Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Jāris — automobiļu zaglis!

Tikai uz īsu mirkli Aspa izlaida stūri no rokām, bet ar to pilnīgi pietika, lai mašīna pārlēktu uzbērumam un ar priekšējiem riteņiem iestigtu bērnu rotaļu laukuma smil­tīs.

«Jāpanāk, jāglābj, kamēr viņš nav izdarījis vēl lie­lāku muļķību! Ātrāk, ātrāk, kamēr nav par vēlu!»

Bija par vēlu. Kad Aspa beidzot atpakaļgaitā izmanev- rēja mašīnu uz asfalta, no tumšzilā žiguļa vairs nebija ne vēsts. Kādu brīdi viņa vēl līkumoja pa kvartāla sa­vienojuma ceļiem, pastāvēja trolejbusa pagrieziena aplī, bet labi apzinājās, ka zagļi jau atrodas aiz mežu me­žiem. Neatlika nekas cits kā braukt uz divizionu.

Uzrakstījusi ziņojumu, kurā ne ar pušplēstu vārdu ne­pieminēja brāli, Aspa izlūdzās dežurējošā kapteiņa at­jauju ar dienesta mašīnu aizvest savu bagāžu līdz auto­ostai un taisnā ceļā devās uz tēvoča māju. Tai virzienā taču-bija mukuši aizdzinēji — tā viņa, vairīdamās no ne­labojamā apzīmējuma «zagļi», tagad dēvēja Jari un brāļa kopmani.

Visvalža Vaivara māja grima tumsā. Aspa grasījās piezvanīt, tad atcerējās tantes dzelzs likumu pēc pus­nakts aizlikt ķēdi priekšā un nevienam neatvērt durvis. Arī pašai bija nācies pārnakšņot šķūnītī. Viņa pieliecās un ierastajā paslēptuvē sataustīja piekaramās atslēgas slēdzeni. Jāris nebija pārradies.

Aiz sētas šķūnītim pieslējās Berzauska ķieģeļu dubult- garāža. Tajā, ja drīkstēja ticēt tēvoča pārmetumiem; savas dienas pavadīja Jāris, palīdzot nevis viņam dārz­niecībā, bet Berzauskim, pie viena apgūstot autoremontē- tāja amata noslēpumus. Tēvs bija pārliecināts, ka tie viņam lieti noderēs karadienestā, turpretī Aspas sirdī tagad iezagās aizdomas, vai tikai šie noslēpumi nav sais­tīti ar rezerves daļu sagādi. Tādā gadījumā tā bijusi mašīnas zādzība, nevis puiciska aizdzīšana.

Vai viņai bijušas tiesības uzrakstīt tik bezatbildīgu ziņojumu? Tagad Aspai vairs nešķita, ka pati varēs pie­spiest brāli pateikt, kur paslēpta mašīna, un atdot to īpašniekam. Drīzāk likās, ka darīšana ar nopietnu no­ziegumu. Un, jo ātrāk Jāris sapratīs, uz kāda ceļa no­kļuvis, jo labāk.

Divizionā Aspu gaidīja tik smags trieciens, ka viņa atkal mainīja savu lēmumu.

— Dzirdēji pēdējos jaunumus? — kapteinis Jauze pa­vēstīja. — Tikko ziņoja Šiliņa vadītā grupa. Tavs objekts atrasts, un labi vien, ka tu nepaguvi iejaukties. Izrādījās, ka tā nebija vienkārša mašīnas zādzībā, bet saistīta ar aplaupīšanu un izvarošanas mēģinājumu.

— Un vainīgie? — juzdama, ka sienas brūk virsū, Aspa izdvesa.

— Kā zemē ielīduši… Un neviena liecinieka. Pat tu taču īsti neredzēji šos neliešus.

Jāris nav vainīgs — par to Aspa ne mirkli nešaubījās. Uz to viņas mazais brājuks nav spējīgs. Bet māte to ne­pārdzīvos. Māte… Pareizi, kur gan citur viņš parasti skrēja ar visām bēdām un problēmām? Ne jau pie tē­voča, bet pie mātes viņš jāmeklē šajā grūtajā brīdī, pie vienīgā cilvēka, kas spēj saprast un piedot Un ar" vi­ņai jātuvojas Jarim kā mās~i, nevis kā milicijas darbinie­cei, kas jau paguvusi ziņot. Tad, iespējams, v.^rēs uzzināt visu patiesību un apcietināt īstos noziedzniekus*

Pamodos ar smagu galvu, tumsā sataustīju modinā­tāja pogu un nospiedu to. Pulkstenis apklusa, tad atkal iezvanījās. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka dimd telefons. Jo­projām nesaprazdams, vai vēl vakars vai jau rīts, pacēlu klausuli.

— Šiliņš traucē. Ja neesat paguvis apgulties, atbrau­ciet!

— Vai jums ir jaunas ziņas? — muļķīgi vaicāju.

— Tāpat vien. Esmu noilgojies pēc jūsu lietpratīgajiem jautājumiem.

Atvienojuma klikšķis, kuram sekoja klusums. Celties vai atkal laisties slīpi? Viņš taču nezvanīja bez iemesla, droši vien izmeklēšana spērusi krietnu soli uz priekšu, un, kā jau dzimis aktieris, Šiliņš alka publikas, aplausu. Pavēlēju sev atvērt acis, bet plakstiņi atteicās paklausīt.

Nezinu, cik ilgi biju gulējis letarģiskā miegā, bet, kad otrreiz uztrūkos, pulkstenis rādīja divpadsmito stundu, un ārā arvien vēl bija tumšs. Tātad vakars. Aizšļūcu uz virtuvi, uzliku ūdeni un pabāzu smago galvu zem aukstā krāna. Tas līdzēja aizgaiņāt durnumu pēc ieilgu­šās pēcpusdienas dusas, bet tā sasaldēja smadzenes, ka pietrūka pacietības ļaut kafijai ievilkties. Beidzot siltums ielija manās iekšās. Tagad būtu noderējis arī malciņš konjaka, taču, kopš sieva ar mazdēlu atradās laukos, dzī­voklī neturējās neviena stiprāka lāsīte.

— Vai tad kājām, ka tik ilgi? — Šiliņš man pārmeta.

— Gaidīju, ka atsūtīsiet mašīnu. Bet jūs laikam luti­nāt tikai noziedzniekus…

Šoreiz likās, ka man izdevies viņu aizskart, tomēr Ši­liņš ātri atguvās.

— Nogulējāt galveno uznācienu. Nekas, pirmo cēlienu pārstāstīšu vēlāk, sāksim tagad ar otro. Lūgtum!

Viņš ar teatrālu žestu atrāva durvis, gandrīz pie- žmaugdams sienai līdzās stāvošo milici.

Pie galda sēdēja Baiba Ratiņa, un izskatā nekas ne­liecināja, ka viņa atkal strādā virsstundas. Ne velti ap­galvo, ka kalsenās sievietes esot visizturīgākās. Tikai kad viņa pacēla skatienu no nopratināšanas protokola, iekaisušajās acīs ieraudzīju noguruma pēdas. Bet balss bija mierīga un nesteidzīga, it kā izmeklētāja būtu gatava te sēdēt vēl vienu nakti.

— Un tagad, Jāni, pastāstiet, kā pavadījāt vakar­dienas nakti!

Gan uzruna, gan ikdienišķais tonis radīja iespaidu, ka satikušies divi veci paziņas, lai pārspriestu pēdējos notikumus. To pasvītroja arī atbilde.

— Kā parasti. Atpūtos un krāju spēkus nākamajam darba cēlienam. Lai tiktu laikā uz šanci, man taču jā­ceļas pirms sešiem.

— Var arī nemaz neapgulties.

— Nu, vai zināt, nav vairs tie gadi. Ilgāk par divām sutkām pēc kārtas iekšas netur. Un man ir liecinieki, ka plostoju visu sestdienu un svētdienu. Pierakstiet viņu vārdus, adreses un pārbaudiet!

Izspēlējis šo trumpi, vīrietis apmierināti atgāzās pret krēsla muguru, un es beidzot saskatīju viņa seju. Līdz šim biju redzējis likuma pārkāpējus tikai tiesas zālēs, un viņu veidols manos priekšstatos allaž saistījās ar dažām iezīmēm, ko apcietinājumā pavadītas nedēļas ne­izbēgami uzspiež cilvēka ārienei — ādas pelēcīgā krāsa, nodurto acu šaudīgie skatieni, augt atsākušo matu rugāji uz galvas. Un fonā, kā ģīmetnes aploce — divi apbru­ņoti apsardzes kareivji. Turpretī Jānis, vēlāk uzzināju, ka viņa uzvārds ir Lubietis, izskatījās kā nejauši milicijā iemaldījies strādnieks, kurš noskaidros nepatīkamu pār­pratumu, piecelsies un atkal aizies, — tik lielu savas taisnības apziņu izstrāvoja viņa uzvedība un runas veids, vienlaikus iztapīgais un bezkaunīgais smaids, kas pavēra zeltzobainu muti. Lielās un stiprās rokas ar neizdzē­šamām smērvielu pēdām likās radītas fiziskam darbam, augstā piere zem tumšajām cirtām šķita viscēlāko domu apgarota, iez'aļās acis raudzījās pasaulē ar dziļu paļā­vību cilvēku labestībai.

— Nosauciet tādus, kas varētu apliecināt jūsu gaitas vakar pēc pulksten divdesmit diviem.

— īsti vīrieši nekad lieki nepļāpā. Pieņemsim, ka gu­lēju viens.

— Jums pašam jālemj, kas svarīgāks — jūsu brīvība vai tā saucamais kavaliera gods.

Viņš klusēja, cieši sakniebis lūpas.

— Vecā gvarde mirst, bet nepadodas, tā laikam jā­saprot? — Ratiņa zobojās. — Tādā gadījumā būšu spiesta ticēt mūsu rīcībā esošajām ziņām.