Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

mentu. Kāpēc atnācis kājām un tāpat aizlaidies, kāpēc no­baidījies no paša bandas locekļiem?

Daļēju atbildi sniedza mašīnas apsekošana. Abi pro­žektori bija sasisti, un būtu bijis pārgalvīgi mēģināt iz­braukt no meža bez gaismām.

— Man te kaut kas nepielec. — Ratiņa pirmā ievēroja savādu nesaderību. — Vai tad iespējams satriekt lukturus, nesaskrāpējot spārnus vai šo niķeleto bleķa gabalu?

— Kāds akmens trāpījies, — Šiliņš nevērīgi atteica, tad apķērās. — Bet abus? Nē, drīzāk kāds tīšuprāt sa­dauzīja.

— Kas?

— Cilvēks, kurš negribēja, lai viņu pazīst, lai viņam dzenas pakaļ…

— Tātad — kāds svešais?

—- Liktos loģiski.

— Un tomēr — nē! — Ratiņa kategoriski paziņoja. — Mani vienmēr biedē šie ērtie*,varianti par nezināmo ļaundari, kurš parādās un pazūd, kad nevaram pierādīt apcietināto vainu. Manuprāt, žiguļa zagļi atbrauca pir­mie, gaidīja sarunāto mašīnu, pēkšņi izdzirda — kāds tuvojas — un iemuka biezoknī. Kad izrādījās, kā tā ir vientuļa sieviete, viņi tai uzbruka …

— Proti — izvilka no kabatas pudeli ar ēteri, ko kat­ram gadījumam vienmēr vadā sev līdzi, viens viņu iz­ģērba, otrs sašķaidīja starmešus, pa abiem paķēra sie­vietes mantiņas, bet autiņu atstāja, un sveika būšana, tā vai?… Nē, mīļā sirds, tā var improvizēt bez gala un jēgas. Bez Rebāņu Voldiņa mēs ne pie kādas skaidrības netiksim.

— Eksperti arī nav gaišreģi.

— Viņi vismaz negrābj savas teorijas no gaisa. Pa­teiks kaut vai pēc pirkstu nospiedumiem, vai te darboju­šies mūsu veci kundes vai kaut kādi iesācēji. Kurš tad vasaras laikā uzlauž mašīnu ar cimdiem rokā?

Žiguļa labais logs bija vaļā, caur to varēja aizsnieg­ties līdz cimdu nodalījumam. Tajā, darot godu Meln- svārciņa kārtības izjūtai un piesardzībai, atradās logu tīrītāju slotiņas, viņa sievas aizmirstās veļas kvīšu pa- saknes un polietilēna maisiņš ar' piparmētras ledenēm, par kurām mašīnas īpašnieks nebija ieminējies ne ar vienu vārdu.

.,, No priekšnieka kabineta iznāca Šiliņš. Viņš nebūt nelikās pārsteigts, ka šeit nīkuļoju jau apaļu stundu. It ka tas būtu mans pienākums, par kuru saņemu algu… Cēlos pretī, bet vecākais leitnants apstājās pie telefona un uzgrieza Melnsvārciņa numuru, pat neatvēris savu pie­zīmju grāmatiņu.

— Jūs klausāties?… Pēc divdesmit minūtēm milicijas volga aizvedīs jūs identificēt mašīnu… Jā, visas pazīmes sakrīt, bet tā ir nepieciešama formalitāte… Labi, iedosim pavēsti, ko uzrādīt darbā… Nē, benzīnu pagaidām ne­vajag, paši aizvilksim līdz pārvaldes sētai.., Vakara pusē, kad eksperti būs tikuši galā ar savu darbu… Ja līdz šim cietuši tikai prožektori, tad arī pie mums neaptī- rīs… To pieprasiet apdrošināšanas kantorī, pasakiet labāk — vai mēdzat glabāt vāģī mentola konfektes, nu, tās zaļās, kādas sūkā, lai nejūt alkohola dvingu?… Var­būt jūsu sieva?… Ko es zinu, varbūt lai atradinātos no smēķēšanas… Skaidrs, nav par ko, arī jums paldies.

— Galu galā tomēr attapās pateikties… Gribētos re­dzēt Ināriņas cienmātes ģīmi, kad viņa uzzinās, kādā lietā figurē ģimenes kustamais īpašums. — Šiliņš apsēdās man līdzās,

— Ko saka eksperts?

— Strādā. Mašīna caur vēdlodziņu atvērta ar āķi, mo­tors savienots pa taisno. Ļoti izplatīts paņēmiens. Pirkstu nospiedumu tik daudz, ka Sašam būs ko noņemties līdz vakaram, kamēr atlasīs īstos.

«*- Majoram Kozlovam?

— Pareizi, jūs taču nezināt pēdējo jaunumu. Pulkvedis Dreimanis turējis vārdu un paņēmis Sašu sev par viet­nieku. Viņam tas ir eins-cvei-drei — un gatavs! Pie viena iesmērējis viņam šo piņķerīgo lietu.

— Un jūs strādāsiet viņa vadībā? — Intervija patiesībā tāda nopratināšana vien ir.

— Pagaidām mēs darbosimies paralēli, bet neatka­rīgi, — Šiliņš pasvītroja. — Protams, palīdzēšu, cik ma­nos spēkos, bez maniem zagļiem viņš ilgi mīņāsies uz vietas.

— Kā jūs cerat viņus notvert? Tagad, kad mašīna at­rasta?

— No otra gala — kā parasti. Pagrozīsimies attiecīga­jās aprindās, paskatīsimies, kurš no mums zināmajiem autospeciālistiem uz brīvām kājām, papētīsim konjun­ktūru — kādi pieprasījumi, kādi piedāvājumi. Varbūt kāds nesen sasitis tumšzilu žiguli un privātmeistari meklē rezerves durvis, jaunu virsbūvi… Reizēm cilvēks jūsmo, cik neticami veikli izbaulēti bleķi, bet īstenībā pie­metināts zagts motora vāks vai aizmugures panelis. Ātrāk un lētāk nekā stiept un locīt, sagādāt špahteli un krāsu … Tā ir pasaule, kurā jūs viens divi aplis ap pirkstu.

— Jūsu paspārnē…

— Es tur pat rādīties nedrīkstu, jāpaļaujas uz drau­giem. Sazvanīšu, kad būšu aprunājies ar Aspu.

— Labprāt iešu līdzi. Man tāpat gribētos iepazīties ar seržanti Vaivaru, viņas balss man neiziet no prāta.

— Kad ieraudzīsiet, pavisam pazaudēsiet galvu Zināt, kāpēc Aspu noņēma no ielu stūriem? Lai samazinātu avā­riju skaitu. Šoferi skatījās tikai uz viņu, nevis uz priekšu vai atpakaļ. Daži vispār izslēdza motoru un nekustējās no vietas, bārstija komplimentus, mēģināja sarunāt ran­diņu, bet viņa tikai peldēja no mašīnas uz mašīnu, smai­dīja un rakstīja aktus par neatļautu stāvēšanu. Varat iedomāties, kādi sastrēgumi radās?

— Parastās milicijas pasaciņas…

— Ja neticat, braucam uz divizionu, — Šiliņš pielēca kājās.

— Tūlīt? — šaubījos. — Vai nebūtu prātīgāk vispirms mazliet nopainpties?

— Pēc šīm kafijas orģijām gurdenums uznāks tikai ap pusdienlaiku.

…Šiliņš nepiesprādzējās, acīmredzot bija pārlieci­nāts, ka viņu jau pa gabalu pazīst visi autoinspektori, un tāpēc atļāvās arī dažas citas vaļības — startēja pie dzeltenās gaismas, lai pagūtu pirmais izdarīt kreiso pa­griezienu, apdzina krustojumos. Un tomēr ne mirkli ne­zuda drošības izjūta, likās — viņš saaudzis ar mašīnu, kas, ja vien vadītājs to gribēs, spēs pat pacelties gaisā.

Autoinspekcijas ceļu uzraudzības diviziona pagalms atgādināja mašīnu kapsētu, kurā uzstādīti pieminekļi cilvēka vieglprātībai un alkoholiskām tieksmēm. Nekad nebiju iedomājies, ka pastāv tik atbaidoši mašīnu vraki. Dažam motors no trieciena iedzīts līdz aizmugures sē­deklim, citam stūre rēgojās virs ieliektā jumta. Vēl grū­tāk šķita iztēloties, ka vēl pusstundu, kur nu — īsu mir­kli pirms avārijas šīs mašīnas, tīras un spīdīgas, bija ripojušas pa pilsētas ielām, ka tajās sēdējuši dzīves­priecīgi, pret. satiksmes noteikumiem mazliet nevērīgi cil­vēki, kuri tagad atrodas slimnīcās, daži varbūt jau dus baltajā smiltājā.

— Šurp vajadzētu vest ekskursijā visus, kas grib iestā­ties autoskola.

— Jēgas maz. — Šiliņš pakratīja galvu. — Neviens nepieļauj, ka viņam var atgadīties kaut kas tāds, citādi jau cilvēks ne mašīnā kāptu, ne uz ielas izietu, vispār baidītos dzīvot vai laist bērnus pasaulē. Katrs tic savai laimīgajai zvaigznei. Bet no tā, ka uzskrien virsū kāds dullais, pat uzmanīgākais braucējs nav pasargāts.

— Jūs turklāt vēl esat ari fatalists! — Kaitināja tas, ka Šiliņš apgāza manus ierosinājumus, turpretī es ne­pratu apgāzt viņa absurdās teorijas.

— Vai Aspa jau uz līnijas? — Šiliņš uzrunāja pa- brangu tumšmati, kura ar paraugsaimnieces rūpību spodrināja dienesta motocikla vējastiklu.

— Nav un nebūs tavas skaistules, vajadzēja agrāk pa­mosties. Bet kas vainas pārējām meitenēm, man, par provi? — Viņa koķeti pasmaidīja.