Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Daudz cilvēku izkāpa?

— Tikai parastie naktsputniņi. Koškinu pāris no Vefa, Zirņa kundze, kas strādā Rīgas kasē un brauc ar die­nesta apliecību, tad vēl abi alus bāra oberi, bet visa šī publika jau nogriezās pa kreisi, pa meža taku viena pati Ligitiņa aizgāja. Es vēl noprasīju, vai bail nemaz neesof. Bet šī: ko lai dara, Jāņonkuli, pārgāju uz vakara maiņu, kamēr sīkais slims, tā vismaz varam pārmaiņus ar viru pasēdēt pie viņa. Veco Gulbeni taču ar mietu šurp neat- trieksi, tai savs puisietis jāvaktē, lai neaizspurdz pa nak­tīm.

-— Un viss? Vilcienu m Rīgu neviens negaidīja? — Šiliņš uzstāja.

— Ļaujiet taču stāstīt, tā jau var galvu pazaudēt… Gandrīz aizmirsās tie arodskolnieki, kas izkāpa no priekš­pēdējā vagona.

— Daudzi? Uz kuru pusi aizgāja? Vai negrozījās Gul- bes tuvumā? — jautājumi bira kā rieksti no brāzmas liektas lazdas.

— Vai es zinu… Kamēr pļāpājām ar Ligitiņu, viņi jau bija pazuduši ar visām savām teltīm un uzpošama­jiem plostiem.

— Upmalā viņiem ir atpūtas bāze, — Stiprāns iestarpi­nāja. — Kad te vēl varēja noķert kādu asaku, es tur reizēm nomāju laivu. Tas ir viņpus sliedēm.

— Paldies, Jāņonkuli. — Šiliņš ar profesionālu iemaņu, protams, bija ielāgojis veča vārdu. — Ja ievajadzēsies, uzbuknīsim jūs augšā.

— Darbā es nekad neguļu, — dežurants cēli atteica.

— Tava kārta, Karluša, davai, davai! — Un Šiliņš pasvieda Lapiņam Gulbja mājās aizgūto zilo čību. — Iedod paostīt savam kustonim, lai uzņem špūri.

— Šurpu, Muhtarl — Lapiņš pavēlēja.

— Nu kā tad — tālāk par Muhtaru mūsu fantāzija ne­sniedzas. Labi vēl, ka līdz šim neesam pasākuši numurēt cilvēka labākos draugus, — rūca Rozenbergs.

Suns nemaz nealka izpildīt savus dienesta pienākumus. Grozīja pinkaino galvu uz visām pusēm, atņirdza ilkņus, it kā grasīdamies pierādīt, ka šāds «zupas kauls» tam ne­būt nav pa prātam.

— Jauns, — Lapiņš aizstāvēja savu vienīgo padoto. — Bet strādā «što nado».

Beidzot suns saprata, ka neizdosies izlocīties. Dziļi ievilka nāsīs čības smaku, pārbaudīja pirmo iespaidu, tad, piegrūdis degunu pie zemes, ņēmās skraidelēt pa stacijas laukumu, mezdams arvien platākus apļus. Un tam līdzi kā vilciņš ap savu asi griezās Karluša, ik pēc riņķa palaizdams pavadu vaļīgāk.

Ideāls treniņš kosmiskiem lidojumiem. — Pat tādā situācijā Šiliņš nejaudāja novaldīt dzēlīgo mēli. — Man jau sen būtu palicis nelabi.

— Meklē, Muhtar, meklē! — Lapiņš pātagoja suni ar nemitīgiem uzsaucieniem.

Kad arī man no skatīšanās vien uznāca slikta duša, karuselis pārstāja rotēt. Aukla saspringa, un Muhtars pa­manījās noturēt savu saimnieku uz kājām.

— Iraidi Un tagad, draudziņ, davai, davai! — Lūk, kā bija piedzimusi Lapiņa iesauka.

Suns skrēja atraisīti, pat nevīžodams ostīt zemi. Lai­kam redzēja tam vien saskatāmas pēdas. Nopakaļ robež­sargiem raksturīgā gargabalnieka solī rikšoja Kārlis La­piņš, aiz viņa — Šiliņš, skrējienā pogādams vaļā pistoles maksti.

— Lēnāk, biedrīši! — viņš sauca. — Neaizmirstiet, cik dakterim gadu.

Bet Rozenbergs ir netaisījās iekļauties laidienā. Ar klusu nopūtu pacēla savu somu un pašcieņas pilnā solī devās tai virzienā, kur šaudījās miliču lukturu gaismas kūļi.

Trijatā sekojām viņam. Kādu gabalu Andža ieslēgtie prožektori vēl rādīja ceļu pa simtiem kāju iemīto meža taku, tad ap mums sakļāvās tumsa.

Diez vai te bija gaišāk arī pirms stundas, kad mājup gāja Ligita Gulbe. Piespiedu sevi nedomāt par viņu…

Sevišķi grūti klājās tuvredzīgajai Ratiņai un art man, jo jau kopš bērnības slimoju ar vistas aklumu. Droši so­ļoja vienīgi Ričards Stiprāns, un manā apziņā iezagās aizdomas, ka viņš šo ceļu nemēro pirmoreiz.

— Viņi par daudz aizvirzījušies pa kreisi, — diktors sacīja. — Tā drīz izkļūsim uz šosejas.

— Nesāciet, lūdzami, kritizēt mācītu suni, — Rozen­bergs errojās, jo bija atsitis kāju pret mezglainu sakni un gandrīz paklupis. — Kur teikts, ka viņa stūrējusi taisni uz mājām? Varbūt pa ceļam iegriezusies pie drau­dzenes un aizpļāpājusies. Un mēs tagad maļamies pa Šo bolāpīto piķi.

— Kā tad, vainīgas kā vienmēr sievietes, — tūdaļ at­saucās Ratiņa.

Viņi runāja tikai tālab, lai neklusētu. Bet vieglāk no tā nevienam nekļuva. Es, piemēram, jutu, ka piere pārklājas ar sviedriem, ka acis no piepūles sūrst. Skaidri apzinājos, ka man nekādas briesmas nedraud, tomēr sarāvos, kā la­matās iekritis, kad ap kaklu apvijās lipīgi zirnekļa stai­pekņi. Pat klusākais brīkšķis plosīja bungādiņas, atsauca atmiņā visu, ko jaunībā biju lasījis par teku dzinēju un izlūku prasmi kustēties pa mežu bez trokšņa. Mēs toties lauzāmies uz priekšu kā satracinātu kuiļu bars un laikam bijām jau izbiedējuši jebkuru iespējamu ļaundari — ārsta pasaciņai, ka Ligita varētu būt aizkavējusies pie paziņām, es neticēju tāpat kā arī viņš pats. Biju sen atmetis pirmī­tējo domu reģistrēt katru savu novērojumu un izjūtu — vienīgi ciniķis spējīgs tādā brīdī domāt par neuzrakstīta sacerējuma iedarbīgumu, nevis par nelaimīgās sievietes likteni. Tik zemu vēl nebiju kritis.

— Viņi mūs gaida, — Ratiņa izdvesa.

Patiesi — mūsu priekšpulka «jāņtārpiņi» vairs neattāli- nājās, atpakaļ pavērstām gaismas strēlēm aicināja pie­vienoties.

— Viņa līkumojusi visu pēdējo gabalu, divi lāgi mainī­jusi virzienu, — Šiliņš paskaidroja. — Tāds iespaids, ka nabadzīte jaukusi p|das, mēģinājusi atkratīties no vajā­tāja. Bet šeit, — viņš paspīdināja uz leju, kur sūnas bija izvandītas kā nesaudzīgos agrīnu gaileņu meklējumos, — viņš to panācis. Un Muhtars atsakās turpināt ceļu. Vajadzēs izretināties ķēdē un lēnītiņām virzīties uz priekšu… Karluša, piesien savu bezragu lopu, lai ne­maisās vairs pa kājām. Varbūt arī jūs paliktu tepat? — šoreiz vecākais leitnants uzrunāja mani.

— Sīs grambas nav kāju nospiedumi. — Rozenbergs iebilda. — Ticiet man, vecam medniekam. Tās ir vismaz nedēļu vecas. Visdrīzāk te mežacūkas rakājušās.

Šiliņš nestrīdējās pretī.

— Uz priekšu! Jebšu taisāties apmesties sunītim bla­kus? Biedri diktor, kādā virzienā ir viņas māja? Briesmās cilvēks allaž bēg pa īsāko ceļu …

Jau pēc dažiem soļiem man nāsīs iesitās asa smaka. It kā acu vājumu kompensējot, mans deguns ir īpaši jū­tīgs. Un tad labā un kreisā kaimiņa lukturu staru krust­punktā ieraudzīju uz zemes sievietes ķermeni.

Tas bija pilnīgi kails, tikai seja apsegta ar saburzītu dvieli, no kura cēlās nepārprotami ētera garaiņi.

— Dakter! — Šiliņš kliedza,

Rozenbergs jau bija noliecies pār Ligitu, aizsviedis narkozes masku un ar savu rnrifi pieplacts viņas lūpām.

— Elpo, būs dzīvotāja, — iztaisnojis muguru, ārsts pa­ziņoja un kļuva necerēt? darbīgs. —■ Karluša, skriešus uz mašīnu pēc segām vai mēteļiem, davai, davai! Un lai Andžs mēģina piebraukt… Šiliņ, atstājiet gaismu un dariet savu darbu, man palīdzēs Baiba

— Cik ilgi viņa tā gulējusi? — Šiliņš vaicāja.

— Apmēram stundu. Pilnīgi pietiek, lai dabūtu plaušu karsoni, zeme taču-mitra. — Rozenbergs patlaban domāja vienīgi par Gulbes veselību.

Negribīgi atrāvu skatienu no sievietes vaibstiem, kas likās dīvaini pazīstami. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka viņas sejas izteiksme atgādināja vecmeistaru gleznotos ma­donnu portretus: tā pati samierināšanās ar likteņa sagata­votajām ciešanām un vienlaikus tā pati neuzvaramība, kas pārvērš mirkļa vājumu nesalaužamā spēkā, tas pats vārdiem neaprakstāmais daiļums. Pēdējais, ko redzēju, bija viņas izrisuŠie linu gaišie mati.