Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Ne jau lielā rubļa dēļ viņš reizi mēnesī mēroja garo un grūto ceļu no Rīgas un atpakaļ, nebūt! Lūk, magnēts, kas vilka uz šejieni, — viņa līgava Ramona. Bet viņa ilgajās prombūtnes nedēļās meitene jūtoties vientuļa, jo pati arī no citas malas.

Sekumbajevu pāris saprata mājienu — lūdzu, katrā laikā, Ramonas apciemojumi būšot kā svētki

Pēc tam viņi dzēra konjaku, jo vīrieši, paldies dievam, vairs nebija pie stūres, un tālbraucējs šoferis stāstīja par transporta uzņēmuma krietnajiem ļaudīm, kas sagādājuši jaunu sadales rotoru, šo mazo cinīti, kura dēļ ap­gāzies lielais vezums. Kad atvēra otro pudeli, jau bija panākta vienošanās par mēbelēm un izsniegts avanss, bet nokavēts pēdējais autobuss uz pilsētas centru. Liktos dabiski, ka viesi pārnakšņos, un saimniece jau grasījās uzklāt gultu, taču rīdzinieks iespītējās — nevēlējās būt par apgrūtinājumu. Viņš ir šoferis un pieradis gulēt, kur pagadās. Pēdīgi piekāpās un ierosināja kompromisu: lai netraucētu mājiniekus, ciemiņi pārlaidīšot nakti dārzā. «Tad jau labāk mašīnā,» Sekumbajevs piedāvāja. «No­liksim sēdekļu muguru slīpi, un būs gatava atsperu gulta.» — «Vai nenosalsim?» līgava šaubījās. «Padarbi- riāsim motoru un ieslēgsim apkuri,» nākamais vīrs mie­rināja.

«Cilvēki ar zivju asinīm — šie ziemeļnieki,» līzdams zem segas, Sekumbajevs sacīja sievai. «Kad mēs ar tevi bijām jauni, mums divatā nekad nebija auksti. Bet šie jau rūcina. Ka tik nepārkarsē motoru…»

Viņa bažas bija nepamatotas — motors darbojās tei­cami un līdz rītam paguva aizvizināt žiguli pāri republi­kas robežai, un diez vai Jānis Lubietis būtu iekritis, ja viņu nenodotu viltus līgava, kuru veiklais krāpnieks jau pēc nedēļas pameta bez naudas kādā izslavētā Melnās jūras kūrvietā. ,

… Ieveda otro aizturēto. Jānis Ķirsis visādā ziņā likās tiešs Lieljāņa pretstats — neliela auguma un kustīgs, bet pārsteidzoši platplecains, ar gaišiem, es gandrīz teiktu — bezkrāsas matiem; dzidri zilām, bezbēdīgām acīm, strupu degunu — viņš atgādināja bieži aprakstīto ciema joku­pēteri vai klases zēnu ēverģēlību organizatoru. Pat šajā pasvītroti lietišķi iekārtotajā milicijas kabinetā viņš tūdaļ jutās kā mājās, ne mirkli nesvārstījās, apsēdās pie Ši­liņa galda, sakrustoja kājas un izvilka no kabatas ciga­rešu paciņu.

— Pīpēt drīkst? — Ķirsis pāri plecam jautāja Ratiņai.

Pēc visiem klasiskajiem kriminālliteratūras likumiem tā ir izmeklētāja privilēģija izšķirošos brīžos piedāvāt apcietinātajam smēķi, lai atvieglotu tam atzīšanos, šo­reiz sarunai acīmredzot būs cits pavērsiens. To apstipri­nāja arī vecākā leitnanta pirmie vārdi:

— Atkal iekriti par muļķību. Jāni, Jāni, kad tu beidzot nāksi pie prāta?

— Vai es vainīgs, ka pēc trešās glāzītes mani sāk dī­dīt velns, kas pieprasa vēl trīs, un tad jau pār sevi vairs nevaldu, jūs taču zināt… — Varēja just, ka no šī ru­nīgā jaunekļa gan nevajadzēs izspiest atbildes kā pēdējo pilienu no sausa sūkļa.

— Zinu, bet šoreiz tavs iemīļotais numurs neies krastā. Ķirsis bija ķirsī un nekā neatceras… Nemaz nemēģini uzsākt šo veco meldiņu.

— Zēl. — Ķirsis nelikās apjucis. — Bet vīra dūšā biju, netaisos to noliegt, kaut labi apzinos, ka par to man var atņemt šofera tiesības.

— Pēc šī ievada man laikam būtu jānotic, ka arī tur­pinājums būs vaļsirdīgs, — Šiliņš pavīpsnāja. — Liec aiz auss, Mazjānīti, mēs par tevi zinām vismaz tik, cik tu pats.

— Ja no Vaivara, tad es ceļu ķepas gaisā. Trešjānītis taču bija skaidrā, tikai sūkāja savas riebīgās zaļās bon- bongas. Uzminēju?

Gaidīju tradicionālo «Šeit jautājumus uzdodam mēs», taču atkal izrādījās, ka štampu varā ir nevis milicijas darbinieki, bet to apjūsmotaji.

— Pilnīgi pareizi, — Šiliņš uzslavēja. — Viens — nulle tavā labā.

— Tad viņš laikam arī pastāstīja, ka es kā traks rā­vos meitās. Ko lai dara, ja man tāds temperaments? Es jau pirmīt šai kundzītei atzinos, — Ķirsis pamāja uz Ratiņas pusi, — ka tādās reizēs esmu spējīgs uzlauzt pat milicijas mašīnu…

— Un atžirgi tikai tad, kad mežā uzskrēji virsū Lu- bietim… Lasīju, lasīju. Dīvaina sagadīšanās, turklāt izdevīga. Kopā iesākāt vakaru un kopā to pabeidzāt. Akurāt kā tādi jaunlaulātie medusmēnesī. — Šiliņš pār­stāja jokot. — Bet nelaime tā, ka Jānis Lubietis neka tamlīdzīga neatceras. Vari apskatīt viņa liecību: ka beigts gulēju savā migā, ne draugus, ne ienaidniekus ne­esmu redzējis.

— Ticu jums uz godavārda, ko tur vēl daudz skatīties, mēs taču ne pirmo dienu esam pazīstami. — Ķirsis pūlē­jās iegūt laiku, lai izprastu pudelesbrāļa taktiku. — Ja viņš tā saka, tad tā arī bija. Es, kā tikko liecināju, biju pilnā, un kas gan nerādās raibam acīm…

— Nelej čugunu, Mazjāni, pasaki skaidri un gaiši, kā­pēc par varēm mēģini pierādīt, ka naktī ne mirkli neesi pabijis viens! Vai tāpēc, ka pats negalvo par savu izsla­vēto temperamentu?

— Ja godīgi, tad godīgi… Tāpat jau par to mašīnas aizdzīšanu nāksies nolauzt kādu gadiņu, tiem, kas sēdē­juši, nosacītais laikam nedraud… Pie labākās gribas nevaru atminēties, ko Lubietis ar Vaivaru nolīga. Es iekāpu mašīnā, lai brauktu pie dāmām. Un neko tajā ne- nozagu! Man pietiek ar pantu par aizdzīšanu.

— Paga, paga! — Šiliņš pacēla roku, it kā regulēdams pārāk spējo vārdu straumes paātrinājumu. — Tu runā tā, it kā pie stūres būtu sēdējis cits. Tiksim vispirms skaidrībā ar vienu jautājumu: kāpēc neapturēji mašīnu, kad jums dzinās pakaļ autoinspekcija?

— Pirmā dzirdēšana! — Ķirsis meloja meistarīgi, bet ar nākamajiem vārdiem izraka sev bedri. — Ko tad ne­ieslēdza ne sirēnu, ne jumta bāciņu? Es, kad braucu, tad ar vienu vīli līdz galamērķim.

— Kāpēc apstājies mežā?

•— Benzīns izbeidzās. Un nepametīsi taču tik smuku autiņu ceļmalā, kāds var vēl nozagt. — No Ķirša acīm nolasīju, ka viņš pats priecājās par šo joku. — Atstāju Trešjānīti par sargu un…

— Aizgāji meitās, dzirdēju. Cik var inuļļāt vienu un to pašu! — Šiliņš zaudēja pacietību. — Nāc tikai vēlreiz pie manis, lai palīdzu iekārtot darbā, tad tu velnu re­dzēsi! Man jau tā kauns tiem grāmatniekiem acīs skatī­ties …

— Pilsoni priekšniek, vai tad es darba laikā? — Ķirsis taisnojās. — Un arī šodien būtu izpildījis savus kravas pārvadāšanas kilometrus, ja ne jūsu draudzīgais aicinā­jums. Bet esmu ar mieru strādāt visu nakti, lai tikai ne­ciestu plāns…

— Naktī tu pārdomāsi savu rīcību un atsvaidzināsi atmiņu, iesaku tev no sirds! — Šiliņš piecēlās. — Vai gribi ko piebilst pie pirmītējās liecības?

Ķirsis uz atvadām vēl notēloja mokošās pārdomās gri­mušu cilvēku, kurš labprāt izdarītu savam labvēlim šo pakalpojumu, tad nopūtās, skumīgi pakratīja galvu un arī uzrausās kājās.

— Visi viņi ir aktieri, ne tikai tavs Lieljānis, — Šiliņš sacīja Ratiņai, kad Ķirsis bija aizvests. — Zini, kas mani uztrauc? Kā Ķirsis uzoda, ka ieteicams ar visādiem līdzekļiem raisīties vaļā no atgadījuma meža lankā?

— Ļoti vienkārši. Viņš tajā piedalījās.

— Pieņemsim. Bet kā tu izskaidrosi gājienu ar mašī­nas prožektoriem? — Šiliņš pagriezās pret mani. — Jūs laikam vēl neesat dzirdējis. Mūsu eksperti apgalvo, ka tie nevis sadauzīti, bet sašauti. Ar parabelluma sistēmas pistoli, vecu — kara gadu modeli. Un ar snaipera trā- pīgumu — neviena lode nav gājusi secen… — Viņš at­kal uzrunāja izmeklētāju: — Dari, ko gribi, bet es ne­spēju iedomāties Ķirsi ar ieroci. Tas neatbilst raksturam.