Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

«Soda maksa ir audzināšanas līdzeklis» — skanēja instrukcija, bet ko lai dara, ja cilvēki nevēlas, lai tos audzina! Ko padarīsi iereibušam tēvainim, kurš nosviež pie kājām saņurcītu rubli, ienirst gājēju straumē un jau no droša attāluma aurē: «še, aizrijies, bet sprediķi par morāli pataupi savam štucerim!»

Un parasti neuzradās neviens, kurš viņu savaldītu, sauktu pie kārtības…

Drīz Aspa saprata, ka viņas asaras izraisa tikai zob­galību.

— Māmuk, kāpēc milices tante raud?

— Bija nepaklausīga, tagad nolikta uz stūra…

Tāpat kaitināja iebraucēji, kuri ķemmēja galvaspilsē­tas veikalus. Ar iepirkumu saiņiem un kārbām apkrāvu­šās ģimenes apgādnieces, protams, nemeta līkumu līdz svītrām vai metāla a[Jicm iezīmētajai pārejai, bet šķēr­soja ielu neatjautās vietās, par dažiem metriem saīsinot ceļu līdz tuvākajai rūpniecības preču tirgotavai.

— Kur tā steidzaties?

— Uz bodi, meitiņ. Vai tad neredzi, viņi tūlīt taisīs ciet.

— Nevaru līdzēt. Vispirms būs jāsamaksā par satik­smes noteikumu pārkāpšanu. — Un Aspa sniedza soda maksas kvīti.

— Vai, manu dieniņ! — večiņa vaimanāja. — Man taču nav ne plika graša pie dvēseles.

— Kāpēc tad skrējāt uz veikalu?

— Apskatīties, meitiņ, tikai apskatīties. Apsolīju nā- burdzei apstāstīt par pēdējām Rīgas modēm.

Ar kājniekiem vajadzēja noņemties arī tad, kad Aspa tika norīkota par līdzbraucēju uz patruļas mašīnas, — ne jau nu nejauši statistikas dati liecināja, ka vairāk nekā pusi reģistrēto satiksmes negadījumu izraisa tieši viņi. Bet tagad bija krietni lielāka rīcības brīvība — varēja laikus ierasties visos sastrēguma mezglos, ar savu klātbūtni vien disciplinējot teātru un sporta sarīkojumu apmeklētājus, kas parasti aizdambēja ielu krustojumus.

Aspas jaunais priekšnieks — milicijas staršina Edgars Klapatnieks bija liels pārkāpumu profilakses piekritējs, svēti ticēja tā saucamajam «klātbūtnes efektam». Olimpi­ādes laikā viņš tika komandēts uz Maskavu, kur iepazi­nās ar jaunākajām kārtības uzturēšanas teorijām, un tagad stundām ilgi klāstīja līdzbraucējai, ka pietiktu šo­sejas bīstamākajos pagriezienos uzstādīt miliču formā tērptus manekenus, lai visi braucēji instinktīvi bremzētu.

Citas Maskavā apgūtās iemaņas diemžēl vērsās pret viņu un uz nenoteiktu laiku aizkavēja sen plānoto amata paaugstinājumu. Aizmirsis, ka Rigas ielu vidū nav dro­šības joslas, Klapatnieks, rokas aiz muguras salicis, mēdza soļot pa šo iedomāto asi vai stāvēt uz divu plūsmu robežlīnijas, laiski darbinot rūcošā motocikla mo­toru un tā it kā apliecinot savu kaujas gatavību. Grūti pateikt, kādi audzinoši rezultāti būtu šai uzskatāmajai aģitācijai, ja vienā jaukā dienā nepārtrūktu sajūga tro- sīte. Motocikls izrāvās no viņa rokām, izšāvās starp iz­plestajām kājām un iedrāzās tieši starp abiem tramvaja vagoniem. Otrais vagons sasvērās un uzgāzās staršinam, kurš apjukumā pat nepamanījās atlēkt nost. Par laimi, viņš vienīgais cieta paša izraisītajā avārijā, un ar slim­nīcā ietaupīto algu tieši pietika, lai segtu tramvaja re­monta izdevumus.

Aspa bez apnikuma klausījās viņa Sveika stāstus, jo labāku skolotāju par Klapatnieku pat vēlēties nevarēja. Labsirdīgais un ar humora izjūtu apveltītais staršina ne­kad neķildojās ar šoferiem par sīkumiem, zināja, kad bargi jāsoda, kad drīkst piemiegt aci, ar kaut kādu neiz­skaidrojamu maņu jau iztālēm pazina «grādīgus» brau­cējus un tos gan nekad neapžēloja. Viņš neliedza mācek­lei iespēju darboties patstāvīgi, bieži uzticēja stūri — arī pēc muļķīgās avārijas uz apledojušās ielas.

y Kaut ko nejēdzīgāku grūti iedomāties. Aspa padeva mašīnu atmuguriski, lai brīvi izmanevrētu uz ielas, juta, ka riteņi sāk slīdēt, cik vien jaudas, nospieda bremzes paminu, bet tas vairs nelīdzēja. Atskanēja griezīgs brīk- šķis, žigulis nodrebēja, beidzot apstājās.

— Brauc, neraugies atpakaļ! — pavēlēja Klapatnieks, izliecies pa atvērtajām durvīm. — Betona stabiņam ne­kas nav noticis, stāv un stāvēs vēl simt gadu.

Klusā šķērsieliņā viņi izkāpa un apskatīja bojājumus. Visvairāk cietis bija bampers, kā tam arī jābūt, ieliekts arī aizmugures panelis un bagāžas nodalījuma vāks.

— Skāde par piecām kapeikām, bet trobele būs pa visu divizionu. — Staršina pašūpoja rudmataino galvu. — At­kal Klapatniekam liekas klapatas.

— Kāpēc tev? — Aspa vēl nespēja īsti atgūties. — Es sabuktēju, es atbildēšu.

— Atbild vienmēr vecākais, — Klapatnieks pamācīja, tad izšķīrās un apsēdās pie stūres. — Viens rājiens vai­rāk vai mazāk, štrunts ar visu. Bet tev tas var sabojāt karjeras startu… Braucam uz servisu, man tur viens pazīstams kadrs strādā.

— Domā, viņš sataisīs tā, ka neviens nemanīs? — Aspā pamodās cerības.

— Par to es stipri šaubos. Vismaz izsitīsim priekš­niecībai no rokam gaiveno ieroci, ka mašīna izgājusi no ierindas.

Sākumā viss ritēja gludi. Izstāvējuši divas rindas, viņi saņēma norīkojumu mašīnas apskatei un caur mazgātavu iebrauca milzīgajā cehā. Un te nekā vairs nesaprata. Neviens nenāca pretī, nelikās par viņiem ne zinis. Visi šķita bezgalīgi aizņemti, nemitīgi skraidīja šurpu turpu. Starp mašīnām un darbgaldiem, cits citu tvarstīdami, tekalēja gan žiguļu īpašnieki, gan apkalpes stacijas darbinieki gaišzilos virsvalkos ar VAZ emblēmu uz bikšu lencēm. «Sef, uz diviem vārdiem…» — «Gai­diet, tūlīt būšu atpakaļ …»

Lūk, visraksturīgāko sarunu satura kopsavilkums. Pie- redzējušākie automobilisti paši kala savu laimi un, cenz­damies nenosmērēt mēteli, stiepa vai vēla savus riteņus diagnostikas stenda virzienā. Citi, uzrotījuši piedurknes, gatavoja nevaļīgajiem meistariem darba fronti — no­skrūvēja uzgriežņus, izņēma sveces, atsedza motora gal­viņu, ik pēc brīža, kā uzslavu gaidot, vērās garām rik­šojošajos atslēdzniekos, kuri gluži kā dzīvsudrabs allaž izslīdēja starp pirkstiem.

Milicijas formas tērps nevienu neietekmēja, šeit viņi bija trešās šķiras klienti, no kuriem nav gaidāma ne dzeramnauda, ne protekcija, vēl jo mazāk — pretpakal- pojumi, kādus piedāvāja pārdevēji, administratori, pat ārsti. Pirmām kārtām apkalpoja tos, kas — protams, pret tūlītēju samaksu — bija atveduši importa apavus un zeķbikses, biļetes uz Dailes teātri vai Raimonda Paula autorkoncertu, pudeli somu dzērveņu liķiera vai kasti ar čehu alu. Vispārēju jautrību izsauca izmisumā iedzīta ķirurga pašgatavotais plakāts: «Neviens nav pasargāts no aklās zarnas iekaisuma. Un tad būs par vēlu atcerē­ties, ka es nevaru braukt bez bremžu manšetēm.»

Izpalīdzīgi bija vienīgi nelaimes biedri, dalījās gan ar bēdīgo pieredzi, gan ar rezerves daļām, tiesa gan, tikai apmaiņas kārtā — dots pret dotu: es tev krustiņu, tu man izpūtēju, kādreiz noderēs. Bet lūdzēju šķiras solida­ritāte izgaisa, tikko pie apvāršņa parādījās kāds brīvs amatnieks un iztālēm apsvēra, kurš remonts viņam izde­vīgāks. Tūdaļ spēkā stājās kāds cits likums, un kaimiņš no nelaimes biedra pārvērtās sāncensī, pret kuru jebkāda smalkjūtība ir lieka.

Pašdarbības lietpratējs pievērsa uzmanību arī milicijas mašīnai. Divreiz apgājis tai apkārt, viņš konstatēja:

— Nav vērts laiku zaudēt. Metināšanas šuves vienmēr rūsē pirmās, bet tās divas buktes paši izspiedīsiet bez pervēšanas. Samaksājiet par batnpera maiņu, vediet laukā un tās četras skrūves pievelciet mājās.