām, vienaldzības dūmakas aizplīvurotajām acīm, kuras — šaubu nav — prata gan dzelt, gan glāstīt. Ap lūpām bija sastindzis ironisks pā­rākuma smīniņi.

— Kur tad tagad strādājat? — jaulāju, kad bijām pār­spīlēti sirsni!»i sarokojušies.

Melnīgsnēja vecaka leitnanta kinovaroņa sejas pasīkie panti saviebās. •

— transporta nodaļā, ķerstu automobiļu zag]us, bet…

— Bet ko?

—- bet noķert Izdodas vienīgi aizdzinējus, un tie paši gandrīz vienmēr jaatlaiž, jo praktiski nepilngadīgajiem par tādiem stiķiem parasti draud tikai nosacīts sods… Agrāk gan neviens neatzina tādus smalkumus. Kad čigāns aizveda svešu zirgu, tā bija zādzība, un viņu bāza čokā. Bet tagad mēs esam tik humāni, ka no aizkustinājuma vemt gribas. Un pēc tam brīnāmies, kur rodas arvien jauni noziedznieki. It kā paši nebūtu tos audzējuši savā liekulīgajā labestībā.

Beidzot izdevās apturēt viņa vārdu izvirdumu. Nebiju taču atnācis, lai noklausītos sen zināmas patiesības. Man vajadzīgi fakti, secinājumus izdarīšu pats, turklāt — par lo nešaubījos — labāk nekā šis zaļais kriminoloģijas teorētiķis.

Laikam viņš par mani tāpat nebija sevišķi augstā^ do­mās, jo uz manu vaicājienu atbildēja ar agresīvu pret­jautājumu:

— Atkal vācat vielu šaušalīgam raksta ga'arn, vai ne° Pēdējais modes kliedziens, jo lieku reizi pierāda mūsu I riljkas brīvību un pie viena liek lasītājiem apzināties, ka viņu grēki ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas notiektepat deguna priekšā… Bet to, ko tikko redzējām, jums ih nodrukās, nemaz netērējiet tinti un papīru.

— IJu ja nu pamēģinātu? — Sāku saprast cilvēkus, kurus kaitināja Šiliņa pašpārliecinātais tonis.

— Pagaidām narkomāni figurē tikai Iekšlietu un Vese­libas aizsardzības ministriju atskaitēs. — Vecākais leitnants pasmīnēja. — Lūdzu, man nav žēl, varbūt pie gadi- jlcna piespēlēsiet kādu derīgu informāciju.

Viņš aizveda mani uz telpas attālāko stūri, kur mūsu saruna nevienu netraucēja, apsēdināja nepatīkami vēsā dermatina atzveltnes krēslā un aizsmēķēja, gluži kā skol­nieks .slēpdams cigareti plaukstā.

— Kad aiziešu pensijā, noteikti atmetīšu, bet šeit tas ir

vienīgais līdzeklis pret šķebām.

— Vai nebūs par vēlu? — atkal centos iedzelt, aizvai­nots, ka netiku pacienāts.

Šiliņš atmeta ar roku.

— Tad jau manīs… Vārdu sakot, triviāls gadījums, iegaumējiet — neesmu teicis, ka tipisks. Mums piezvanīja no «Atrās palīdzības» nē, labāk sākšu no īstā gala. Pie­zvanīja uz «Atro palīdzību». Steidzīgs izsaukums, ne­ciešama sāpju lēkme, augsta temperatūra — viss, ko pa­rasti saka, lai šos paskubinātu. Kad šoferis un sanitārs lejā beidza pīpēt, viņi atjēdzās, ka adrese tāda kā pazīs­tama, un katram gadījienain uzkāpa — varbūt vajadzēs izručīt dakterieni. Par laimi, durvis pusvirus, un iekšā — kā tad! — divi subjekti pielikuši šai nazi pie rīkles, lai spricējot morfiju, omnoponu. Divi veči un viena bāba. Nu, vīri sadeva šiem pa mizu, pēc tam pa radio­telefonu paziņoja mums. Kad pēc pusstundas ieradāmies miteklī, šie pat nebija izkustējušies no vietas. Tā izbadēju­šies pēc savas indes, ka pat nelaidās lapās, gulēja uz pli­kiem, netīriem matračiem, stīvi skatījās griestos un gai­dīja nez kādus brīnumus, atpestīšanu no savām mokām, svētlaimi, ko sniedz jau ierastās narkotiskās vielas, var­būt nāvi, ej nu sazini … Un te atkal stājās spēkā mūsu izdaudzinātais cilvēciskums, kaut gan tādiem, pēc manām domām, vispār vairs nav tiesību saukties par cilvēkiem. Vajadzētu iespundēt par bruņotu uzbrukumu sievietei, bet viņus- laikam ārstēs par valsts naudu. Ari tagad mūsu dakteris vēl noņemas ar šiem elsdams, svīzdams: elpina, dod visādas sirdsdrapes, — vai es nepazīstu veco Rozenbergu? Nemetīs mieru, pirms nedabūs uz kātiem, bet pēc tam pats sūkās validolu un stāstīs par savu slimo sievu… Riebjas pat domāt, labāk, ja viņš šonakt vispār vairs neuzpeldētu — šis nolādētais humānists. Tad jau drīzāk mīlēt suņus kā mūsu Karluša, vismaz zini, ar ko tev darīšana. . Manuprāt, vecais Darvins maldījās, cii vēces vēsture iesākās nevis tad, kad pērtiķis uzslējās uz pakaļkājām vai paņēma rokā darbarīku, bet tai dienā, kad mūsu cienījamais senser.eis iemācījās izlikties, tēlot cilvēku ar lielo burtu.