Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Andžs, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, bet jau ar vēderiņu no ilgas sēdēšanas pie stūres, paraustīja ple­cus.

— Viss, kas mūsu spēkos, jau izdarīts, nestiepsi taču šurp suni, eksperts arī neko jaunu nepateiks… Bezcerīga būšana. Šoreiz varbūt paveiksies tāpēc, ka šis laikus at­tapās. Nebūs vēl paguvuši aizdzīt uz mežu vai kādu ga­rāžu. Pēc divām dienām būtu pārkrāsota, brauktu ar citu numuru — ej nu meklē adatu siena kaudzē.

— Tad jau iznāk, ka tāda zādzība tikpat kā bez riska.

— Mūsdienās bez riska pat hokeju Sporta pilī nevar noskatīties, jo pastāv iespēja, ka dabūsi ar ripu pa aci. Ak, jā… par tām mašīnām… Agri vai vēlu zagļi tomēr iekrīt — viens par spekulāciju ar riepām vai radio, otrs par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kad jāuzrāda inspek­toram mašīnas tehniskā pase.

Kad atgriezāmies pie mikroautobusa, tajā jau sēdēja Egils Melnsvārciņš un, Šiliņam palīdzot ar konsultācijām, rakstīja par paskaidrojumu nosaukto iesniegumu.

— Kas man te ko paskaidrot? — viņš protestēja. — it kā pašam būtu jātaisnojas, ka jūs nenovaktējāt manu mašīnu. Es neskaidroju, bet sūdzos!

— Pilsoni, neskrieniet ar pieri sienā, rakstiet! — vecā­kais leitnants mudināja. — Laiks ir dārgs.

— Jā, laiks, — cietušais atjēdzās. — Patlaban mana sieva tikai uztraucas, kur es pazudis, droši vien domā, ka tupu bufetē. Bet, kad uzzinās, tad dos vaļā tādu koncertu, ka nobālēs visas uvertīras un triumfa marši. Varbūt jūs pakavētos, biedri vecākais leitnant, un mēs kopā?…

— Nē, nē, — Šiliņš enerģiski atgaiņājās un, redzot, ka Melnsvārciņš it nemaz nesteidzas ar rakstīšanu, pie- bilda: — Kurš tad meklēs jūsu mašīnu?

•Viltīgais gājiens iedarbojās. Bēdu varbūt arī baiļu — sagrauztais vīrs paņēma rokā pildspalvu un ieņemamā amata ailē ierakstīja «rekvizitors», tad atkal nolika to malā.

— Par mašīnu viņai rūpju maz, tik mantkārīga inana Ināra nav, varbūt pat nopriecāsies, ka tagad būs mazāk klapatu, ka par apdrošināšanas naudu varēs izremontēt dzīvokli un nopirkt importa mēbeles. Bet viņa noteikti at­cerēsies, ka no sākta gala gribēja kājām nākt uz teātri, un uzliks savu mīļāko plati: «Tu jau nekad ar mani nerē­ķinies, tikai domā par savām ērtībām, nevis par manu veselību…» Un tā tālāk un tā joprojām. Un asaru būs vairāk nekā «Traviatas» miršanas ainā.

— Laiks, — atgādināja Šiliņš.

Melnsvārciņš brīdi paklausīgi aizpildīja veidlapu, pēkšņi roka ar spalvu sastinga pie datuma iedaļas.

— Ģeniāla idejai — viņš iesaucās. — Pateikšu sievai, ka pēdējā cēlienā aizvedu mašīnu uz garāžu, lai mēs pēc izrādes varētu pastaigas solī aizčāpot līdz mājām un izvē­dināt plaušas. Ja tik neuznāktu lietus, tad atkal būšu vainīgs… Jūs taču līdz rītam atradīsiet manu mašīnu, vai ne, biedri priekšniek?

Jautājumā strāvoja tādas sirdssāpes un cerības, ka Ši­liņš jutās spiests tikpat nopietni atbildēt:

—■ Centīsimies, bet galvot nevaru.

Iekvēlojas radiotelefona sarkanā spuldzīte, ieķērcās Izsaukuma signāls.

— Sets atkāpis, — pavēstīja Katjas balss, kas mistro­jumā ar atmosfēras traucējumiem drīzāk atgādināja aiz­smakušu baritonu, nevis daiļskanīgu kontraltu.

— Un ko dara?

— Zvana pa telefonu, ko tad citu. Ziņo uz mājām, ka sveikā nonācis pastaigas pagrieziena punktā. Tā ka vari nesteigties, mazāk par četrdesmit minūtēm viņš nekad nerunā, — Katja mierināja.

Un tomēr Šiliņš kļuva nevaļīgs.

— Zināt ko, pilsoni, kārtojiet savas ģimenes problēmas bez milicijas līdzdalības. Ja pēc pusstundas jūsu ziņo­jams nebūs uz mana galda, vainojiet pats sevi!… Andž, ieslēdz mirkšķinalaju un dod pa federil

Andžs i nedomāja īpaši traukties. Pacietīgi gaidīja, ka­mēr varēja mierīgi izbraukt uz ielas, tad pastāvēja pie luksofora sarkanās gaismas. Viņš vispār bija slavens ar to, ka ievēroja visus satiksmes noteikumus, pat tādus, kurus pārkāpt it kā būtu milicijas mašīnas pienākums. «Kur tie ātrie tikuši?» Andžs atspēkoja visus pārmetumus un dažu labu straujāku darbinieku ar savu lēnīgumu pa­darīja vai traku.

Tā -bija ļoti tālredzīga politika. Patiesībā Andžs va­rētu sacensties ar kuru katru sacīkšu braucēju, bet, zinā­dams, cik ļoti priekšnieki ciena ātrumu, baidījās, ka tikai viņu nepārceļ uz ministriju un nenozīmē par šoferi kādam no ministra vietniekiem. Tad nāktos atvadīties no brīv­dienām, līdz ar to — no autoskolas, kur Andžs kā pasnie­dzējs pelnīja baltu naudu, kur viņu dievināja daiļā dzi­muma kursantes, atvadīties arī no «tiesību apslacināšanas ballēm», kur dāmu deju reizēs ap viņu drūzmējās pie­lūdzējas. So-ārkārtējo popularitāti veicināja vairāki fak­tori: pirmkārt, Andžs bija vecpuisis, bet ar to vēl nebeidzās viņa neizmērojamās priekšrocības, jo, otrkārt, viņš atšķi­rībā no citiem instruktoriem nekad nelamājās, pat tad, kad skolniecei noslapa motors tieši "uz tramvaja sliedēm, neko rupjāku par frāzi «Rāmi, meitenīt, rāmi!» nemēdza izgrūst; treškārt, viņš nekad neņēma kukuļus, vienīgi vēr­tīgas piemiņas veltes pēc pārbaudījumu sekmīgas nokār­tošanas, kas allaž izdevās jau pirmajā mēģinājumā pat visnervozākajām dāmiņām, jo, ceturtkārt, arī autoinspek­cijā respektēja viņa labo reputāciju un nepiesējās tādiem sīkumiem kā neizslēgts pagrieziena rādītājs vai pārāk spēja bremzēšana. Arī es savā laikā biju mācījies pie Andža un gandrīz izblamējis viņa firmas godu, kad eksā­mena laikā atlaidu stūri un ņemos dauzīt pa muguru blakus sēdošajam inspektoram, kurš ar nepārtrauktu kle- pošanu centās novērst manu uzmanību.

Operatīvajā telpā pēc pirmatnējās miegainības valdīja manu žurnālista sirdi iepriecinoša rosme. Nevēlēdamies noklausīties kriminālmeklēšanas daļas priekšnieka privā­tās sarunas, šurp bija pārcēlies arī pilsētas atbildīgais dežurants un tagad skaidroja Baibai Ratiņai:

— Tikko atbrīvosies nodaļas vadītāja vieta, atkal pār­iešu īstā darbā, tur, kur katrai lietai ir sākums un gals, kur redzēšu savu pūliņu rezultātus. Pulkvedis Dreimanis ir ar mieru.

Beidzot iepazīšos ar kriminālmeklēšanas daļas priekš­nieku, par kuru dzirdēts tik daudz pretrunīga. Ka viņš iedomīgs un rūpējoties tikai par savu labsajūtu. Ka viņš dziļi pārdzīvojot visas svešas bēdas un tāpēc saslimis ar sirds infarktu. Ka viņš pēc atgriešanās darbā esot kļuvis vēl stūrgalvīgāks, bez gala atkārtojot vienus un tos pašus stāstus par saviem jaunības panākumiem. Ka viņš spējot atkal un atkal analizēt lietas apstākļus," meklēt, analoģijas ' pagātnē, lai izurbtos līdz patiesībai. Ka viņš tik ilgi kavē­joties darbā tikai tādēļ, ka mājās jau apnicis tuviniekiem ar savām nebeidzamajām sūdzībām par iedragāto veselību, šeit turpretī starp padotajiem joprojām atrodot dzirdīgas ausis. Ka viņš nekad nesaudzējot sevi un gatavs vispā­rības labā aizmirst pat savas kaites. Ka viņš atceroties slimo sirdi tikai izdevīgos gadījumos un rijot tabletes, lai mulsinātu sarunas biedrus. Ka viņš apzinoties savu atbil­dību, savas spēka rezerves un pirms laika nemetīšot plinti krūmos. Vārdu sakot — ka visi talantīgi cilvēki — sarež­ģīta un daudzplākšņaina personība. Ne velti gan draugi, gan ienaidnieki dēvēja viņu par Augustu Eincveidreimani.

— Pilnīgi manas domas! — Baiba Ratiņa tikmēr at­balstīja Kozlova viedokli. — Atceries, kādreiz arī es tai­sījos mainīt darbu, bet, kā mēdz teikt, diametrāli pretējā virzienā. No rīta līdz vakaram — tikai padibenes, un tad vēl jūsu rupjie joki, mūžīgie asiņainie stāsti, žargons, kas vienlaikus atstumj un tomēr pielīp. Nekad neaizmirsīšu mana vira sejas izteiksmi, kari pirmoreiz mājās nešpetni izlamājos — bez niknuma, bez dziļākas jēgas. Nu, tā, kā jūs to darāt, — lai piešķirtu teiktajam sulīgumu un pipa­rus. Viņš tobrīd jau strādāja pie kandidāta disertācijas un apgrozījās Salaspils fiziķu smalkajā sabiedrībā.