Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Aizritēja desmit minūtes, piecpadsmit, Māris Gulbis nezvanīja. Pēc norunas tas it kā apliecinātu, ka viņa sieva nav pārnākusi. Bet vai tad nav zināms, ka tikai sliktas ziņas ceļo ātri, — līdz sakāmvārdam nodrāztas at­ziņai parasti sakņojas patiesībā. Arī es nekad nesteidzos izplatīt labus jaunumus, toties allaž biju gatavs skriet pēc palīdzības, kad spieda paša kurpe. Gribējās ticēt, ka Gulbis laimīgi saticies ar savu Ligitu un patlaban rīko viņai mērenu ģimenes traci, kas ir pārbaudīts līdzeklis nervu sasprindzinājuma dzēšanai.

Kad beidzot atskanēja ārējā telefona signāls, pulkvedis vēlīgf atļāva Katjai pacelt klausuli — viņš bija pārlieci­nāts, ka trauksme tiks atsaukta.

Šoreiz Māris Gulbis nelūdza viņu atvainot.

— Vai tas pulkvedis tur vēl ir? Pasakiet viņam, ka no Ligitas joprojām ne vēsts. Es vairs nezinu, ko uz* sākt.

— Gaidiet, —• sacīja Dreimanis. —• Pēc pusstundas būsim klāt.

— Dakteri un suņu pavadoni! — Kozlovs izrīkoja.

— Osi, paņem līdzi ari korespondentu, ko viņš te nīkst bez vajadzības…

— Un kapteini Ratiņu, — pulkvedis piemetināja.

— Jūs tiešām domājat?…

— …Ka operatīva grupa bez sievietes ir tas pats, kas mašīna bez rezerves riteņa. Nekad nevai galvot, ka ne- ievajadzēsies. — Viņš plati nožāvājās un uzrausās kājās.

— Pa ce]am izinetīsiet mani pie mājām.

Ārsts Rozenbergs izskatījās, kā izkāpis no Dikensa ko­poto rakstu ilustrācijām. Tieši tādu biju iztēlojies misteru Pikviku: neliela auguma, apaļīgu, ar mazliet izvalbītām, dzidri zilām bērna acīm, runīgu un darbīgu. Turēdams klēpī un saudzīgi paijādams savu medicīnas somu kā tādu dārgu mazbērnu, viņš sēdēja pēdējā solā un kaut ko aiz­rautīgi stāstīja Baibai Ratiņai. Staršina Kārlis ar savu melno vilku sugas suni iekārtojās priekšējā rindā. Pēc ārienes neviens nepateiktu, ka viņa senči bijuši Vidzemes bezzemnieki, kuri pirms vairākām paaudzēm laimes mek­lējumos devušies uz Krievijas impērijas tālēm. Tajā daudz spilgtāk izpaudās mātes baškīrietes vaibsti. Un tomēr pēkšņi bija ierunājies tā saucamais «asins aicinājums»: pēc dienesta robežsargu vienībā Kārlis Kārļa dēls Lapins nolēma atkal saukties par Lapiņu un apmesties Latvijā, kur pavērās iespēja palikt uzticīgam savai vienīgajai mīlestībai — suņiem. Ar tiem viņš sarunājās dzimtajā baškīru valodā, nevis drausmīgajā latviešu un krievu vārdu sajaukumā, kas meiteņu sabiedrībā gan izraisīja smieklu šaltis, tomēr nedeva cerētos pan ā kumus.

Šoreiz Andžs nebremzēja pie katra ielu krustojuma. Ieslēdzis sirēnu, šķērsoja tos ar astoņdesmit kilometru ātrumu, daudz nebēdādams par gaismas signāliem. Un tā bija slikta pazīme, ko zināja visi milicijas darbinieki: kad Andžs steidzas, ceļa galā negaida nekas priecīgs. Laikam tāpēc Osis drūmi klusēja un pat neatbildēja uz maniem jautājumiem.

Astotās līnijas piektajā gruntsgabalā gaismoja divi logi — virtuvē un lielajā istabā. Bez tām lapenes tipa fnājā bija vēl tikai mazs guļamkambaris. Skaidrs, ka te iinv vietas divām ģimenēm. Toties dārzs šķita liels un labi iekopts.

— Labvakar, — teica pazīstama balss. — Mans vārds ir Ričards Stiprāns.

Kad viņš ienāca gaišajā četrstūri, sapratu, kāpēc šis izstīdzējušais diktors nestrādā televīzijā. Galvaskauss ar savu kailumu un uz priekšu izbīdīto zodu atgādināja bezgaumīļgos ģipša pelnutraukus, ar kādiem uzņēmīgi mājražotāji pēdējā laikā pārplūdinājuši Rīgas tirgus, bet pliks pauris no laika gala tiek uzskatīts par īsta vīrieša necienīgu trūkumu.

— Iekšā vēl nebiju. Nez kādēļ vienam negribējās.

Arī man sāka uzmākties neizskaidrojama nelaimes

priekšnojauta, kuru vēl pastiprināja aizkustinošais skats, kas pavērās caur logu: gultiņā, miegā pacēlis dūrēs sa­vilktās rokas virs galvas, dusēja satvīcis puisēns, galv­gali sēdēja tikpat piesarcis tēvs un ar atvērtu grāmatu gaiņāja mušas.

— Pēc iespējas jāiztiek bez pāragras līdzcietības, uz­spēlētas smalkjūtības. Ja noticis kas ļauns, tad — jo vēlāk viņš to uzzinās, jo labāk, — Šiliņš brīdināja.

— Varbūt pareizāk pagaidām nemaz neielauzties? — Stiprāns ierosināja, ar šaubu pilnu acu uzmetienu pavēries mūsu paprāvajā grupā.

— Un kā jūs viņu tumsā sameklēsiet? Pēc fluīdiem, vai? — asi atčukstēja Šiliņš. — Vārdu sakot, visi paliek uz ielas, es ieiešu istabā, bet jūs, biedri diktor, nočiep­siet priekšiņā kādu Ligitas Gulbes mantiņu, vispiemēro­tākā būtu mājas tupele. Skaidrs?

Viņi atgriezās pēc īsa brīža, un biju ar mieru galvot, ka Šiliņš arī šeit aprāvis neauglīgas sarunas ar neapgā­žamo argumentu, ka nedrīkst zaudēt laiku.

— Uz staciju! — Šiliņš pavēlēja, iekāpis autobusā.

— Es parādīšu ceļu. Pa šoseju būs kādi četri kilometri, tāpēc visi parasti iet caur mežu — uz pusi tuvāk, — Stiprāns pēc veiktā uzdevuma kļuva daudzvārdīgs. — Bet tumsā tur pats velns var kāju salauzt.

— Tas vēl nebūtu pats ļaunākais, — grūtsirdīgi piezī­mēja Marks Rozenbergs. — Kaulus mēs ātri salāpīsim. Daudz grūtāk ir ar iekšējām kaitēm. Lamājiet mani, cik gribat, Baibiņ, es neticu, ka cilvēku var izārstēt. Apārstēt gan, palīdzēt viņam bez sāpēm, varbūt pat ar baudu no­dzīvot jau mātes miesās ieprogrammēto laiku — to mūsu medicīna prot. Agrāk latvieši nekad neteica — medmāsa. Žēlsirdīgā māsa, lūk, kas vislabāk izsaka mūsu cunltes galveno pienākumu un ari' nosprauž robežas —- atvieglot ciešanas.

Stacijas ēka ir klāt. Tagad Jācenšas turēt acis vaļā, jāiegaumē iespējami vairāk detaļu, kas vēlāk noderēs, rakstot reportāžu. Jābūt tikpat acīgam novērotājam kā Šiliņš, kuram notikuma kopainas atveidošanai arī būs nepieciešamas visas pamanītās mozaīkas drumstalas. Tātad:

pulkstenis rādīja ceturksni pāri diviem; kopš pienāca un atkal aizbrauca pēdējais vilciens no Rīgas, pagājušas piecdesmit astoņas minūtes. Lielais rādītājs, elektriskās strāvas stumdīts, turpināja lēkāt pa strīpiņu iedaļām, ne­kustīgi sastinga, tad atkal parāvās uz priekšu. Bet mēs aizvien vēl stāvējām tukšajā laukumā un gaidījām atgrie­žamies Šiliņu, kurš bija devies meklēt dežurantu.

— Ziemā es jums nosauktu vārdā katru pasažieri, — taisnojās samiegojies dzelzceļa dienesta veterāns, kurš savā saburzītajā rūtainajā kreklā it nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par atbildīgu amatpersonu. — Bet kurš tad var atcerēties visus šos vasarniekus? Reizēm uz­mācas doma, vai Rīgā vispār kāds paliek pa nakti. Brauc tik un brauc. Un no rīta atkal atpakaļ. Sakiet, kāda jēga grūst zemē iekšā naudu, būvēt māju, ja ierodies vienīgi pārgulēt!… Gulbja jaunsievu, protams, pazīstu, kā nu ne. Es pat atceros, kā viņa, vēl mazs skuķis ar bizēm, izmeta pa logu vecāku biļetes; toreiz strādāju par kontro­lieri.

— Un ko jūs? Likāt samaksāt sodu? — vaicāja Šiliņš, kurš pēkšņi nemaz vairs nerēķinājās ar laika faktoru.

— Nav jau milicija, kur strāpē miesīgo māti… kad priekšniecība raugās pār plecu. Ligitas māte drīzāk vil­ktos uz Rīgu kājām nekā brauktu bez biļetes.

— Bet šovakar?

Dežurants nesaprata.

— Vai šovakar redzējāt Ligitu Gulbi?

Ak tā … Tieši tā, redzēju, pat labvakaru padevu — kā jau sezonas biļetes īpašniecei. — Dežurants laikam apzinājās savu atbildību, jo tagad liecināja bez atkāpēm vispārinājumos vai attālā pagātnē.